Niks salocīja lapiņu un iebāza bikšu kabatā. Džeimijam blakus ir viena tukša gulta. Pretīgie cūkas! To rakstīdami, viņi patiesībā bija atzinušies. Negadījums bija plānots, kāds bija sabojājis bremzes Džeimija velosipēdam. Kaut kādas sūdainas, sūdainas spēles dēļ.
Piepeši Niks sajuta tādu naidu pret viņiem visiem, ka būtu gribējis pielēkt kājās, pagrābt krēslu un sadot tiem pa galvu. Lai paši uz savas ādas izbauda, cik lielu prieku sagādā galvas smadzeņu trauma. Viņš atkal paskatījās uz Kolinu, un vēlme krist tam pie rīkles kļuva nepārvarama. Niks pietrūkās stāvus.
"Jā?" Vatsona kungs vaicāja. "Kas noticis, Nik?"
Es tūlīt sajukšu prātā.
"Man nav labi. Šķiet, kaut kas ar vēderu. Jūtos, kā dabūjis belzienu pakrūtē."
Bija skaidrs, ka Vatsona kungs bija uztvēris Nika vārdu dubulto nozīmi. Tas bija rakstīts viņam sejā, tomēr skolotājs nepārjautāja.
"Tad varbūt labāk dodies mājās."
"Jā, paldies."
Nikam nerūpēja, vai kāds domās, ka viņu no skolas izdzinušas bailes no draudu vēstules, vai ne. Tam nebija nozīmes. Svarīga bija Emīlija, bija jārunā ar meiteni, viņa vēl nebija tik dziļi spēlē, lai vairs nereaģētu ne uz kādiem argumentiem. Tikai vajadzēja pastāstīt par savu teoriju attiecībā uz Džeimiju un parādīt zīmīti. Nekavējoties. Ātri.
Niks izvilka no kabatas mobilo jāmēģina vēlreiz piezvanīt.
1 jauna ziņa, displejs vēstīja. Niks izvēlējās opciju lasīt.
Nekādā gadījumā nesūti man ziņas, nemēģini sazināties pa MSN vai Skype.Ja ir laiks, atnāc ap 16:00 uz Blūmsberiju, Kroumerstrītu 32, bet nevienam par to nestāsti un pārliecinies, ka tev neseko. Emīlija.
Nikam aizrāvās elpa, viņš drudžaini palūkojās apkārt un tad atkal uz displeju. E-pastus ne, MSN ne. Kāpēc? Vai Emīlija bija uzzinājusi kaut ko jaunu? Viņš smagi nopūtās un mēģināja sakārtot domas. Lai vai kā, SMS liecināja, ka Emīlijai joprojām visi bija mājās. Un viņa gribēja satikt Niku! Līdz četriem vēl trīs stundas. Niks nezināja, kā apvaldīt nepacietību līdz noteiktajam laikam.
Visbeidzot viņš laiku izmantoja, lai pārliecinātos, ka viņam patiešām neviens nesekoja. Droši vien pirms Nika vēl neviens uz Kroumerstrītu nebija braucis ar tādu līkumu, turklāt izmantodams vairākas metrolīnijas.
25
Pie 32. mājas stāvēja ārkārtīgi dīvains čalis. Ugunssarkana bārda, ugunssarkani gari mati. Gan bārda, gan mati sapīti. Viņš laikam gaidīja Niku, jo, tikko ieraudzījis, pienāca viņam klāt.
"Tu esi Niks, vai ne? Lēdija tevi labi aprakstīja. Es esmu Spīdijs. Nāc, ejam!"
Viņš veda Niku pa šaurām trepēm uz mājas otro stāvu, kur atvēra zaļas koka durvis. "Čāpo iekšā. Ko dzersi kolu, alu vai Ginseng Oolongl Viktors apgalvo, ka tēja esot laba smadzenēm. Viņa gadījumā tā patiešām ir."
Niks, kurš, izņemot īsu sveicienu, vēl nebija bildis ne vārda, palūdza glāzi ūdens. Kāpēc Emīlija viņam bija likusi nākt šurp? Vai arī viņa te bija?
Niks sekoja Spīdijam cauri fascinējoši piekrāmētai virtuvei lielākā telpā, ko piepildīja daudzbalsīga zumēšana. Niks saskaitīja divpadsmit datorus, nerēķinot Emīlijas klēpjdatoru. Viņa sēdēja nišā pie loga, austiņas uz ausīm, un koncentrējusies blenza datora ekrānā.
"Labāk netraucē!" Spīdijs teica. "Patreiz tur ir elle vaļā. Nāc, aizvedīšu tevi pie Viktora."
Viņš pieveda Niku pie milzīga dažnedažādu tehnisko iekārtu kalna, aiz kura aizslēpies sēdēja apaļīgs vīrieties, tērpies viscaur melnā. Niks viņu pamanīja tikai pastarpināti, jo skatiens momentā piekalās vismaz 27 collu ekrānam, kurā tieši tobrīd lillīgi vizuļojošs ķirzakcilvēks piebeidza tārpveidīgu monstru. Ķirzakcilvēks neticami prasmīgi apgājās ar zobenu, viņa kustības bija zibenīgas. Spēlētāja tuklie pirksti lidot lidoja pāri tastatūrai un peli kustināja precīzi kā ķirurgs skalpeli. Milzu tārpam, par spīti asajiem kā adatas zobiem, nebija ne mazākās iespējas
uzvarēt. Šņākt, un tas jau bija pārcirsts uz pusēm. Priekšgals tas ar zobiem turpināja cīnīties, līdz ķirzaka tam nocirta galvu.
Spīdijs atcēla no spēlētāja auss vienu austiņu un teica: "Niks atnācis!"
"0, ideālā brīdī! Paspēlēsi manā vietā?"
"Protams. Starp citu, Niks dzer tikai ūdeni."
"Nekādā gadījumā!"
Vīrietis piecēlās un izstaipījās. Viņš bija Nikam knapi līdz zodam. "Tev jānogaršo mana tēja. Es esmu Viktors."
"Priecājos iepazīties."
"Aiziesim uz blakustelpu, tur varēsim mierīgi aprunāties."
Viņš uzlika Spīdijam, kurš lūkojās pēc nākamā pretinieka, savas austiņas un norādīja uz grafiti apzīmētām durvīm. Niks jau bija satvēris rokturi, kad iedomājās vēl ko.
"Sadali tārpu daļās!" viņš uzsauca Spidijam. "Saskaldi pēc iespējas sīkāk, varbūt kaut ko atradīsi!"
Spīdijs pacēla īkšķi par zīmi, ka ir sapratis, un ķērās pie uzvarētā pretinieka sadalīšanas.
"Ne tik ātri," aizrādīja Viktors, "citādi viņš vēl kaut ko nojautīs. Tev ir jāturas mana tempa robežās."
Spīdijs žēli nopūtās, un ķirzakcilvēks kapāšanu turpināja mazliet lēnāk, kaut ari joprojām tikpat aši un lietpratīgi kā japāņu suši meistars.
"Ej iekšā," Viktors teica, "es atnesīšu mums tēju."
Aiz grafiti durvīm atradās trīs milzīgas sofas un tikpat daudz zemu galdiņu. Nekas ne ar ko nesaskanēja. Patiesībā Niks nebija nekāds pārjūtigais, bet šīs krāsu kombinācijas izraisīja vieglas galvassāpes. Niks apsēdās uz visneglītākās sofas olīvzaļas ar dzelteniem rožu ziediem un ziliem burukuģiem -, lai vismaz nebūtu uz to jāskatās. Pēc pāris mirkļiem istabā ienāca Viktors ar paplāti. Paskatoties uz to, Niks saprata, ka šī stilu mikšļa pamatā bija zināma sistēma.
"Viktoriāņu porcelānu ar vijolītēm vai Simpsonus?
"Tā kā Viktors esi tu, tad viktoriāņus atstāšu tavā ziņā," Niks atteica un paņēma tasi, uz kuras virs uzraksta Trying is the first step towards failure ("Mēģinājums ir pirmais solis pretī neveiksmei") pozēja Homērs.
Kamēr Viktors labsajūtā pievērtām acīm sūca tēju no savas vedc rainās tases, Niks izmantoja izdevību viņu pamatīgāk apskatīt un novērtēja uz divdesmit diviem divdesmit trijiem gadiem. Pirmaja acumirklī viņš izskatījās vecāks, droši vien bārdas dēļ. Musketieru stils virs lūpām garas un saskrullētas ūsas, bet zem zoda spica trīsstūraina bārdiņa. Viktors izskatījās pēc Portosa. Pēc gotu Portosa, jo ausis viņam bija auskari ar miroņgalvām, tik lielām kā monētas, un uz katra pirksta vismaz pa vienam sudraba gredzenam, un arī uz tiem parlamentāro vairākumu pārējo rotājumu vidū bija ieguvušas miroņgalvas, bet tām cieši pa pēdām mina čūskas. Un ap kaklu ķēdītē kā starpnieks šūpojās vientuļš eņģelis.
"Dzer tēju!" Viktors aicināja.
Niks apzinīgi pagaršoja un bija pārsteigts, jo tēja patiešām garšoja labi.
"Emīlija mums ir atstiepusi kaut ko patiešām neparastu," Viktors kostatēja pēc nākamā tējas malka. "Tev jāzina, ka es šo to saprotu no datorspēlēm, bet neesmu redzējis neko līdzīgu Erebos."
"Vai viņa spēli tev vienkārši iedeva?"
"Viss kā pēc notīm. Trešā rituāla laikā. Godīgi. Es esmu viņas jauniņais." Viktors virpināja bārdiņu pirkstu galos un smaidīja. "Es patiešām esmu īsts jauniņais. Spēlēju tikai kopš pusdienlaika." Viņš galanti palocījās: "Squamato, ķirzakcilvēks. Patiesībā gribēju saukties par Brokoli, bet jaukais gnoms tornī man par tādu ķecerību gandrīz ievilka ar bronzas vairogu. Spēli Erebos nedrīkstot izsmiet, viņš man skaidroja. Humors nav tās stiprā puse."