Viktors nolika malā tējas tasi. "Bet tāda interaktivitāte! Ak kungs!"
"Viņš ar tevi sarunājas, es zinu!" Nīks teica. "Jautā un sniedz loģiskas, pareizas atbildes. Vai apjēdz, kā tas ir iespējams?"
"Ne mazākās nojautas. Sākumā es patiešām domāju, ka kaut kur kāds sēž pie centrālā termināla un tēlo Vēstnesi vai to mirušo tipinu. Taču tas nav iespējams. Emīlija teica, ka esot čupām spēlētāju. Kā tev šķiet, cik daudz?"
Niks atcerējās Arēnas cīņas, turklāt tajās nemaz visi nepiedalījās. "Apmēram trīs vai četri simti. Varbūt vairāk."
"Tur jau tā lieta. Būtu vajadzīga vesela Vēstnešu armija, kuriem būtu jāspēj paturēt galvā visus aktuālos uzdevumus un sakarības. Ar daudziem uzdevumiem dators vienlaikus tiek galā padsmit reižu labāk nekā jebkurš cilvēks, bet kompleksa saruna jau nu gan tam nav pa spēkam."
Viktora tējas tase bija tukša, viņš ielēja sev un papildināja arī Nikam.
"Pastāsti man par uzdevumiem! Emīlijai vakar bija jānovēro trīspadsmit gadus veca meitene, kas gāja pirkt gāzes baloniņu. Viņas viena otru nepazīst, droši vien meitēns ir no citas skolas. Taču tas Vēstnesis sagādāja gan viņas fotogrāfiju, gan ari pateica, kā viņu sauc, tāpat arī iepirkšanās laiku un veikala adresi. Kaut kāds vājprāts! Kādi bija tavi uzdevumi? Vai bija kas tāds, kas varētu iekļauties jelkādā shēmā?"
Niks saspringti domāja. "Nē, diemžēl ne. Reiz man bija jāaiznes kaste no Totridžas uz Dolisbrukas viaduktu. Pēc tam tā kaste parādījās pie mūsu skolas, un tajā iekšā bija pistole. Tad vēl man vienreiz vajadzēja fotografēt kādu vīrieti un viņa automašīnu un… kādu uzaicināt uz kafejnīcu."
Viktors izsmējīgi nošņaukājās. "Neizklausās pārāk bīstami. Vai tev ir kaut mazākā nojausma, kāpēc tas bija jādara?"
"Nē, diezgan drošs esmu vienīgi par pēdējo uzdevumu. Man vajadzēja angļu valodas skolotāja tējā iebērt Digitalis. Viņš Erebos uzskata par… nūjā, bīstamu un mēģina pierunāt cilvēkus nespēlēt. Reiz spēlē viens gnoms paziņoja, ka mums pret ienaidniekiem jāizturas kā pret ienaidniekiem, un, manuprāt, šī ir spēles izpratne par to."
Viktors apjucis skatījās uz Niku. "lējā?" viņš pārvaicāja, it kā tēja būtu uzdevuma pats nosodāmākais posms.
"Jā. Es pārbijos un tāpēc izlidoju no spēles." Niks nobrīnījās, cik labi jutās, ka varēja kādam par to pastāstīt. Piepeši viss šķita mazāk bīstami.
"Vai kādreiz esi padomājis par to, kāpēc spēle prasa to, ko prasa?" Viktors pēc brīža pajautāja.
Nē. Par to viņš nebija domājis. Ne nopietni. Nūjā, kad devas 11/. randiņu ar Brainu un fotografēja automašīnu, tad viņš pāris reižu iedomājās: kam gan tas vajadzīgs?
Tomēr šī doma arvien palika kaut kur fonā. Viņš tos uztvēra ka vienkāršus uzdevumus, kā šķēršļus, kas jāpārvar, lai tiktu nākamajā līmenī. Kā ķīlu izpirkšanu.
"Es domāju, tas ir tāpēc, lai spēli padarītu interesantāku un aizraujošāku," Nīks teica un, pasakot skaļi, pats saprata, cik absurdi tas skanēja.
"Ja nemaldos, spēle visiem spēlētājiem kopā liek funkcionēt kā labi ieeļļotai mašīnai," dziļdomīgi minēja Viktors. "Viens kaut ko noslēpj, otrs paņem un aiznes uz citu vietu. Viens kaut ko nopērk, otrs viņu novēro un par visu ziņo, lai spēle varētu ieplānot nākamos gājienus. Spriežot pēc tā, ko man ir stāstījusi Emīlija, jūs strādājat pie kaut kāda projekta, ko neviens nesaprot, jo katrs zina tikai vienu sīku detaļu. Vienu vai divus akmentiņus no visas lielās mozaīkas." Pēkšņi Viktors guldzoši iesmējās: "Un nu arī es tajā esmu iejaukts, bet es gribu redzēt visu bildi, nolādēts!"
Visu bildi. Uz sekundes simtdaļu Nīka galvā pazibēja kāda aina, krāsaina un pazīstama, taču pagaisa, pirms viņš aptvēra, kas tas bija bijis.
"Vai zini, kas varētu palīdzēt? Ja es uzzinātu vēl citus stāstus, līdzīgus tavējam. Ja saprastu, kādus vēl uzdevumus spēle ir likusi darīt, mēs varētu informāciju sapuzlēt kopā, un kas zin'?" Viktors saberzēja plaukstas. "Varbūt beigās noskaidrosies, ka mēs meklējam Svēto Grālu vai ko tamlīdzīgu, haha." Viktora labā oma bija lipīga.
"Ja vēlies, es mēģināšu apvaicāties dažiem bijušajiem spēlētājiem," Niks ierosināja, "taču var gadīties, ka man neviens neko neteiks. Kad tevi izmet no spēles, tu saņem norādījumu nevienam neko neteikt."
"Nu, bet pamēģināt ir vērts. Tikmēr mēs te izveidosim savu izmēģinājumu laboratoriju. Es ceru, ka drīz būs mana kārta nākamajam līmenim. Mans Squamato joprojām ir nožēlojams vieninieks."
"Viņam ir jānonāk grūtībās. Kad viņš būs tuvu nāvei, ieradīsies Vēstnesis un izglābs, bet par to būs jāizpilda kāds uzdevums. Ja to izdarīsi, tiksi nākamajā līmenī."
Viktors iesita sev ar delnu pa pieri. "Tas nozīmē, ka es pārāk labi spēlēju, lai tiktu tālāk? Tas ir perversi! Pagaidi, man jāpasaka Spldijam, lai ievāra kādas ziepes…" Viņš izmetās laukā un pēc mirkļa zviegdams atgriezās: "Spidijs tieši tagad kaujas ar superlielu skeletu. Gribi paskatīties?"
Niks atkal sajuta seno satraukumu. Jā, skaidrs, ka viņš gribēja paskatīties un būt klāt. Protams!
Viņi nostājās aiz muguras Spldijam, kas sūtīja Squamato neapdomīgā uzbrukumā tieši virsū spēcīgākajam kaulaino armijas cīnītājam ar kroni galvā. Niks un Viktors cīņas troksni nedzirdēja tas palika Spīdija austiņās -, bet redzēja, ka Squamato josta kļuva aizvien pelēkāka un pelēkāka. Viens skeletu karaļa zvēliens, tad vēl viens, un viņš jau gulēja zemē ar tikko samanāmām dzīvības pazīmēm, kamēr ciņa ap viņu turpināja trakot.
Niks iecirta nagus plaukstās. Daudzus no cīnītājiem viņš vairs nemaz nepazina vai zināja tikai no Arēnas cīņām. Paga! Tur bija Sapujapu! Tātad viņš vēl bija dzīvs, tas labi. Un tur tālāk aizmugurē cīnījās tas bija mazāk iepriecinoši Lelants. Niks pārlūkoja ekrānu un aptvēra, ka patiesībā meklēja Sariusu. Cik stulbi! Stulbi arī tas, ka joprojām tik ļoti sāpēja viņa otrā Es trūkums.
Pēc dažām minūtēm cīņa bija galā, un parādījās Vēstnesis. Niks instinktīvi atkāpās tālāk, bet, nosaucis sevi par idiotu, atkal nostājās aiz muguras Spldijam. Uz pazīstamā melnā fona sudraba burtiem rakstīti parādījās Vēstneša vārdi.
"Lelants cīnījās kā varonis, viņam pienākas galvenā balva."
Viņš pasniedza tumsas elfam maisu zelta naudas un vairogu, kas staroja kā zvaigzne. Viegli ievainotais Sapujapu saņēma trīs pudeles dziedinošās dziras tas bija daudz -, un Niks priecājās par viņu. Pārējie dabūja viduvējas balvas. Pašās beigās Vēstnesis pievērsās Squamato.
"Sākumā tu bija ļoti meistarīgs un izveicīgs, bet pēkšņi kļuvi tik vājš. Man tas nepatīk."
"Oho!" Viktors noteica.
"Piedod, mani iztraucēja, bet tas vairs neatkārtosies," Spīdijs steidzīgi drukāja.
"Es ceru tevis paša labā. Tu esi gandriz miris. Ja paliksi šeit, nomirsi. Ja nāksi man līdzi, es tevi izglābšu. Kāds ir tavs lēmums?"
"Es iešu līdzi."
"Labi."
Vēstnesis uzcēla Squamato aiz sevis zirgā un aizauļoja. Nikam bija žēl, ka nevarēja dzirdēt mūziku, kas noteikti pavadīja viņu jājienu.
Tālāk sekoja tas pats, kas vienmēr. Alā Vēstnesis lika galdā savas kārtis: Squamato dzīvos un kļūs par divnieku, ja izpildīs uzdevumu.
"Aizej šodien 19:00 uz Kavalērijas memoriālu Haidparkā. Aiz pieminekļa ir balti soli. Zem trešā sola labajā pusē atradisi aploksni ar adresi un dažiem vārdiem. Aizbrauc uz šo adresi un uzpūt šos vārdus uz pretējās sienas kā grafīti. Pēc tam nofotografē savu mākslas darbu, un Erebos tevi sagaidīs jau kā divnieku."