"Visi čupojas ap ugunskuriem, tāpēc izdomāju paskatīties, kā klājas jums, bet arī šeit redzu to pašu." Viņš atkrita pretējās puses sofā.
Emīlija viņam izstāstīja par uzdevumu. "Es draudēju absolūti nepazīstamam cilvēkam. Kas zin', ko viņš tagad domā. Iespējams, viņam nav ne mazākās nojautas, par ko vispār ir runa."
"Kas tieši tev bija jāsaka? Vai to vēl atceries?"
Emīlija padeva Viktoram zīmīti.
"Vēl nekas nav beidzies. Jūs neradīsiet mieru. Viņš neko nav aizmirsis. Viņš neko nav piedevis. Jūs neizbēgsiet no atmaksas," Viktors satraukumā burtiski trīcēja. "Traks var palikt! Labi, es paskaidrošu: kāds viņš ir nikns uz tavu sarunbiedru, Emīlij. Es varu saderēt, ka viņš to labprāt redzētu Harona laivā vai ļautu Atropai sašņikāt tā dzīves pavedienu."
Emīlija izskatījās apjukusi, un tas Viktoram vēlreiz deva iespēju izrādīt savu vispārējās izglītības līmeni. "Diemžēl šis telefona numurs droši vien nepieder manam garāžas īpašniekam, citādi viņu varētu draudzīgi pabrīdināt." Viktors ielūkojās tējkannā, bet, tēju neatradis, nokāra ūsas. "Ja jūs vaicātu man," viņš vēl turpināja, "es teiktu, ka Erebos ir tikai viens mērķis: kādam atriebties. Ortolanam, mūsu dziedātājputnam."
"Nūjā, nobombītas garāžas un draudu zvani atriebību biju iztēlojies kaut kā pavisam citādi," Niks izmeta.
"Es ari ļoti brīnītos, ja ar to viss beigtos," Viktors atteica. "Vai atceros pareizi, ka tu man stāstīji par pistoli cigāru kastē?"
Niks juta, ka viņam kļuva auksti, karsti un tad atkal auksti. "Tu domā, Erebos vēlas, lai mēs kādu nošaujam?"
"Ļoti iespējams. Ja nemaldos, tad spēle šobrīd veido elites kaujinieku izlasi speciālam uzdevumam," Viktors pasmaidīja, bet šoreiz viņš nemaz neizskatījās priecīgs. "Nebūtu slikti uzzināt, kas ir Iekšējā apļa dalībnieki."
Nākamo pusstundu Nika galvā kā ugunīgs rats griezās Iekšējais aplis. Elites izlase. Atriebības brigāde. Bet ar kādu uzdevumu?
Kad Viktors bija atgriezies pie spēles, Niks un Emīlija iegāja virtuvē, lai uzliktu vārīties ūdeni jaunai tējai. "Tu tūlīt atsāksi spēlēt, ja?" viņš pavaicāja. "Tagad, kad tavs uzdevums izpildīts."
"Rīt būs gana labi. Gribu piedalīties Arēnas cīņās, varbūt radīsies kādi secinājumi. Cik muļķīgi, ka nezinām, kas slēpjas aiz spēlētāju vārdiem."
Emīlija aplēja Viktora dārgās tējas lapiņas ar karstu ūdeni. "Starp citu, spēlē ir viens ar tavu izskatu."
"Es zinu, tas mani visu laiku mulsināja, bet ko es varēju darīt?"
Emīlija pasmaidīja. "Es katrreiz priecājos, viņu redzot."
Kad abi atgriezās dīvānu istabā, Niks pastāstīja Emīlijai par Sariusu.
"Zini, viņš bija tik krūts. Nenormāli ātri rīkojās ar zobenu un bija superīgs skrējējs. Kad sasniedzu piekto līmeni, man visi palika aiz muguras."
"Kāpēc tad tevi izmeta?"
"Vatsona kunga termosa dēļ." Niks izstāstīja par savu uzdevumu un arī to, ka gandrīz to bija izpildījis. "Par mata tiesu. Bija baigais iekāriens."
Emīlija noskurinājās kā saldama. "Tā spēle patiešām sargājas no saviem pretiniekiem. Domā, ka notikums ar Aišu un Ēriku arī gadījās tāpēc?"
Niks pašķielēja uz Emīliju, bet neatklāja neko vairāk par patiesu interesi.
"Iespējams. Visdrīzāk tā."
"Mums jāuzmanās, Nik. It īpaši tev. Nesen Kolins izmeta dīvainu piezīmi. Ir pienācis laiks piegriezt skābekli Nikam, to viņš teica drīz pēc jūsu kautiņa pie kafetērijas. Nenovērtē par zemu."
jā, nodomāja Niks, bet Kolinam patīk visādi izmuldēties.
Viņš ielēja tēju Viktora tasē un aiznesa to pie datora. Squamato šobrīd sarunājās ar Beroxar par cirvju priekšrocībām salīdzinājumā ar zobeniem.
Beroxar. Niks paķēra zīmuli, papīra lapu un uzšņāpa: Beroxar bija Iekšējā aplī, pirms viņu no turienes patrieca BloodVVork.
Viktors pacēla īkšķi.
Vakars pamazām pārgāja naktī. Emīlija izkrāmēja mugursomu un ietinās guļammaisā. Viņi sarunājās par skolasbiedriem un mēģināja vienoties, kurš ir kurš spēlētājs. Tomēr viedokļi visbiežāk atšķīrās.
īsi pēc pusnakts istabā iemeimuroja Viktors. "Šodienai pietiks. Esmu pārguris. Vai kādam vēl ir kaut kas ēdams?"
Emīlija izvilka no somas lielu riekstu krēma šokolādes tāfeli, un Viktors ar piedošanu lūdzošu skatienu nolauza no tās uzreiz pusi. "Notiek kaut kas dīvains," viņš košļādams teica. "Gnomi ir visur un muld par kaut kādu lielo kauju un to, ka pārbaudes mirklis tuvojas."
"Manuprāt, rīt būs pamatīgas cīņas par vietām Iekšējā aplī," Niks atteica. "Es arī būtu mēģinājis, ja nebūtu izmests. Vēstnesis solīja man pateikt, kurš ir vājākais Iekšējā apļa cīnītājs. Viņš to droši vien būtu izdarījis, ja es… būtu izpildījis uzdevumu."
Viktors māja ar galvu, jo mute bija pilna, un pacēla pirkstu. "Ļoti pareizi! Viņš tev būtu devis padomu, kā tikt tur iekšā. Jautājums: kāpēc viņš tevi būtu gribējis? Atbilde: tāpēc, ka tu būtu pierādījis, ka Erebos dēļ ej pāri līķiem. Vai cietumā."
Niks un Emīlija saskatījās. Kāds bija gandrīz gājis pāri Džeimija līķim. Vai viņš rīt stāvēs uz zelta vairoga?
"Iet pāri skolotāja līķim patiesībā nav nekāda lielā lieta," nomurmināja Viktors un paķēra pēdējo šokolādes gabalu. "Man savā laikā bija milzīgs iekāriens uz to pat bez Vēstneša uzmundrinājumiem."
Kaut kad Viktors pārvācās uz savu guļamistabu. Kaut kad spēlēt beidza Spīdijs un kopā ar Keitu aizgāja gulēt uz milzīga piepūšamā matrača datoristabā.
Kaut kad Niks un Emīlija sastūma kopā divus dīvānus, lai radītu lielāku guļamo platību un lai atzveltnes viņus norobežotu no apkārtējās pasaules.
"Arlabunakti!" čukstēja Emīlija un uzspieda Nikam uz lūpām neaptverami maigu skūpstu. Pirksti noglāstīja viņa skaustu: "Arlabunakti, kraukli!"
Tad viņa piespieda galvu Nika plecam un aizvēra acis. Niks juta Emīlijas matus kutinām viņa kaklu un meitenes elpu kļūstam aizvien dziļāku. Viņš vēlējās, kaut šādi viss paliktu vienmēr, tieši šādi. Viņš gribēja vienmēr palikt šādi guļam. Viņš vēlējās apturēt mirkli.
28
Tostermaize, marmelāde un tēja. Nākamajā rītā Viktors viņiem pienesa brokastis pie gultas. "Stiprinājums pirms lielās kaujas," viņš teica.
Emilija žāvādamās pateicās, bet Niks nesaprata, vai jutās paralizēts notirpušās rokas vai Snūpija halāta dēļ, kas bija mugurā Viktoram.
Arēnas cīņas Niks pārlaida kā transā, mainīdams savu novērošanas posteni starp Emīliju, Viktoru un Spīdiju, kuri spēlē katrs pārstāvēja savu sugu. Cilvēku joprojām bija vismazāk LordNick kopā ar Hēmeru gaidīja vienā istabā, un Emīlija daudznozīmīgi piemiedza Nikam ar aci.
Savukārt barbaru bija milzīgs pūlis; Quox izskatījās vājākais no viņiem. Viņš joprojām bija vieninieks, bet, zinot Spīdija prasmes, Niks neraizējās par Quox.
Līdzīgi bija ar Viktoru un Squamato. Kaut arī viņš arēnā ienāca kā trijnieks, to pametot, viņam, visticamāk, jau būs par pāris līmeņiem vairāk.
Parādījās lielais Bolacis. Tagad, kad Niks zināja tā izcelsmi, ceremonijmeistars šķita vēl jo baisāks. Pazemes sūtnis.
Taču ar vislielāko satraukumu Niks gaidīja Iekšējā apļa ierašanos; viņš aizturēja elpu, kad tika ienests zelta vairogs.
Blood Work joprojām bija tur un izskatījās masīvāks nekā jebkad iepriekš. Bija arī tumsas elfa Wyrdana, ko Niks atcerējās no savām Arēnas cīņām. Tiem bija pievienojies vēl viens barbars, vārdā Harkuls, vilkatis Telkoriks un Drizzel! Drizzel bija ticis Iekšējā aplī! Izbrīnīts, bet ne pārsteigts Niks redzēja viņam ap kaklu apliktajā ķēdītē šūpojamies sarkano gredzenu.