"Re, ku' ir tavs Bolacis, paša Mikelandželo zīmēts."
Pagāja daži mirkļi, līdz Niks saprata. Viktors viņam rādīja milzīgu gleznu, kurā rosījās simtiem tēlu. Vidū bija Jēzus un Marija, tiem apkārt uz mākoņiem sēdus un stāvus puskaili cilvēki. Mazliet zemāk pāris eņģeļu pūta bazūnes, bet daži citi vilka cilvēkus no zemes uz debesīm. Gleznas apakšējā malā dubļos locījās vēl citi tēli, un tur, mazliet pa labi no vidus… tur jau viņš bija. Ceremonijmeistars! Precīzi tāds, kādu Niks viņu atcerējās no Erebos. Pilnīgi kails, izņemot gurnautu, uz galvas dīvaini matu kušķi, un rokās garš zizlis, ar kuru viņš bija atvēzējies, kā gribēdams iesist cilvēkiem, kas sēdēja viņa laivā.
"Jā, tas ir viņš!" Niks uztraukts iesaucās.
"Vai tu zini, kā viņu sauc?"
"Nē."
Viktors piecēlās un savilka svarīgu seju.
"Tas ir Harons. Pārcēlājs, kas grieķu mitoloģijā ved mirušos ar laivu pāri Stiksas upei uz mirušo valstību."
Nīks aplūkoja gleznu rūpīgāk un nodrebinājās. Harons mirušos nevis veda, bet sita pāri upei.
"Pieminēšanas vērti ir ari tava lielā Bolača vecāki. Harons ir Niktes, nakts dievietes, un Ereba dēls."
Nikam galvā dūca. "Un ko tas viss nozīmē?"
"Grūti pateikt. Bet varbūt mēs nonāksim tuvāk patiesībai, ja paskatīsimies, kā sauc Mikelandželo meistardarbu. Paskaties!" Viņš ar peles kursoru norādīja uz vārdiem zem fotogrāfijas.
Mikelandželo Buonarroti
Pastarā tiesa
Siksta kapela
"Pastarās tiesas laikā Dievs nošķir grēciniekus no taisnajiem," Viktors stāstīja. "Nekāds jaukais skats tas nav. Un man rodas jautājums, vai to pašu nedara arī spēle. Nošķiršana. Citādi kāpēc lai tā tik nesaudzīgi eliminētu tos, kuri nespēj paveikt savus uzdevumus?"
"Vai tas nav mazliet par traku?"
Viktors ar dažiem peles klikšķiem palielināja attēlu tiktāl, lai būtu skaidri saskatāmi Harona sejas vaibsti. "Iespējams, tas ir traki. Bet galvenais, ka spēle ir pārdomāta līdz vissīkākajām detaļām. Ko tu pirmit teici? Bodi, kurā reģistrējies kautiņam arēnā, sauca "Atropas taverna"?"
"Patiesībā to sauca "Pēdējais šņāpiens"," Niks precizēja.
"Ak, manu zēn, manu nabaga aklo zēn!" teatrāli iesaucās Viktors un jau atkal kaut ko ieklikšķināja meklētājā. "Palūk: Atropa ir viena no trim moirām, grieķu likteņdievietēm. Viņa ir visvecākā un vismazāk iepriecinošā, jo atbild par cilvēka dzīves pavediena pārgriešanu. Tātad par pēdējo šņāpienu." Ar nopūtu Viktors aizcirta klēpjdatoru. "Spēle mums piedāvā ļoti konkrētas norādes. Programmētājam ir vājība uz grieķu mitoloģiju. Tas pirmkārt. Katrs viņa izmantotais simbols ir saistīts ar bojāeju un nāvi. Tas otrkārt. Programmas ģenialitāte kombinācijā ar spēles izraisīto atkarību ai, ai, ai! Dinamīta muca zem pakaļas mani uztrauktu mazāk."
Tomēr Viktors nebūt neizskatījās noraizējies, drīzāk gan augstākā mērā apmierināts. Viņš atkal pielēja sev pilnu tasi un atgāzās dīvānā.
"Viss ir skaisti un labi," Niks ierunājās pēc tam, kad abi kādu bridi bija klusējuši, "bet ko mēs tagad ar šīm zināšanām iesāksim?"
"Baudīsim savu gudrību," Viktors atbildēja, "un turēsim acis vaļā, lai pamanītu citas norādes. Reiz uzdursimies uz tādas, ar kuru varēsim kaut ko iesākt."
Nākamo pusstundu Niks pavadīja, vērodams, kā Spīdijs tornī kļuva par barbaru Quox. Viktors bija iedevis Nikam zīmuli un pierakstu bloku, kurā viņš atzīmēja visu, ko pamanīja tornī. Plāksnes bija no vara, vai ari tam bija kāda nozīme? Niks pierakstīja katru gnoma teikumu un meklēja apslēptas norādes. Keita viņam palīdzēja, norādīdama uz skrāpējumiem torņa sienā. Niks tos pārzīmēja. Vai skrāpējumi slēpa kādu attēlu, plānu vai vārdu kaut ko?
Viktors atkal sēdēja pie sava datora un dzina zobenoto Squamato pāri panīkušam virsājam. Ik pēc pāris soļiem viņam līdzās no zemes iznira odzes cilvēka augumā, mēģināja iedzelt un tad atkal nozuda zemē. Bet šķita, ka Viktoram piemīt sestais prāts, jo viņš arvien izvairījās un Squamato ne reizi netika sadzelts.
Tikmēr Hēmera stāvēja pie ugunskura kopā ar četriem citiem cīnītājiem, tostarp arī Nurax, un sarunājās par gaidāmajām Arēnas cīņām. Nurax pavēstīja, ka viņa mērķis esot papildus iegūt vismaz divus līmeņus un, ja viss iešot, kā plānots, viņš mēģināšot pretendēt uz vietu Iekšējā apli.
Emīlija nemierīgi dīdījās krēslā. Niks nosprieda, ka meitene nervozē, jo viņš tai skatījās pār plecu, tāpēc ar visām savām piezīmēm devās atpakaļ uz blakusistabu, atkrita rožu un burinieku sofā un atvēra laptopu, kurš saskaņā ar Viktora teikto nebija Erebos inficēts. Niku uztrauca doma, ka viņa dators mājās, iespējams, tāds vairs nebija. Vai tāpēc Emīlija uzstāja, lai viņš tai nekādā gadījumā nesūta e-pastus?
Ja reiz Erebos šo datoru nekontrolēja, Niks varētu ieguglēt par tēmu un nekas ļauns nenotiktu.
Viņš ierakstīja vārdu Erebos un atrada linku "Erebos spēle", no kuras reiz bija saņēmis personiski adresētu brīdinājumu.
Tagad Niks uzklikšķināja linku, un tajā parādījās pilnīgi cits teksts.
Prieks, tu gaisma dievišķīgā, Paradīzes lolojums! Ugunīgi noreibuši, Templī tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šķīra mūs, Un zem taviem spārniem platiem Visi ļaudis brāļi būs.
Izbrīnā šūpodams galvu, Niks lapu aizvēra. Šo tekstu viņš zināja no kaut kādas Bēthovena simfonijas, un tam nebija nekāda sakara ar spēli. Droši vien ielikts tikai vietas aizpildīšanai tiem, kas šeit nejauši iemaldījušies. Vienalga. Jāmeklē tālāk.
Niks atvēra Google un ierakstīja vārdus "vara plāksne", atrazdams kaudzi piedāvājumu izgatavot vara plāksnes; tad vēl vara plāksnēm bija kaut kāda saistība ar attēliem senās grāmatās. Šī laikam bija tukša loze.
Kā nākamo viņš pamēģināja kombināciju "čūskas" un "grieķu mitoloģija". Tika minēta hidra ar deviņām galvām taču Viktora čūskām bija tikai viena galva. Tad vēl bija viena čūska, kas vijās ap Asklēpija zizli, un viena, kas sargāja Delfu orākulu. Tādu, kas šāvās laukā no zemes, nebija. Tātad pagaidām nekā.
Ko tālāk? Niks ieskatījās pa pusatvērtajām durvīm blakusistabā. Visi bija iedziļinājušies spēlē, vienīgi Keita dārdinājās pa virtuvi. Viņš iegāja palūkoties, vai nevar kaut ko palīdzēt, bet cepeškrāsnī jau bija ieliktas cepties divas pannas ar picām.
"Paklau, kāds ir Viktora uzvārds?" viņš pavaicāja. "Lenskijs." Keita par vienu iedaļu augstāk noregulēja temperatūras rādītāju, nopūtās un pagrieza atpakaļ. "Svešas krāsnis tas ir šausmīgi. Man picas paliek vai nu jēlas, vai sadeg. Ceru, ka tev garšo itāļu šķiņķis un daudz sīpolu."
"0! Protams, paldies!" Niks atgriezās uz sofas un ieguglēja "Viktors Lenskijs". Atradās viens Viktors Lenskijs no Kanādas un viens no Londonas. Bingo! Datorspēļu pasaulē Viktors nebija nekāda baltā lapa: viņš pat izdeva nelielu spēļu žurnālu, kas gan neiznāca regulāri, bet attiecīgajās aprindās bija ar labu reputāciju. A, un vēl kaut kas: kaut kāds Zobbolino savā mājaslapā rakstīja, ka esot labs izdaudzinātā Viktora Lenskija draugs.
Mums ar Viktoru ir kopīgas atmiņas par laikiem, kad vēl neviens mūris un neviens vilciena vagons nebija pasargāts no mūsu mākslas. Bomblt vai nebomblt, šāds jautājums neeksistēja. Mēs bijām grafīti pasaules krāsu dievi, un, ja viņi mūs šo vienīgo reizi nebūtu pieķēruši, mēs turpinātu izkrāsot Londonu.
Niks izlasīja tekstu vairākas reizes. Te bija skaidri rakstīts, ka Viktoram ir bijusi saistība ar grafīti un viņš ir ticis pieķerts. Erebos prata lasīt un pieprasīja, lai ikviens reģistrējas ar savu īsto vārdu. Droši vien programma veica pētījumu par katru novici. Wow!