"Cik labi, ka tu atkal izej cilvēkos," mamma nopriecājās, kad Niks viņai pastāstīja par saviem plāniem. "Pēdējā laikā tu taču gandrīz nemaz nepiecēlies no rakstāmgalda."
Niks devās ceļā, apkrāvies ar guļammaisu, sarullētu tūristu matracīti un milzīgiem uzkodu krājumiem. Viņš laikam izskatījās mazliet dīvaini; pie katra krustojuma un ielas stūra vairākkārt paskatījās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka neviens neseko, un atkal izbrauca neticamus apkārtceļus ar metro, lai atkratītos no iespējamiem neredzamiem sekotājiem.
"Esi sveicināts, draugs!" Viktors atvēra durvis un paņēma no Nika nesamos. "Pie manis jau labi sen nav notikusi neviena pidžamu ballīte! Ceru, ka teiksi "jā" tējai un "sveika" Emīlijai!"
Emīlija sēdēja tajā pašā vietā, kur pagājušajā reizē. Kad ienāca Niks, viņa, kā piedošanu lūgdama, norādīja uz datoru un atkal pievērsās spēlei. Emīlijai aiz muguras, atslieta pret sienu, stāvēja sarkana mugursoma. Vai arī viņa paliks pa nakti?
Istabā uz kliedzoši raibajiem dīvāniem jau zvilnēja Spīdijs un meitene ar krāsotiem piķa melniem matiem, kas vienā pusē bija noskūti.
"Keita," Spīdijs iepazīstināja, "mana līgava."
"Priecājos."
Keita pasmaidīja, parādot briljantiņiem izrotātus priekšzobus.
"Laiks, Spidij," Viktors teica. "Un tu jau zini neizrādi savas čempiņa prasmes."
"Neesmu jau stulbs," atrūca Spīdijs un piecēlās. Viņš devās pie cita datora, nevis pie tā, pie kura spēlēja pagājušajā reizē.
"Tā vajag," paskaidroja Viktors, pamanījis Nika skatienu. "Pirmais, ko tā programma pārbauda, noteikti ir IP adrese. Ja programma to jau zina, tad netiek parādīta pat ne sīkākā egles skujiņa no sākumsekvences."
Tad jau Nika ideja aizņemties Fina klēpjdatoru nemaz nebija tik nepareiza. "Kā tava grafīti akcija?"
"O! Labi, ja tā var izteikties." Viktors Nikam priekšā uz galda nolika astoņkājveida krūzi, dzīvnieks ļoti izpalīdzīgi bija saāķējis savas divas kājas, lai izveidotu osiņu. "Atradu zīmīti, aizbraucu uz norādīto adresi, uzbombīju, un mani nenoķēra."
Viktors pakrāmējās pa datoržurnāliem uz galda un izvilka fotogrāfiju: mājas siena, uz kuras prasmīgi veidotiem, zili melniem burtiem rakstīts: "Tie, kuri zog mūsu sapņus, mūs nonāvē".
"Tas ir Konfūcija citāts," Viktors paskaidroja. "Erebos programmētājam patīk citāti."
Niks laikam izskatījās izsists no sliedēm, jo Viktors pasmīnēja un teica: "Sadraudzējies ar domu, ka Erebos nenotiek pats no sevis. Ir kāds, kurš ir uzrakstījis pamattekstu kā jebkurai programmai. Tikai jāatzīst, ka šis ir programmētāju čempiņš. Neaptverami kruta lietiņa."
Niks būtu varējis zvērēt, ka Viktoram acīs parādījās miklums.
"Vai tu vispār zini, cik daudzus gadus cilvēki nopūlas uzrakstīt programmu, kas varētu runāt un domāt kā cilvēks? Kā tev šķiet, cik vērta būtu tāda programma? Miljonus, Nik! Miljardus! Bet mēs to dabūjam par brīvu, kā piedevu kornfleiku paciņai! Kāpēc?"
Šādi Niks vēl nekad nebija paraudzījies uz spēli. No paša sākuma tā viņam bija šķitusi kā dzīvs pretinieks, par kura finansiālo vērtību viņš neprātoja.
"Jo… tai ir kāds mērķis?" Niks uztvēra Viktora jautājumu un tika par to atalgots ar starojošu skatienu.
"Tieši tā! Spēle ir instruments: dārgākais un gudrākais instruments pasaulē! Domās es pielūgsmē un pazemībā metos ceļos pie spēles radītāja kājām." Viktors iedzēra malciņu tējas. "Cilvēks, kurš ir spējīgs uz ko tādu, neizteiks nenozīmīgus mājienus. Tatad ko viņš mums tas ir, nepazīstamajam garāžas īpašniekam, saka?"
Tie, kuri zog mūsu sapņus, mūs nonāvē.
"To, ka viņš grib viņu nogalināt? Vai ari to, ka otrs viņam draud ar nāvi?"
"Pareizi. Man tas izklausās pēc brīdinājuma. Tas noteikti nav nejaušs citāts, tāpat kā tā nebija nejauši izvēlēta adrese."
Viktors pārlauza cepumu, bet Niks gandrīz plīsa no nepacietības. "Un? Kurš tur dzīvo?"
"Tja! Tas diemžēl nepavisam nav aizraujoši. Grāmatvedis, šķīries, bez bērniem, vidēja līmeņa vadītājs pārtikas produktu eksporta uzņēmumā. Kaut ko vēl banālāku būtu grūti iedomāties. Bet privātā dzīvē viņš, protams, var būt īsts velns."
Grāmatvedis. Tas nu patiešām nebija aizraujoši.
"Vai tu atradi kopainai noderīgus lauznīšus?" Viktors apjautājās.
"Baidos, ka ne. Sastapu tikai vienu bijušo, kura bija gatava runāt." Niks izstāstīja par Darlīnas uzdevumiem datoru zagšanu, dokumentu kopēšanu un mobilo sarunu karti. Viktors visu pierakstīja. "Kas zina varbūt kādreiz mums tas savīsies kopā," viņš noteica. "Tagad pievērsīsimies norādēm, kas ir noslēptas spēlē. Varbūt tās mums var pavēstīt ko vairāk. Cik labi tu pārzini mākslas vēsturi?"
Aiaiai. Niks papurināja galvu. "Sorry, neesmu īstais adresāts."
"Labi, tad sāksim ar ornitoloģiju. Ko tu saproti ar jēdzienu "ortolans"?"
"Tas ir ienaidnieks, pret kuru cīnās Erebos spēlētāji," Niks teica, priecīgs beidzot zināt kādu atbildi.
"Ļoti pareizi." Viktors virpināja pirkstos vienu ūsas galu, izskatīdamies pēc burvju mākslinieka, kurš gatavojas izvilkt no cepures kāmi. "Vai drīkstu tev parādīt ortolana attēlu?"
Vai tad kaut kur varēja atrast Ortolana attēlu? "Protams, es gribu to redzēt," Niks teica.
Viktors paņēma vienu no brīvajiem klēpjdatoriem. "Šajā nav spēles Erebos. Tāpēc, programmai nezinot, varam brīvi darboties internetā un tā mums nedos pa nagiem." Viktors atvēra ekrānu un teica: "Tā, un nu pameklē ortolanu!"
Niks ierakstīja vārdu Google meklētājā. Pirmais parādījās links uz Vikipēdiju, un to viņš arī uzklikšķināja.
"Nūū, šitais nu gan nebūs īstais," Niks konstatēja.
Ortolans bija nekas cits kā dārza stērste dziedātājputniņš, kas Francijā un Itālijā tika uzskatīts par delikatesi.
"Augstākā mērā mulsinoši, vai ne?" Viktors iesmējās ar sev raksturīgajiem guldzošajiem smiekliem. "Diemžēl arī es vēl neesmu atkodis, ko programmētāja kungs grib mums ar to pateikt. Taču es nešaubos par to, ka viņš kaut ko grib pateikt. Esmu atklājis vēl kaut ko. Manuprāt, tev tas patiks." Viktors sasita plaukstas kā mazs bērns, saņemot dzimšanas dienas torti, un uzlika miroņgalvām gredzenotos pirkstus uz tastatūras, bet pārdomāja. "Nē, vispirms es gribu tev kaut ko pavaicāt. Vai esi kādreiz piedalījies slavenajās Arēnas cīņās? Tādas ir paredzētas rīt, un varoņi no uztraukuma jau čurā savās bruņu biksītēs."
Niks pasmaidīja: "Jā, vienās piedalījos. Otrās diemžēl vairs nepiedzīvoju. Baigi aizraujoši, pats redzēsi!"
"Lieliski! Tev taču uz cīņām bija arī jāpiesakās, vai ne? Saki, lūdzu, pie kā tu pieteicies?"
Viktoram patika minēt mīklas. Tas nu bija skaidrs.
"Otrai reizei tieši arēnā pie ceremonijmeistara. Pirmajai pie kāda kareivja Atropas tavernā."
Viktora smaidu nomainīja jokaini apstulbusi sejas izteiksme. "Tu teici Atropas?"
"Jā. Un kas?"
"Uz kurieni ripo pasaule?" Viktors iesaucās tēlotā izmisumā. "Bērniem skolā vairs pilnīgi neko nemāca! Pasaki man vismaz, vai pamanīji ko īpašu pie tā ceremonijmeistara!"
"Viņš kaut kā neiederējās spēlē. Viņš neizskatījās kā pārējie spēles tēli, bet… kaut kā nepareizi. Es viņu nosaucu par lielo Bolaci."
Viktoru, kā šķita, tas pamatīgi uzjautrināja. "Skaisti! Ļoti trāpīgi. Bet vai viņš, tas Bolacis, tev tomēr nešķita pazīstams?" Viktors izvalbīja acis un centās atdarināt ceremonijmeistara sejas iztaiksmi.
"Nē, sorry."
"Nu tad paskaties!"
Viktors ierakstīja meklētājā adresi, un atvērās Vatikāna muzeja mājaslapa. Vēl divi klikšķi, un viņš pagrieza klēpjdatoru tā, lai Niks labāk redzētu ekrānu.