Выбрать главу

Atslēga uz panākumiem izrādījās space. Nika čars rāva, vilka un stūma stumbru visos peles kursora noteiktajos virzienos. Kad koks atradās šķērsām pāri plaisai, Bezvārdis smagi elpoja un sarkanais dzīvības indikators jau atkal bija kļuvis mazliet īsāks.

Cik vien uzmanīgi iespējams, Niks balansēja čaru pāri plaisai, taču tilts izrādījās visai nedrošs, jo pie piektā soļa paripoja mazliet pa labi. Tikai ar pārdrošu palēcienu Nikam izdevās novietot čaru drošībā.

Gaismas atblāzma bija kļuvusi spožāka un it kā saraustīta. Nika priekšā bija neliels meža izcirtums. Tajā dega ugunskurs. Pie uguns gluži viens sēdēja cilvēks un lūkojās liesmās. Niks noņēma pirkstu no peles taustiņa, un Bezvārdis paklausīgi apstājās.

Vīrs pie ugunskura nekustējās. Šķita, ka viņam nav ieroča, taču tas vēl neko nenozīmēja. Tas varēja būt burvis par to liecināja viņa garais, melnais mētelis. Varbūt kaut ko vairāk varētu uzzināt, ja tam uzklikšķinātu. Peles kursors tikko pieskārās vīram, kad tas pacēla galvu, parādot šauru seju ar ļoti mazu muti. Tajā pašā mirklī ekrāna apakšējā malā atvērās dialoglogs.

"Esi sveicināts, Bezvārdi." Sudrabpelēki burti izcēlās uz melnā fona. "Tu biji ātrs."

Niks veda čaru viņam tuvāk, bet vīrs nereaģēja, vien turpināja ar garu zaru bikstīt ugunskurā degošos koka gabalus. Niks bija vīlies; beidzot viņš šajā pamestajā mežā bija kādu atradis, taču tas spēja vien atturīgi sveicināt.

Tikai pamanījis dialoglogā mirgojam kursoru, Niks saprata, ka no viņa tiek gaidīta atbilde. "Sveiciens arī tev!" viņš ierakstīja.

Virs tumšajā mēteli pamāja. "Tā bija laba doma uzkāpt kokā. Ne visi bezvārži bija tik attapīgi. Tu esi Erebos lielā cerība."

"Paldies," Niks atbildēja.

"Vai tiešām vēlies doties tālāk?" Vīrieša mazā mute savilkās gaidpilnā smaidā.

Niks jau gribēja ierakstīt "Protams!", taču sarunbiedrs vēl nebija beidzis.

"Tikai kļuvis par Erebos sabiedroto, vari ar to sacensties. Tas tev jāzina."

"Labi," Niks atbildēja.

Vīrs nolieca galvu un ar nūju dziļi iebakstīja ugunskura gailoša­jās oglēs. Uzvirpuļoja dzirksteles. Tas izskatās tik īsti. Tik ļoti īsti.

Niks gaidīja, bet sarunbiedrs neizrādīja nekādas pazīmes, ka vēlētos turpināt. Laikam viss viņam paredzētais teksts jau bija pateikts.

Gribēdams uzzināt, vai tēls reaģēs, ja tiks uzrunāts no sava teksta loga, Niks iedrukāja: "p#434<3xxq0jolk-<fi0e8r". Šķita, ka virtuālo sarunas partneri tas uzjautrināja. Viņš pacēla galvu un uzsmaidīja Nikam.

Viņš man skatās tieši acīs, Niks nodomāja un apslāpēja netīksmi. Viņš skatās uz mani tā, it kā redzētu cauri ekrānam.

Beidzot vīrs atkal pievērsās ugunskuram.

Tikai tagad Niks pamanīja, ka ir sākusi skanēt klusa mūzika, klusa, bet uzstājīga un dīvaini aizkustinoša.

"Kas tu esi?" viņš ierakstīja savā teksta logā.

Protams, atbilde nesekoja. Vīrs tikai pielieca galvu sānis, kā gri­bēdams padomāt. Taču, Nikam par izbrīnu, pēc dažām sekundēm dialoglogā parādījās vārdi.

"Es esmu Mirušais." Viņš atkal palūkojās uz Niku, it kā gribē­dams pārbaudīt teiktā iespaidu. "Tikai Mirušais. Turpretim tu esi dzīvs. Tiesa gan, Bezvārdis, taču ne vairs ilgi. Drīz varēsi sev izvēlē­ties vārdu, aicinājumu un gluži jaunu dzīvi."

Nika pirksti noslīdēja no taustiņiem. Tas bija neparasti, nē, bie­dējoši. Spēle sniedza jēdzīgu atbildi uz brīvi uzdotu jautājumu.

Varbūt sagadīšanās.

"Mirušie parasti nerunā," viņš ierakstīja un atlaidās krēslā. Tas nebija īsts jautājums, drīzāk komentārs. Uz to vīram pie uguns nebūs ieprogrammēta piemērota atbilde.

"Tev taisnība. Tā ir Erebos vara." Viņš turēja liesmās nūju un aizdegušos izņēma no uguns.

Mazliet bažīgi, kaut arī negribēja to atzīt, Niks pārbaudīja, vai dators patiešām darbojās ojjline vai ari kāds mēģināja viņu izjokot. Nē. Internets nebija pieslēgts. Nūja vīra rokās dega ar gaišu liesmu, un tā acīs dejoja atspulgi.

Nākamo teikumu Nika pirksti iedrukāja paši: "Kā ir būt miru­šam?"

Vīrs sēcoši iesmējās. "Tu esi pirmais Bezvārdis, kas man to jautā!" Ar izklaidīgu kustību viņš iemeta nūjas atlikumus ugunskurā.

"Vientuļi. Vai ari spocīgi. Kas gan to var pateikt!" Viņš ar roku pabraucīja pieri. "Ja es tev vaicātu: kā ir būt dzīvam, ko tu atbil­dētu? Katrs dzīvo savā veidā. Tāpat arī nāve katram ir sava." Kā gribēdams uzsvērt tikko teikto, Mirušais pārvilka pāri galvai kapuci, kas tagad meta ēnu pār viņa acīm un degunu, saskatīt varēja vairs tikai mazo muti. "Nešaubīgi ir viens kādudien tu to uzzināsi."

Nešaubīgi. Niks gar biksēm noslaucīja mitrās rokas. Šī tēma viņam vairs nepatika.

"Kur man jāiet tālāk?" viņš drukāja un uzjautrināts konstatēja, ka rēķinās ar sakarīgu atbildi.

"Vai tiešām gribi doties tālāk? Es tevi brīdinu. Labāk nedari

to!"

"Protams, gribu."

"Tādā gadījumā griezies pa kreisi un skrien gar avotu līdz aizai. Dodies tai cauri. Pēc tam… tad jau manīsi." Mirušais it kā saldams ciešāk ietinās mētelī.

"Un uzmanies no Vēstneša ar dzeltenajām acīm!"

4

Gar avotu, lai tā guldzēšana vienmēr būtu kreisajā pusē; vieglā riksī, lai pārāk nenoslogotu izturības rādītāju. Izturība, Niks kon­statēja, nebija Bezvārža stiprā puse. Čars elsoja pat pēc mazākā stāvuma pārvarēšanas, un nācās to atpūtināt, līdz stabiņš ekrāna labajā apakšējā malā atkal kļuva zils. Tikai pēc tam varēja doties tālāk. Rāpties pāri akmeņiem, lēkt pāri šķēršļiem, meklēt aizu. Bet Vēstnesis ar dzeltenajām acīm nebija manāms.

Pamazām zeme abās strauta pusēs kļuva augstāka, tumšās meža augsnes vietā parādījās akmeņaina pamatne, un ceļu pārklāja oļi. Tie apgrūtināja iešanu, un Bezvārdis vairākkārt nokrita. Taču tikai tad, kad apvidus bija kļuvis divtik augsts kā viņa čars, Niks aptvēra, ka atrodas aizā. Tajā pašā mirklī viņš arī pamanīja, ka nav viens. Sausie brikšņi ceļa labajā un kreisajā pusē čabēja, tajos kaut kas kustējās, un tad kā nedzirdamas pavēles vadīti no krūmiem izlēca un viņam virsū metās krupjveidīgi radījumi. To kājām bija ne vien pleznas, bet arī asi nagi, ar ko viņi ievainoja Bezvārdi. Pagāja vairākas sekundes, līdz Niks atcerējās par nūju čara rokās un sāka aizstāvēties.

Divi krupji metās bēgt, viens pēc labi mērķēta nūjas sitiena nomira Bezvārdim pie kājām.

"Straiks," nomurmināja Niks.

Taču viens krupis vēl karājās ieķēries Bezvārža kreisajā kājā, un zem tā nagiem pletās asins plankums. Niks uztraukts pamanīja, ka sarkanais dzīvības stabiņš rādīja vairs tikai nedaudz pāri pusei. Viņš uzsita pa space, kas lika Bezvārdim palēkties, taču krupi nekādi neie­tekmēja.

Tikai escape taustiņa uzspiešana deva gaidītos rezultātus. Bezvārdis zibenīgi pagriezās, nokratīja krupjveidīgo un pēc Nika pavē­les piebeidza to ar nūju.

Tikmēr dzīvības rādītājs bija sarāvies mazāks par pusi. Niks pārliecinājās, ka tuvumā nebija citu uzbrucēju, un novietoja peles kursoru virs krupja liķa. Parādījās informācija "4 miesas vienī­bas".

"Nu vismaz," viņš norūca, piecēla kājās savu pārgurušo čaru un, pirms turpināt ceļu cauri aizai, lika tam savākt gaļu. Viņš bija piesardzīgs un gatavs gāzt ar nūju, ja negaidīti uzrastos vēl kāds nagains krupis. Taču citi pretinieki vairs nerādījās. Tā vietā fonā bija dzirdams ritmisks troksnis, kas daudzkārt atbalsojās aizas sienās. Pakavu dipoņa.

Niks palēnināja čara gaitu, likdams uzmanīgi lavīties ap nākamo stūri, aiz kura atklājās vien cita krauja klinšu siena. Troksnis pastip­rinājās.