Stundas beigās Niks demonstratīvi nostājās pie Vatsona kunga galda lai neviens nedomā, ka viņam kas slēpjams.
"Vai zināt, kā klājas Džeimijam?" Nikam no uztraukuma izžuva mute. "Es gribēju piezvanīt viņa vecākiem, bet nespēju saņemties. Tāpēc domāju, varbūt jūs man varat pateikt…"
"Viņš joprojām ir mākslīgajā komā," atbildēja Vatsona kungs, "tomēr izskatās, ka ārstēšanās process norit. Gurns dzīst labi. Lielākās bažas visiem sagādā galvas trauma. Tai var būt sekas, bet to jau tu laikam zini."
Tātad nekā jauna nav. Niks pateicās un izgāja no klases, uzmezdams skatienu Emīlijai, bet viņa tam neatbildēja. Emīlija pļāpāja ar Gloriju, pamāja Kolinam un ignorēja Niku. Viņi jau vairākas dienas nebija pārmijuši ne vārda, ari Viktors nepieteicās. Niks nemitīgi pārbaudīja savu mobilo, cerot uz aicinājumu ierasties Kroumerstrītā, bet velti.
Nākamā bija brīvstunda. Tas, par ko viņš mācību gada sākumā tik ļoti priecājās brīvais laiks starp mācību stundām tagad nemaz vairs nepatika. Nebija neviena, ar ko kopā to pavadīt.
Tomēr varbūt tā nemaz nebija. Eksistēja tūkstošiem tematu ārpus Erebos, par ko varēja runāt ar pārējiem kā spēlētājiem, tā nespēlētājiem. Ar Džeromu, piemēram, kurš sēdēja tur priekšā un turējās pie Red Buli skārdenes.
"Čau, Džerom, kā sviežas?"
"Pff."
"Vai biji uz basketbola treniņu? Es izlaidu, bet šoreiz aizsūtīju Betānijam e-pastu, lai atkal "neuzsprāgst"."
"Gudri darīts," Džeroms pievēra acis un sūca savu dzērienu.
"Nu, tu biji?"
"Jepp"
"Un kā?"
"Bija okay."
Nīks padevās. Uzrunāt Džeromu nebija laba ideja, viņš nekad nerunāja daudz. It kā vārdi maksātu naudu.
"Nu tad līdz citai reizei," teica Nīks un posās projām. Gan kaut kā "nositīs" to stundu.
Pa ceļam uz bibliotēku viņu apturēja Ēriks: "Vai tev ir viena minūte laika?"
Niks tur neko nevarēja padarīt: ieraugot Ēriku, viņā atkal pamodās greizsirdība. Tik prātīgs, tik pieaudzis…
"Jā?"
"Es raizējos par Emīliju. Vai tā var būt, ka ari viņa tagad spēlē to jūsu spēli?"
Niks smaidīja. Emīlija nebija Ērikam neko teikusi.
"Nav ne jausmas. Zini, es vairs nespēlēju."
"Ā!" Ēriks izbrīnīti savilka uzacis. "Tas labi."
Nikam uz mēles jau bija nekaunīga atbilde. Kā gan tu vari zināt-labi vai ne? Tomēr viņš to norija, jo varbūt Ēriks viņam varēja palīdzēt.
"Jā, ari es tā sāku domāt. Mana problēma ir, ka es gribētu aprunāties ar kādu no… spēlētājiem. Zinu, ka neesmu vienīgais bijušais spēlētājs, bet nespēju atrast viņiem pieeju."
Ēriks savilka lūpas tūtiņā: "Vai tu par to brīnies? Kāpēc lai viņi tev uzticētos? Tu pat nevari pierādīt, ka vairs nespēlē."
Šajos vārdos slēpās patiesības grauds. Bet…
"Viņi ticētu, ja tu pateiktu, ka var man uzticēties."
"Iespējams. Taču redzi, Nik, es tevi tikko pazīstu. Džeimijs teica, ka esi ļoti mainījies. Es neesmu par tevi pārliecināts, katrā ziņā roku tevis dēļ ugunī es nebāztu."
Neticami. Ēriks bija simpātisks, pat ja pasūtīja viņu vienu māju tālāk.
"Es gribu apturēt Erebos. Es biju spēlētājs, es pazīstu tos mehānismus. Vismaz lielāko daļu. Aiz tās spēles kaut kas slēpjas. Man jāsaprot, kas. Tāpēc man vajag vairāk informācijas."
Ēriks nožēlā paraustīja plecus. "Es to labi saprotu, taču cilvēkiem, kas runāja ar mani, esmu apsolījis neko nestāstīt tālāk. Savu vārdu es nelauzīšu, tas tev jāsaprot."
Visi ir noslēgušies sevī kā tādas austeres, vienalga, kurā pusē viņi būtu, nodomāja Niks. "Okay," viņš teica. "Tātad cīnīsimies katrs atsevišķi."
Niku nomāca doma, ka nākamreiz pie Viktora būs jāiet tukšām rokām. Kam vēl lai jautā? Darlīnai! Viņa bija izlidojusi, turklāt minēja kaut kādu Muhamedu un Džeremiju, kuri bija saņēmuši draudu vēstules. Kaut gan tas vēl neko nenozīmēja. Arī Aiša bija dabūjusi draudu vēstuli, tomēr, kā šķita, turpināja spēlēt. Gregs pavisam droši bija ārā, bet neko neteica.
Niks nolēma pamēģināt ar Darlīnu, viņa vismaz neizskatījās iebiedēta vai noslēgta. Mazliet pameklējis, Niks atrada Darlīnu kafetērijā un, viņas draudzenēm skaļi ķiķinot, izvilināja koridorā, kur bija mierīgāk un viņš varēja labāk kontrolēt situāciju. Nekur neredzēja ne Kolinu, ne Denu, ne Džeromu.
"Atkal tu?" viņa teica un smaidīja. "Kellija un Terēza jau sāk mani apskaust."
Viņa patiešām labi saderētu ar Džeimiju, Niks nodomāja.
"Paklau, Darlīn," Niks uzmanīgi taustījās uz priekšu, "tu teici, ka vairs nespēlē. Es baigi priecātos, ja tu man atklātu dažas detaļas par to, kā tev gāja, kad spēlēji."
Darlīna izskatījās nedroša. "Tu pats man ieteici izlikties, ka tādas spēles nekad nav bijis."
Niks palūkojās apkārt. "Tev par to jārunā tikai šo vienu reizi. Ar mani." Viņš izdzirda kādu nākam, saņēma Darlīnas roku un ieveda meiteni tukšā klasē. Niks aizvēra durvis un atspiedās pret tām ar muguru.
"Ko tu gribi, lai es stāstu?"
"Piemēram, kādi uzdevumi tev bija jāveic. Vai bija kaut kas neparasts?"
Darlīna padomāja un iesāņus nopētīja Niku, it kā nebūtu droša, vai drīkst viņam uzticēt šādas lietas.
"Vai tu vēl atceries tos nozagtos klēpjdatorus?"
"Protams."
"Es tur piedalījos. Stāvēju uz vakts. Ja kāds būtu nācis, man ar mobilo būtu jāzvana trauksme. Bet tu nevienam nestāsti, es tik un tā visu apstrīdēšu."
Niks centās kaut ko iesākt ar šo informāciju. "Vai tu zini, kur tie pēc tam palika?"
"Nē, bet varu iedomāties. Laptopi bija domāti tiem cilvēkiem, kuri gribēja spēlēt, bet nevarēja, jo viņiem nebija sava datora. Man šķiet, ka vienu dabūja Aiša."
Izklausījās sakarīgi, bet nederēja Viktoram par akmentiņu lielajā mozaīkā.
"Vai vēl kaut kas?"
"Ak Dievs! Tu gan esi ziņkārīgs," Darlīna nopūtās. "Jā, es kopēju kaut kādus dokumentus, ko izmakšķerēju Kensingtongārdenā no miskastes. Tikai nejautā, kas tas bija. Kaut kādi juristu murgi, vesela čupa papīru. Nesapratu no tiem nevienu vārdu."
Niks daudz būtu devis par iespēju kaut aci uzmest tiem "juristu murgiem".
"Vai vēl kas? Vai tu kādam draudēji vai… kaut ko sabojāji?"
Meitene novērsa skatienu. "Nē. Bet es zinu, ko tu domā. Nē, es to nedarīju. Mani pārējie uzdevumi bija gluži nevainīgi. Kāda vietā uzrakstīt projektu, nopirkt un zināmā vietā atstāt mobilo sarunu karti un tamlīdzīgi."
"Kāpēc tevi izmeta?"
"Tāpēc, ka mana aptaurētā māte uz trim dienām atslēdza inter netu. Pēc tam Vēstnesis apgalvoja, ka es viņam vairs neesot node rlga. Vai tā nav cūcība? Vēl tagad no dusmām raudāt gribas! It ka t.i būtu mana vaina!"
"Okay. Paldies!" Niks teica. "Tu man ļoti palīdzēji, bet nu gan tev laikam labāk jāiet, kamēr vēl likumu sargātāji mūs nav atraduši."
Viņa piekrītoši pamāja. "Un tomēr baigi cool tā spēle, vai ne? Domā, ka mēs esam spēlē tikušies?"
Niks pasmaidīja: "Nezinu. Kā tevi sauca?"
Sākumā viņa mazliet šaubījās, bet pēc tam, paraustījusi plecus, teica: "Samīra."
"Eu, tad jau mēs patiešām viens otru pazīstam! Tu biji kaķsieviete, vai ne? Un tu biji tur, kad es sāku!"
"Tiešām? Kas biji tu?"
Domājot par savu otro Es pagātnē, Niks atkal kaut kur dziļi iekšā sajuta dūrienu.
"Sariuss," viņš atbildēja. "Es biju Sariuss."
27
Beidzot vīkends. Un beidzot ari ziņa no Viktora. Visi taisījās nakšņot pie viņa studijā, kā izteicās Viktors. "Spēlēsim, pļāpāsim un dzersim tēju," viņš teica pa telefonu. "Tev noteikti jābūt, esmu noskaidrojis pāris superīgu lietu."