Aleksis. Savukārt Kolins ir kļuvis vēl noslēpumaināks. Manupr.it, šobrīd dzīve nebūt nav vienkārša."
Turpretim Nikam tā šķita daudz jaukāka, kopš bija ieradusies Emīlija. Viņi vēl kādu stundu pavēroja Viktoru spēlējam un atvadījās.
"Sakiet ardievas Quox," nopūtās Spīdijs. "Viņam lemta pāragra nāve. Žēl gan, tik jauks puisis bija."
"Rīt atkal šeit, ja?" pie durvīm vēlreiz pārjautāja Niks.
"Tikai pēc tam, kad būsiet tikuši galā ar saviem skolas pienākumiem. Viktoronkulis negrib būt vainīgs, ja savu dzīvi beigsi kā podu tīrītājs stacijas tualetē."
29
Nākamajā dienā nebija ne plakātu, ne Brainas. Nebija grūti saprast, kāpēc viņa izvēlējās palikt mājās. Netaisījās taču sastrādāt kādas muļķības! Bet ja nu? Niks apsvēra, vai piezvanīt meitenei, tomēr izlēma atstāt šo darbiņu Vatsona kunga ziņā. Viņš ar to aprunājās starpbrīdī.
"Pēdējā laikā Brainai Fārnamai neklājas labi. Es tikai gribēju, lai jūs zināt. Varbūt aprunājieties ar viņu."
"Ko tu neteiksi!" Vatsona kunga seja bija nopietna un pat pārmetumu pilna, it kā viņš zinātu, ka Niks kaut ko noklusē. "Brainas mamma šorīt zvanīja un teica, ka Brainas nebūs skolā ne šajā, ne nākamajā nedēļā. Viņai ir psiholoģiski ļoti smagi. Iespējams, viņa mainīs skolu."
Tā, protams, arī ir iespēja. Bēgšana. Vai viņa mammai ir pateikusi patieso iemeslu?
Emīlija šodien izskatījās gaužām nesakarīga un vēl vairāk nogurusi nekā vakar. Viņa izvairījās no Nika jautājošajiem skatieniem, taču vēlāk viņš atrada ziņu savā mobilajā: Spēlēju līdz trijiem naktī, dabūju neiespējamu uzdevumu. Baidos, ka mani drīz izmetīs. Tiksimies vēlāk, priecājos, ka tevi redzēšu! Emīlija.
Pēdējos sešus vārdus Niks izlasīja vismaz divdesmit reizes. Emīlija priecājās par tikšanos ar viņu!
Nikam nācās papūlēties, lai atlikušo skolas dienu nestaigātu apkārt ar apgarotu smaidu sejā, bet iekšēji viņš jutās viegli, viegli. Drīz pēcpusdiena un jādodas pie Viktora uz tēju, varbūt būs radušās kādas jaunas teorijas, bet pats svarīgākais tur būs Emīlija. Reizēm dzīve patiešām bija ideāla.
Tikko beidzās pēdējā stunda, Niks skrēja uz metro. Šodien viņš gribēja mazliet saīsināt savus apkārtceļus. Varbūt pabrauks divas, augstākais, trīs stacijas nepareizā virzienā, tad pārkāps un kaut kādā veidā šķērsām pāri pilsētai nokļūs Kingskrosā.
Viss gāja kā smērēts, neviens nesekoja no tā Niks ļoti uzmanījās. Arī ar vilcienu savienojumiem veicās pārsēžoties gandrīz nebija jāgaida.
Tūlīt, viņš nodomāja, stāvot cilvēku pūlī pie sliežu ceļa Oxford Circus stacijā un saklausot tuvojošos vilcienu. Tūlīt būšu klāt. Vēl tikai trīs stacijas līdz Emīlijai un Viktora tējas tašu komple…
Grūdiens no aizmugures bija spēcīgs. Pirmajā mirklī Niks nesaprata, kas notiek. Vien pamanīja, ka nezin kāpēc strauji sarūk atstatums starp viņu un pāri sliedēm pie pretējās sienas piestiprināto apaļo metro zīmi, dzirdēja apkārt stāvošo cilvēku kliedzienus, juta, ka zem kājām pazudis pamats. Tad kā palēninājumā redzēja savu pēdu, kas netrāpīja uz perona malas, redzēja sliedes. Saprata, ka nokritīs uz sliedēm. Dzirdēja vilcienu, cīnījās par līdzsvaru, bet pret gaisu jau neatbalstīsies. No tuneļa tumsas atspīdēja gaismas. Cilvēki kliedza.
Tūlīt, Nika galvā dunēja pirmītējā doma, bet nu jau ar jaunu, šausmīgu nozīmi.
Tad viņu kāds parāva. Lokomotīve? Nē, roka. Parāva atmuguriski atpakaļ un nosvieda gar zemi, un tad jau stacijā iedārdēja vilciens.
Cilvēki viņam visapkārt. Daudzas, daudzas balsis.
"Viņu pagrūda!"
"Nē, es to būtu redzējis."
"Tā ir, kad grūstās."
"Nē, tas bija speciāli! Tas puisis pēc tam aizskrēja!"
Niks lēnām pietrausās kājās. Viņam palīdzēja liela auguma vīrietis zilā darba apģērbā.
"Pēdējā brīdī," elsa vīrs. "Dievs debesīs! Es jau tevi redzēju zem vilciena."
Niks nespēja izteikt ne vārda. Viņš līgojās, vīrietis viņu pieturēja. Niks, abām rokām pieķēries viņam pie piedurknes, pamanīja baltas krāsas traipus uz zilā auduma.
Vilciens aizbrauca. Lielākā daļa cilvēku bija iekāpuši. Tad ieradās policists dzeltenā drošības vestē un uzdeva jautājumus. Jā, viņš domāja, ka bija pagrūsts. Nē, grūdēju neredzēja. Jā, vīrietis darba kombinezonā viņu izglāba. Nē, ārstu nevajadzēja.
Policists visu pierakstīja arī liecinieku vārdus un adreses. Viens bija redzējis no notikuma vietas aizskrienam jaunieti ar dziļi pāri sejai pārvilktu kapuci galvā. Liecinieks solījās atnākt un apskatīties novērošanas kameru ierakstus, ja tajos kaut ko varēs saredzēt.
Niks iekāpa aiznākamajā vilcienā. Viņš gandrīz nejuta savas kājas un ļoti uzmanīgi lika soli aiz soļa. Tagad tikai nedomāt. Domās vēlāk. Tagad galvenais elpot: ieelpa un izelpa. Niks fokusēja uzmanību uz metro plānu, kas karājās slīpi virs viņa pie vagona sienas. Viņš bija pateicīgs par jebko, kas novērsa uzmanību. Labi pazīstamā bilde nomierināja, un Niks atcerējās minēšanas, ko kādreiz spēlēja, braucot metro kopā ar tēti. Central līnija? Sarkana. Circle līnija? Dzeltena. Piccadilly līnija? Tumši zila. Victoria līnija? Gaiši zila. Hammersmith & City? Rozā.
Nīks juta, ka sirds palēnām sāka sisties rāmāk, elpa kļuva dziļāka. Viņš nebija miris. Viņš pat nebija komā. Par visu pārējo domās vēlāk.
"Kāds mēģināja ko?" Viktors bija ievilcis Niku dīvānu istabā. Viņa savirpinātās ūsas satraukti cilājās, un Niks gandrīz sāka par to smieties.
"Nekas jau nenotika." Viņš redzēja Emīlijas krīta bālo seju. "Bet man vēl mazliet reibst galva. Vai varu dabūt kaut ko padzerties? Kaut ko aukstu?"
Viktors aizskrēja uz virtuvi, kur viņam kaut kas laikam izkrita no rokām un šķindot saplīsa. Varēja dzirdēt viņu lādamies, dārdināmies un slaukām grīdu.
"Mums vajadzēja braukt kopā," Emīlija teica, apsēdās cieši līdzās Nikam un apskāva viņu.
"Nē, tad tava maskēšanās būtu vējā. Priecājos, ka viņi netur aizdomās tevi."
"Mana maskēšanās tik un tā drīz beigsies. Nākamo uzdevumu es neizpildīšu."
"Kāds tas ir?"
"Nekas tāds, par ko vēlētos runāt tagad. Es joprojām esmu šokā par to, kas notika ar tevi."
Atgriezās Viktors ar milzīgu ledus tējas glāzi rokā.
"Vai tu redzēji, kas viņš bija?" Viktors jautāja.
"Nē. Un es domāju, ka viņu nepazīstu, jo visu laiku uzmanījos no sekotājiem un skatījos, vai neredzēšu kādu no mūsējiem."
Viņi brīdi sēdēja klusēdami. Niks redzēja, ka Viktors saspringti domā, un gribēja viņu nomierināt. Gan jau man nekas nenotiks. Bet vai tiešām to varēja no sirds apgalvot?
Lai mazliet novērstu visu satrauktās domas, Niks apvaicājās pēc Spīdija.
"Viņam viss labi, viņš gaida, kad Keitai būs vajadzīgs novicis, un tad atsāks spēlēt. Protams, ar citu vārdu." Viktors ar savu gredzenoto pirkstu norādīja uz datoristabu. "Man ir sešas viltus identitātes, Spīdijs dabūs vienu no tām. Tam vajadzētu funkcionēt. Maniem virtuālajiem Es ir pat viltus adreses." Viņš savilka uz augšu uzacis. "Nik, es nupat iedomājos: ja gribi, tu arī vienu vari dabūt. Varētu atkal spēlēt, tikai tev jāsagaida, līdz Spīdijam II vajadzēs kādu savervēt."
Vai Niks to gribēja? Viņš ieklausījās sevī. Atbilde bija skaidrs "nē". Spēle viņu vairs nevilināja, gluži pretēji. Niks priecājās, ka tagad bija tikai novērotājs no ārpuses.
"Lai paliek, Viktor. Es nedomāju, ka to gribu. Taču labprāt uzzinātu, vai ir kas jauns. Kas spēlē šobrīd vispār notiek?"