Pirms kaujas gāja vaļā, arēnas vidū iznāca ceremonijmeistars.
"Apskatiet Iekšējā apļa cīnītājus! Jums vēl ir iespēja ieņemt viņu vietas, ja sevi pierādīsiet un vēlaties beigās uzzināt Erebos tumšākos noslēpumus. Daži šodien triumfēs, citi rīs arēnas putekļus. Lai sākas cīņas!"
Niks bija aizmirsis, cik ātri šeit viss norisinājās. Cīnītāji cits pēc cita izvēlējās pretinieku. Drīz bija Quox kārta. Viņu izaicināja barbars, kurš ari bija vieninieks. Spīdijs darbojās ātri un precīzi un pretinieku pieveica it kā starp citu.
Hēmera uzvarēja vilkati, bet tika ievainota; bija redzams, ka Emīlija cieš no trokšņa, kas skanēja austiņās.
Squamato bija ilgi jāgaida, un viņš cīnījās nežēlīgi bija izaicinājis pārāk spēcīgu partneri un nu tik tikko spēja to pieveikt.
Lai kā Niks pūlējās, viņš nespēja notikumos, cīnītājos, Bolača vārdos, skatītāju sejās saskatīt vēl kādu vēsti, viņš nemanīja ari citus zīmīgus tēlus, kuri būtu varējuši parādīties gleznā. Arēnas cīņas bija parasts kautiņš, ne vairāk un ne mazāk. Jaunas atziņas Niks no tā neguva.
Vēlu pēcpusdienā, kad visi dueļi bija beigušies, Niks un Emīlija sakravāja savas mugursomas un gatavojās doties uz mājām. Hēmera bija iekļuvusi sestajā līmenī, Viktors septītajā, un Spīdijs, dabūjis klāt vēl trīs līmeņus, tagad bija četrinieks, kaut ne reizi nebija veicis nevienu uzdevumu.
"Esam iestrēguši," konstatēja Viktors, pavadīdams Nīku un Emīliju līdz durvīm. "Mēs labi spēlējam, tomēr joprojām nesaprotam sakarības. Ja būtu vairāk laika, es mēģinātu iekļūt Iekšējā aplī. Taču baidos, ka tā pēdējā cīņa, par ko visi runā, būs pavisam drīz. Vairs nav daudz laika."
Braucot ar metro mājās, Niks nenovērsa acis no Emīlijas. "Kā būs rīt?" viņš vaicāja. "Vai mēs varam… nu, vai mēs tiksimies skolā? Vai iesim kopā pusdienās? Vai turpināsim izlikties, ka mums vienam par otru nav daļas?"
Emīlija saņēma viņa roku. "Baidos, ka visdrīzāk jau pēdējais. Bet tikai tik ilgi, kamēr viss noskaidrosies. Tikai maskēšanās nolūkos. Labi?"
"Sarunāts. Vai paziņosi man jaunumus pa SMS? Manuprāt, mobilie ir droši, ja vien uzmanamies, ka neviens cits tos nedabū nagos."
"Labi. Un trešdien pēcpusdienā tiekamies pie Viktora."
Kaut ari viņi par to bija runājuši un Niks ar to bija rēķinājies, Emīlijas demonstratīvā vienaldzība sāpēja. It īpaši tāpēc, ka pret pārējiem Kolinu, Aleksi, Denu, Aišu un pat Helēnu viņa izturējās uzsvērti draudzīgi: krita ap kaklu Kolinam un starpbrīžus pavadīja kopā ar Aišu. Niks gandrīz mira no greizsirdības. Reiz viņš ievēroja, ka Emīliju uzrunāja Ēriks, bet apmēram pēc diviem teikumiem tika pamests viens. Ērikam neklājās labāk vismaz kāds mierinājums.
Brīvstundā pēc matemātikas Nika skumjajās pārdomās ielauzās Braina. "Vai drikstu aprunāties?" Viņš redzēja meitenes bālo, gaidpilno seju un iekšēji nopūtās.
"Okay."
"Es beidzu," viņa čukstēja.
Tas nu gan bija pārsteigums. "Kāpēc?"
"Jo tā… ir ļauna. Man šķiet. Un… tā man seko dienu un nakti." Meitene skatījās kaut kur projām. "Tu taču arī vairs nespēlē, vai ne?"
Niks juta iekšēju pretestību to apspriest ar Brainu. "Tam jau gan nav nekādas nozīmes."
"Milziga! Mēs varam kopā aiziet pie Vatsona kunga un izstāstīt mūsu pieredzi. Es zinu, ka viņš to ļoti gribētu. Mēs varētu veidot pretošanos."
Ak nē! Braina un Niks pret visu pasauli! Tas nenotiks! "Pameklē tam kādu citu, ir taču daudz bijušo spēlētāju." Ar acs kaktiņu viņš manīja Denu, kurš, jo tuvāk nāca, jo lēnāks kļuva. Viņi bija pievērsuši sev uzmanibu.
"Un ko tu Vatsonam teiksi?" čukstēja Niks. "Viņš pats zina to, ka Erebos ir vainīgs pie starpgadījumiem skolā. Viņam jānoskaidro to cilvēku vārdi, kuri kaut ko ir sastrādājuši. Ja tos zini, tad ej pie viņa. Es tur iekšā nelīdīšu."
Tagad Braina izskatījās pavisam izsista no līdzsvara. "Es to vairs nevaru izturēt."
"Ko tad? Tu esi laukā. Viss beidzies."
Dens demonstratīvi neuzkrītoši stāvēja kādus trīs soļus no viņiem un izlikās iedziļinājies ziņojumu dēlim piespraustajos baleta nodarbību jaunumos. Nikam vajadzēja tikt no šejienes projām, viņš nevēlējās kļūt par mērķi. Jo neuzkrītošāk izturējās, jo labāk mazajai antispēles komandai.
Braina nebija mierā ar atteikumu. "Nikucītis ir nobijies?" viņa jautāja tik skaļi, ka Denam tas noteikti bija dzirdams. Un dažiem citiem skolēniem gaiteņa otrā galā arī.
"Ej dirst," Niks atteica un aizgāja.
"Labi!" viņa sauca tam pakaļ. "Tad es to izdarīšu viena! Man izdosies! Es viena nostāšos pret jums visiem."
Kaut arī to nevēlējās, Niks tomēr griezās atpakaļ un gāja pie Brainas. "Klusu! Vai tu noteikti gribi problēmas?"
Meitene smējās, un šie smiekli skanēja šausmīgi. It kā viņa jau būtu jukusi vai taisītos nojukt. "Problēmas? Nikij, tu pat nenojaut! Nemaz nenojaut. Sliktāk jau vairs nevar būt."
Visu atlikušo dienu Nikam šķita, ka staigā ar plecos ierautu galvu, it kā pastāvīgās katastrofas gaidās. Taču nekas nenotika. Gluži otrādi bija mierīgāk nekā parasti. Skolu kā pelēkā plīvurā tina pagurums.
Angļu valodas stundā Vatsona kungs nāca klajā ar jaunumiem: "Džeimija stāvoklis esot tiktāl uzlabojies, ka ārsti gatavojas tuvākajās dienās viņu uzmodināt no mākslīgās komas. Taču joprojām neesot skaidrs, kā ar Džeimiju būs tad, kad viņš nāks pie samaņas. Tāpēc ar apmeklējumiem nāksies vēl mazliet pagaidīt."
Šī ziņa uz brīdi pacēla noskaņojumu klasē. Niku dīvainā kārtā tas neskāra, neizrunātais jēdziens garīgā atpalicība viņā bija ieķēries kā āķis miesā, kas neļāva priecāties.
Tie pamodinās Džeimiju, bet viņš būs dārzenis. Nepazīs mani. Nerunās. Nekad vairs nejokos.
Niks abām rokām saberzēja seju, līdz tā kļuva karsta. Tā nenotiks. Punkts.
Pēcpusdienā viņš sēdēja mājās, hipnotizēdams mobilo. Viktors bija solijies atsūtīt SMS, tāpat ari Emīlija. Kāpēc neviens nedeva ziņu? Cik stulbi, ka viņi nebija sarunājuši tikties šodien, līdz trešdienai taču vēl vesela mūžība.
Otrdiena aizritēja tikpat pelēka un vienmuļa kā pirmdiena: Niku mocīja sajūta, ka laika ritējums apstājies, tas buksēja un tad sadrupa sīkos gabaliņos. Viss mainījās vienā rāvienā, kad mazliet pirms divpadsmitiem Nika mobilajā parādījās SMS.
Trauksme! Vajag tavu padomu. Nāc šurp, cik drīz vari. Viktors.
Ar to ari pēcpusdienas stundas Nikam bija beigušās. Ātri, tas nozīmēja nekavējoties: bija jātiek projām jau pirms pusdienām. Vai pateikt Emīlijai? Niks atrada meiteni ēdamtelpā spaidām mobilā taustiņus. Izņēmuma kārtā Emīlija bija viena. Niks riskēja zibenīgai informācijas apmaiņai.
"Saņēmi ziņu no Viktora?"
"Jā."
"Zini, kas noticis?"
"Nē."
"Es braukšu uz turieni. Tagad."
"Okay."
"Tu pēc tam atbrauksi?"
"Vēl nezinu. Iespējams."
Durvis atvēra Viktors. No viņa sejas bija pagaisusi ierastā priecīgā izteiksme. Viņš pat nepiedāvāja Nikam tēju.
"Es tev tūlīt kaut ko parādīšu un ceru, ka tu tāpēc neuzsprāgsi. Zini, varbūt tie ir meli, bet mēs ar Spīdiju nezinām, ko iesākt."
Viņi trijatā apsēdās dīvānu istabā, kur Nikam uzreiz atmiņā atausa brīnišķīgās atmiņas par nedēļas nogali.
"Kas noticis?"
"Spīdijam ir dots uzdevums. Nākamajā naktī pie skolas jāizliek plakāti. Vismaz desmit gabali. Tiem jābūt pēc iespējas lielākiem."
Pagaidām nekā dramatiska. "Un?" Niks jautāja.