"Problēma ir teksts. Tas ir… Ak, es nezinu! Labākajā gadijumā apmelojums. Sliktākajā darbs kriminālpolicijai."
Spidijs pasniedza Nikam salocītu lapu. "Šitais man ir jāraksta uz plakātiem. Vismaz nav jābombī," viņš vēl piebilda ar samocītu smaidu.
Niks atlocīja lapu. Lasīja. Neko nesaprata. Lasīja vēlreiz.
"Kā tev šķiet, vai tā ir taisnība?" Viktors jautāja.
Nē. Bet varbūt tomēr. Iespējams. Tas šo to izskaidroja. Bezspēcīgu dusmu pilns Niks blenza uz papīru.
Braina Fārnama sabojāja Džeimija Koksa velosipēda bremzes.
"Ja tas tiks pielīmēts pie jūsu skolas sienas, tā Braina Fārnama būs pagalam neatkarīgi no tā, vai viņa ir vainīga vai nav," sprieda Viktors. "Mēs ar Spīdiju jau stundām diskutējam, ko tagad darīt. Ja plakātu pie sienas nebūs, viņš izlidos no spēles, vai ne?"
Niks jutās kā paralizēts, paralizētas bija ari viņa lūpas, un tās gandrīz nespēja izteikt vārdu "jā". Braina. Tāpēc viņa bija tik dīvaina. Tāpēc viņa bija pārtraukusi. Niks vēlējās, kaut nebūtu to uzzinājis. Vēlējās, lai arī Emīlija būtu šeit un viņam nebūtu jāizlemj vienam.
"Es viņai piezvanīšu. Tikai tagad viņa vēl ir skolā." Niks paņēma mobilo un sastādīja SMS: Piezvani, tas ir steidzami.
"Viņa atzvanīs, tiklīdz varēs, es domāju. Vai tikmēr varu dabūt tēju?"
Viktors nozuda virtuvē.
"Starp citu, es šodien nolīgu Keitu par savu novici," Spīdijs ziņoja. "Viņai labi veicas. Tumsas elfa, tāpat kā tu."
Niks tikai pasmaidīja, bet pat tas prasīja piepūli. Viņam šobrīd nebija spēka sarunāties. Domas galvā joņoja tik ātri, ka viņš tik tikko spēja tām sekot. Ja tas patiešām bija Brainas roku darbs, viņa bija pelnījusi tikt izlīmēta plakātos, skaidrs. Tikai jau tagad izskatījās, ka viņa kuru katru mirkli sabruks. Skolai bija septiņi stāvi, un piepeši Nika acu priekšā uzausa aina ar lecošu Brainu…
Ja Spīdijs neizpildīs uzdevumu, viņam spēle beigsies. Kaudzēm liecinieku Nika skolā, bet par plakātiem neviens neziņotu. Quox vai Braina. Braina vai Quox.
Niks atspieda galvu plaukstās. Kāpēc te nebija Emīlijas? Viņš nevēlējās būt atbildīgs par to, kas varēja notikt ar Brainu. Nikam bija žēl meitenes, un reizē viņš to ienīda, tiklīdz iedomājās par Džeimiju. Kā lai pieņem pareizu lēmumu?
Viktors atgriezās no virtuves ar paplāti, uz kuras bija uzliktas krāsainas krūzes un kūpoša tējkanna. "Vakar bija atziņām bagāta diena. Mums bija nometne tempļa paēnā un bariņš gnomu pastāvīgi atgādināja, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jo atrodamies Ortolana cietokšņa tuvumā. Tad no krūmiem izlēca visi iespējamie radījumi un metās mums virsū. Orki, zombiji, milži pilna programma. Dažiem klājās pavisam slikti." Viņš salēja tasēs tēju; smarža izplatījās pa visu telpu. "Man ir sajūta, ka lieta virzās uz galu. Tomēr es joprojām neesmu to atkodis. Jākauc aiz izmisuma. Rīt es pamēģināšu…"
Iezvanījās Nīka mobilais. Viņš smagi nopūtās. Tā bija Braina.
"Paklau, Nik! Vai pārdomāji?"
"Nē." Kāpēc piepeši mute bija pilna siekalu? "Kur tu esi?"
"Parkā pie skolas."
"Viena?"
"Jā."
"Esmu kaut ko uzzinājis, par ko man vajadzētu ar tevi aprunāties."
"Ā! Okay." Vai Nika balsī viņa saklausīja draudošās briesmas? Vai varbūt meitene patiešām ne pie kā nebija vainīga?
"Tas ir sakarā ar Džeimiju. Tagad es zinu, ka negadījums nebija nekāds negadījums. Kāds bija sabojājis viņa ritenim bremzes. Braina, vai tā biji tu?"
Ilgs klusums. Niks dzirdēja Brainu elpojam.
"Ko?" beidzot viņa izdevesa. "Kāpēc… kāpēc tad es?"
"Vienkārši pasaki jā vai nē."
"Nē! Kāpēc tu tā domā? Es… nē." Brainas balss skanēja svārstīgi, un Niks sevī juta mostamies niknumu, karstu un neapturamu.
"Tu taču melo. Es dzirdu, ka tu melo!"
"Nē! Kā tu to vispār vari zināt? Tu tikai gribi mani piebeigt, kaut arī es tev neko neesmu nodarījusi!"
Niks apmainījās skatieniem ar Viktoru, kurš izskatījās kā norūpējies rotaļu lācis. "Pilnīgi pretēji. Es gribu tevi brīdināt. Iespējams, ka rīt agri no rīta skolā karāsies plakāti, uz kuriem tieši tas arī būs rakstīts: ka tu biji tā, kas sabojāja Džeimija bremzes. Ka tevis dēļ viņš cieta negadījumā."
"Ko?" Tagad Braina šņukstēja, kaut gan Niks dzirdēja, cik ļoti viņa mēģināja savaldīties. "B-e-e-t tā na-av taisnība!"
"Ir gan," viņš teica un pats brīnījās, cik drošs par to jutās. "Aiziet! Stāsti! Rīt visi to zinās tik un tā."
"Nē! Es tā nebiju! No kurienes… Kāpēc tu kaut ko tādu saki?" Panika Brainas balsī bija bieza kā sīrups.
"Spēle to saka, un tā zina, ko runā. Taču spēle grib, lai to uzzina visi." Niks sev vaicāja, kur kavējas triumfs. Kur gandarījums par to, ka ir nogrābis atbildīgo par Džeimija negadījumu? Neko tamlīdzīgu viņš nejuta, tikai līdzjūtību un mazliet pretīgumu.
"Bet es taču negribēju!" Tagad Braina jau kliedza. "Sliktākajā gadījumā lai viņš nomaucas uz deguna, izmežģī roku ne vairāk! Ne jau…" Viņa apklusa.
Nikam šķita, ka Braina gara acīm skatīja to pašu ainu, ko viņš: Džeimijs ar salauztiem locekļiem asiņu jūrā.
"Viņš tādā ātrumā aizbrāzās lejup pa ielu, es viņam vēl kliedzu nopakaļ, bet viņš neklausījās, tikai vēl ātrāk mina pedāļus…"
Tā ir mana daļa traģēdijā, nodomāja Niks.
"Kāpēc tu to izdarīji?" viņš aizsmacis pajautāja.
"Nu kā kāpēc? Vēstnesis lika! Raksturoja tā riteņa izskatu un pastāstīja, kā atslēdz bremzes. Viņam pat bija pamācība ar bildēm." Braina iesmējās. "Tu pat iedomāties nevari, cik bieži esmu vēlējusies visu padarīt par nebijušu. Mani nemitīgi māc bailes, dienu un nakti. Es visu laiku sapņos redzu, ka Džeimijs nomirst. Un pēc tam nāk pie manis." Viņa atkal iesmējās pīkstīgiem, nekontrolējamiem mazas meitenes smiekliem; Nikam no tiem uzmetās zosāda.
Viņš paskatījās uz Viktoru un Spīdiju. "Paklau," viņš teica. "Es varbūt varētu pamēģināt novērst to plakātu būšanu."
Spīdijs pamāja ar galvu. "Bez problēmām," viņš čukstēja, "Quox dabūs jauku vietiņu kapsētā. īsts varonis labprāt upurējas dāmas labā."
"Tātad," Niks paberzēja pieri, "klausies manī uzmanīgi, okay? Tu pati atzīsies. Policijai vai Vatsona kungam, izvēle paliek tavā ziņā. Un pats galvenais Džeimijam, tiklidz viņš pamodīsies. Manuprāt, tā vieglāk tiksi galā ar to visu."
Braina ilgi neko neatbildēja, bet, kad beidzot runāja, bija tikko dzirdama: "Es nezinu, vai to varēšu. Man jāpadomā."
"Viens ir skaidrs, proti, tas, ka es Džeimijam izstāstīšu, kas notika."Ja viņa smadzenes spēs mani saprast.
"Jā, protams." Nu viņa atkal izklausījās sakarīgi. "Tur nāk cilvēki Rašids un Aleksis, man šķiet. Es labāk tagad beigšu. Nik?"
"Jā?"
"Es tā negribēju. Kad devu tev spēli, es tikai gribēju tevi iepriecināt."
"Es zinu."
"Vai pateiksi, kas tu biji? Nu kad spēlēji?"
"Kam tev tas?"
"Tapat vien, es bieži par to domāju."
"Sariuss."
"Patiešām? To gan es nebūtu iedomājusies." Braina vēlreiz īsi iešņukstējās. "Es biju Arwen's Child."
Pēc divām stundām atnāca Emīlija izskatījās nogurusi, bet smaidīja, kad Niks viņai aplika roku. Niks izstāstīja jaunumus par Brainu un priecājās, ka Emīlija atzina viņa rīcību par pareizu.
"Protams, var gadīties, ka plakātus uzdod izlīmēt kādam citam," viņa konstatēja. "Bet tagad Braina vismaz ir ieguvusi laiku. Ja viņa būs gudra, aizies pieteikties policijā. Kāpēc spēle viņai to grib nodarīt?"
"Viņa ir nolēmusi cīnīties pret Erebos un vakar skolā to skaļi izbazūnēja."
"Opā! Nav īstais brīdis. Kā šķiet, pašreiz kaut kas briest. Daži cilvēki pastāvīgi murgo par lielo mērķi, kas esot tuvu. Piemēram,