"Neko teikt!" nomurmināja Niks.
Spīdijs reaģēja nevainojami, jo šķita pārsteigts.
"Es laikam nesaprotu. Tam taču nav nekāda sakara ar spēli."
"Tomēr ir, Squamato. Lielāks, nekā tev šķiet."
"Vai jūs patiešām runājat par īsto Haidparku un īsto Kavalērijas memoriālu?"
"Tā ir."
"Un ja nu es tur zem sola neko neatradīšu? Ja nu tur nekā nav?"
"Tad tu atgriezīsies un man par to paziņosi. Un nedomā man melot! Es visu uzzināšu."
Spīdijs saskatījās ar Viktoru, kurš šķita nepatīkami pārsteigts.
"Šāds uzdevums nav īsti legāls," Spīdijs turpināja sarunu. "Ja nu mani kāds pieķer?"
Vēstnesis pārvilka kapuci dziļi pār acīm tā, ka dzeltenās acis tagad spīdēja no tumsas.
"Līdz šim viņi tevi ir pieķēruši tikai vienu reizi. Esi izmanīgs un beidz gausties! Tiksimies, kad uzdevums būs paveikts."
Pār Erebos pasauli nolaidās tumsa.
"Tas ir vājprāts," Viktors konstatēja. Viņš pamāja, lai Niks un Spidijs viņam seko uz blakusistabu, jo izskatījās, ka Emīlija šobrīd bija iekļuvusi grūtā spēles posmā: bija dzirdams, ka taustiņi klikšķēja superātri.
"Ko viņš domā, teikdams pieķēruši tikai vienu reizi?" Niks brīnījās. "Pie kā pieķēruši?"
"Pirms vairākiem gadiem man bija īsa grafīti vandaļa karjera," Viktors teica, "bet kā dzeltenacis to zina… Nesaprotu. Cik muļķīgi! Es daudz labprātāk vadātu pa Londonu koka kastes nekā riskētu ar paziņojumu par mantas bojāšanu."
"Bet vai jūs ievērojāt?" Spīdijs iejaucās. "Viņš nepamanīja, ka es spēlēju Viktora vietā. Viņu tikai samulsināja mans pēkšņais tizlums pašās beigās."
"Jā, tas nostrādāja. Tomēr mēs vairs nevaram tā riskēt. Spēle ir baisi gudra. Kamēr par to neko vairāk nezinām, rīkosimies tā, kā ir drošāk. Turklāt tu taču pēc tam būsi mans novicis. Vai ne tā?"
Spīdijs ar plaukstu pārbrauca sarkanajiem matiem. "Gribētos jau cerēt. Piezvani, kad būsi tik tālu. Man tagad jāiet. Keita jau droši vien gaida."
Kad Spīdijs bija projām, Viktors sāka krāmēties pa saviem skapjiem laikam meklē pārpalikušos grafīti baloniņus, nodomāja Niks. Emīlija joprojām sēdēja loga nišā, absolūti iegrimusi spēlē.
Iet projām? Palikt un pagaidīt Emīliju? Niks neizlēmīgi šķirstīja kādu no datoržurnāliem, ar ko bija apkrauti visi galdi. Viņš joprojām netika gudrs, kas Viktors bija par tipu. Vai šis bija viņa dzīvoklis? Birojs? Divi vienā? Ar ko viņš vispār nodarbojās?
Nebija īstais brīdis šobrīd mēģināt viņu par to iztaujāt, jo Viktors cīnījās ar papīru kalniem, kas nupat taisījās izgāzties no skapja.
Ar ko cīnījās Emīlija?
Niks piegāja tuvāk, ļoti klusu, lai neiztraucētu, un paskatījās viņai pār plecu. Hēmera joza pa kaut ko līdzīgu tunelim. Kā trijniekam viņai jau bija ļoti labas krūšu bruņas un kārtīgs zobens.
Hēmerai līdzās skrēja pazīstami tēli: tur bija Drizzel, Feniel.i tin Nurax. Hēmera bija iekļuvusi tajā pašā sabiedrībā, kurā reiz bija apgrozījies Sariuss.
Bums! Uz grīdas ar blīkšķi nozvēlās vairākas mapes. Viktors bija izjaucis trauslo līdzsvaru savā piebāztajā skapī, un nu tā saturs gāzās pār viņa galvu. No saplīsušas kurpju kastes izbira printera kasetnes.
Emīlija pacēla galvu, bet tūlīt pat atgriezās pie spēles. Hēmera bija no tuneļa izkļuvuši gaismā un nu stāvēja zem milzīga koka, kura lapotni rotāja kronis. Apakšā dega ugunskurs, un pamazām raisījās saruna.
Vai bija kādi jaunumi? Nē, diskusija grozījās ap to, cik grūti bija atrast vēlmju kristālus.
Niks uzmeta skatienu pulkstenim tūlīt seši. Vajadzētu doties projām. Viktoram arī drīz jāiet, ja gribēja laikā nokļūt pie Kavalērijas memoriāla.
Emīlijas matos rotājās šodien pēdējie saules stari. Kopš Nika ierašanās viņi vēl nebija pārmijuši ne vārda, bet tas bija okay viņa nedrīkstēja novērsties. Taču Emīlija bija tik skaista, ka Niks nespēja tā vienkārši aiziet, viņam gribējās no šīs tikšanās kaut ko paņemt līdzi. Ja ne vārdus, tad vismaz fotogrāfiju. Niks izvilka no bikšu kabatas mobilo un nofotografēja Emīliju ar visu viņas klēpjdatoru. Meitene to pat nepamanīja. Niks rūpīgi kā dārgumu iebāza mobilo kabatā. No šī brīža viņi arvien būs kopā.
Viktors beidzot bija atradis savus pūšamos. "Cerams, ka tie nav pilnīgi aizkaltuši," viņš murmināja un sakratīja vienu ar zaļu etiķeti.
"Es tagad iešu," Niks teica.
"Kārtībā. Atceries, ka ne man, ne Emīlijai nedrīksti sūtīt aizdomīgus e-pastus. Neesmu drošs, bet brīnītos, ja spēle nevarētu tikt klāt arī taviem e-pastiem. Un atceries: tā saprot, ko mēs rakstām."
Niks nosolījās to paturēt prātā. Pie velna, viņš to vispār vairs nespēja izmest no prāta. Vai Vēstnesis lasīja viņa vēstules?
Braukdams mājās ar metro, Niks vēlreiz aplūkoja Emīlijas fotogrāfiju. Viņš labprāt būtu noskūpstījis displeju, tomēr nolēma pagaidīt kādu vientuļāku bridi.
26
"Aizmirsti," Gregs teica. Kaut ari kopš kritiena bija aizritējušas gandrīz divas nedēļas, nobrāzumu vietas bija labi redzamas.
"Tikai uzdevumus," Niks lūdza otrreiz. "Man nav jāzina, kas tu biji. Ir svarīgi noskaidrot, kādus uzdevumus tev lika darīt Vēstnesis."
"Kam tev tas? Tu taču esi ārā un atpakaļ netiksi, lai kā arī mēģinātu. Tici man!"
Tas nebija izturams! Kopš nedēļas sākuma Niks mēģināja atrast un iztaujāt bijušos spēlētājus, bet līdz šim gūtie rezultāti bija nožēlojami. Nupat jau arī Gregs taisījās izlocīties, bet Niks viņu turēja, sagrābis aiz piedurknes.
"Lūdzu! Mūs taču neviens neredz. Es tev pastāstīšu par sevi. Nu taču, stāsti!"
"Kāds man no tā labums? Tās ir lietas, ar kurām nemaz tik ļoti nelepojos un netaisos tev te atklāties, Denmor. Un tagad liec mani mierā!" Gregs atbrīvoja savu piedurkni un nozuda klasē.
Niks skaļi nolamājās, pagriezās promiešanai un pamanīja Adrianu laižam ļekas vaļā. Viņš izskatījās pēc paša sliktas sirdsapziņas iemiesojuma. Niks metās pakaļ Adrianam.
"Eu! Stāvi! Tu noklausījies?"
Adrians pagrieza pret viņu savu bālo seju. "Es neko nedzirdēju. Ko Gregs tev negribēja stāstīt?"
Skaidrs, ka bija netaisnīgi atriebties Adrianam par savu vilšanos, bet neviena cita te nebija.
"Izbeidz špionēt! Kaut kad tā dabūsi pa mici, ka nezināsi, kā tevi pašu sauc!"
"Liec sīko mierā!" pavēlēja zema balss Nikam aiz muguras.
Helēna. Nu viņš vairs neko nesaprata.
"Kas tev par daļu?" Niks atcirta.
"Es teicu likt mierā! Ja vēlreiz tevi pieķeršu viņam draudam, nākamajā dienā savu purnu spoguli tu vairs nepazīsi."
Niks apmulsis lūkojās no Helēnas uz Adrianu.
"Es viņam nedraudēju," Nikam izspruka. "Es viņam vienkārši pateicu. Draudi tu, turklāt man!"
"Esi sapratis pareizi. Tagad pazūdi!"
Varēja redzēt, ka Adrians par Helēnas iejaukšanos ir tikpat apjucis kā Niks. "Ir jau labi, Helēn. Viņš man neko neizdarīja."
"Nūjā, to zini tu, un arī es to zinu, bet Helēna acīmredzot domā, ka tev vajadzīga aukle," Niks piebilda un atstāja abus stāvam.
Nākamā stunda Nikam atkal bija angļu valoda. Viņš vēroja Vatsona kungu, kaut ari nedzirdēja, ko skolotājs stāstīja par karalienes Elizabetes I laika teātri. Jau vairākas dienas nebija nekādu ziņu par Džeimiju, un tas tomēr bija labāk nekā sliktas ziņas. Taču vai sliktas ziņas viņiem vispār kāds teiktu?