Erebos ievāc informāciju no interneta, Niks uzrakstīja. Par to mēs vēl nebijām iedomājušies. No pilnīgi visa interneta? Droši ir tas, ka tiek skenēts cietais disks un pārbaudītas tīklā apmeklētās lapas. Līdz ar to spēle ir gandrīz viszinoša.
Ja tā, tad spēle bija lasījusi MSN protokolus Nika datorā un izvērtējusi sarunas ar Finu. Tāpēc arī zināja par Hell Froze Over kreklu…
Niks labprāt būtu apspriedis savu atklājumu ar Viktoru, bet Squamato tieši šobrīd rāpās pāri gigantiskam mūrim, un viņam bija svarīgi noturēties. Niks nepacietīgi ielēja sevī divas tases tējas, kas nu jau bija pavisam atdzisusi. Trešo viņš izgāza, sniegdamies pēc piezīmju bloka, lai pārbaudītu savas piezīmes.
"Bļāviens!" Niks steidzīgi evakuēja klēpjdatoru, kādus piecus kilogramus datoržurnālu un savus pierakstus kam bija trāpījis visvairāk.
"0! Arī šeit ir problēmas?" Istabas durvis ar sagurušu smaidu sejā stāvēja Emīlija. Viņas acis bija apsārtušas.
"Jā, es esmu tāds muļļa, pagaidi, atnesīšu kādu lupatu." Niks aizjoņoja uz virtuvi, atrada papīra virtuves dvieļu rulli un nesās atpakaļ. Tikmēr Emīlija ar papīra kabatlakatiņiem mēģināja novērst tējas nolīšanu zemē.
"Kā klājas Hēmerai?" Niks vaicāja, steidzīgi slaucīdams.
"Viņai ir savainots vēders un kāja. Tā skaņa austiņās vairs nebija izturama." Emīlija iegāzās otrajā neglītākajā sofā un nožāvājās. "Man steidzami vajag kafiju, bet Viktoram nav. Man šodien vēl jāpaveic viens uzdevums, laimīgā kārtā nekas sarežģīts. Tomēr kaut kas, ko man ļoti nepatīk darīt." Meitene atkal nožāvājās.
"Es aiziešu uz Starbucks un atnesīšu tev kafiju," Niks piedāvāja.
"Tas ir pārāk tālu," domāja Emīlija, bet tajā pašā elpas vilcienā izmeta: "Es iešu tev līdzi. Man tik un tā vajag svaigu gaisu. Un telefona automātu."
"Uzdevumam?"
Viņa pamāja. "Der jebkurš telefona automāts. Tas vismaz nozīmē to, ka man nav jābraukalē krustu šķērsu pa visu Londonu."
Drošības dēļ Niks jau bija palūrējis pa logu, bet krēslā neko aizdomīgu nemanīja; tagad pie mājas durvim viņš vēlreiz rūpīgi palūkojās uz visām pusēm. "Ja arī kāds mums šeit uzglūn, tad viņš ir patiešām labi noslēpies."
Viņi devās lejup pa Kroumerstrītu un iegriezās Greisinroudā, kas šajā diennakts stundā šķita gandrīz neapdzīvota. Emīlija vairākkārt skatījās pāri plecam atpakaļ, ja viņiem ceļu šķērsoja jauniešu grupiņas. Neomulīgā sajūta abus ātri dzina uz priekšu. Kad viņi bija sasnieguši Kingskrosas staciju, parādījās arī pirmie telefonu automāti, un Emīlija palika stāvam pie viena no tiem. "Es nevaru to izdarīt," viņa sausi noteica.
"Ko tieši?"
"Draudu zvans." Meitene lūdzoši paskatījās uz Niku, it kā cerot, ka viņš palīdzēs atrisināt šo dilemmu. "Es pat nedrīkstu mēģināt likt tam skanēt pieklājīgi, jo man ir iedots teksts, kas jāsaka."
"Auč! Jā, tas tiešām nav patīkami," Niks teica, pilnībā apzinādamies, cik tizli tas skanēja. "Bet palūkojies uz to no cita skatpunkta tas ir nepieciešams izpētei. Tu pati tā nemaz nedomā, bet dari to tikai tādēļ, lai mēs nonāktu uz pēdām Erebos."
"Tikai mans upuris gan to nezina," nomurmināja Emīlija.
"Domā par Viktoru un viņa Konfūcija citātu."
"Mana ziņa diemžēl nav nekāds Konfūcijs, nekādā ziņā ne."
Ar neganti saviebtu seju meitene stūrēja uz tuvāko telefona automātu. "Es to vienkārši izdarīšu," viņa murmināja un no plecu somas izvilka sīceni, savu iPod un zīmīti.
"Kādam nolūkam iPod?"
"Man jāieraksta saruna un pēc tam jāielādē datorā. It kā viss jau tāpat nebūtu gana slikti."
Niks skatījās, kā viņa, savilkusi izmisuma pilnu grimasi, uzgriež numuru, ieslēdz iPod un piespiež pie klausules. Tiklīdz atskanēja signāls, meitene aizspieda acis. Niks dzirdēja, ka otrā galā kāds atsaucās.
"Vēl nekas nav beidzies," Emīlija teica aizkapa balsi. "Jūs neradīsiet mieru. Viņš neko nav aizmirsis. Viņš neko nav piedevis. Jūs neizbēgsiet no atmaksas."
"Kas tur ir?" Niks dzirdēja otrā savienojuma galā lamājamies vīrieti. "Es jums visiem uzlaidīšu kaklā policiju, nolādētie kriminālisti!" Pēc tam atskanēja tikai kluss "Nolādēts!" un vairs nekas cits. Emīlija trīcošām rokām novietoja klausuli uz turekļa.
"Šķiet, man ir slikti," viņa sausi teica. "Kaut kādi slima suņa murgi! Es nekad neko tādu vairs nedarīšu. Bet tagad man vajag kafiju."
Viņi atrada klusu stūrīti Starbucks kafejnīcā Pentonvilroudā. Emīlija pasūtināja sev dubulto kapučīno ar ekstra espreso. Niks paņēma to pašu un vēl divus mafinus ar šokolādes čipsiem un bija pārmēru laimīgs, ka viņa ļāva sev izmaksāt.
"Kā tu pazīsti Viktoru?" Niks pavaicāja, kad bija noēsta puse mafinu un abi, dzesēdami joprojām verdoši karsto kafiju, pūta savās tasēs.
"Viņš bija Džeka draugs," meitene aizsapņojusies pasmaidīja. "Viktors, protams, saka: viņš ir Džeka draugs, tāds sīkums kā noslīkšana taču nevarot mainīt īstu draudzību."
Pirms vēl Niks aptvēra, ko dara, viņš uzlika plaukstu uz Emīlijas plaukstas. Viņa to neatvilka, bet, gluži otrādi, savija savus pirkstus ar viņējiem.
"Viktors man ir ļoti daudz palīdzējis. Viņš mani ir gandrīz adoptējis sev par jaunāko māsu."
"Viņš patiešām ir lielisks," Niks no sirds teica. Neko vairāk pateikt viņš nespēja, jo šķita, ka tūlīt, tūlīt pacelsies spārnos un sāks lidināties. Lai kaut kā noslēptu mulsumu, viņš iesūca malciņu kafijas, kas beidzot bija atdzisusi līdz dzeršanas temperatūrai.
"Mums būs nepatikšanas ar Keitu," Niks konstatēja, "mēs te piebāžam vēderus ar mafiniem, bet viņa cep picas."
"Es varu ēst pamīšus mafinus un picas," Emīlija teica. "Starp citu, Viktors arī. Par to neraizējies. Tomēr mums drīz jāpošas ceļā. Pirmkārt, ap šo laiku te nav tā drošākā apkaime, un, otrkārt, es gribu ieguglēt sava upura telefona numuru."
Arā Emīlija atkal pieķērās Nika rokai, it kā tas būtu kaut kas pats par sevi saprotams. Šī pilsētas daļa patiešām nebija piemērota romantiskām pastaigām, taču, ja viss notiktu saskaņā ar Nika vēlmēm, šī pastaiga ilgtu vai visu nakti.
No picas bija palikuši vien daži pārpalikumi, kad viņi beidzot atgriezās Viktora dzīvoklī.
Keita atvainodamās pacēla rokas un teica: "Viktors. Viņš saka, ka ģēnijam jāēd. Daudz jāēd. Ir palikusi puspica. Es vēl varu jums izvārīt makaronus."
Niks un Emīlija atteicās no makaroniem, notiesāja picas atlikumus un atvēra zemesriekstu paciņu. Rozēm un buriniekiem rotātais dīvāns pēkšņi bija kļuvis par jaukāko vietu uz pasaules. Niks atvēra klēpjdatoru un ieklikšķināja Emīlijas nodiktēto telefona numuru meklētājā.
"Diemžēl neko neatrod."
"Man jau šķita, ka tā būs," teica Emīlija. "Iespējams, tas ir slēpts numurs. Cik stulbi, ka viņš nepieteicās ar vārdu, bet tikai ar pliku Hallo."
Vārds "slēpts" Nikā iekustināja kādu stigu bija kaut kas, ko viņam vajadzēja izstāstīt Emīlijai.
Cerams, ka smaids viņas sejā tāpēc neizdzisls. "Es gribēju tev atzīties. Jau pāris mēnešu es lasu tavu blogu deviantart. Ari tavus dzejoļus. Tie ir brīnišķīgi tāpat kā tavi zīmējumi."
Viņa strauji ieelpoja. "Kā tu zini, ka tas ir mans akounts?"
"Reiz kāds izpļāpājās. Lūdzu, nedusmojies! Tev par to nudien nav jākautrējas."
Emīlija raudzījās sāņus. "Žēl."
"Kāpēc žēl?"
"Jo es labprāt pati tev visu būtu parādījusi. Kaut kad." Meitene atbalstīja galvu uz Nika pleca un nožāvājās. Viņš iekšēji dejoja no sajūsmas un tikai tagad pamanīja, ka durvīs stāv Viktors.