"Stress. Manuprāt, lietas saspīlējas. Pagājušajā nakti risinājās cīņa ar zemes monstriem, kas no lielgabaliem šāva ar galvaskausiem. Daudzus smagi ievainoja. Tas nozīmē arī to, ka uzdevumu kļūst arvien vairāk."
"Piemēram, kā man," piebilda Emīlija. "Taču es nebiju pie lielgabaliem, es aizstāvēju dambi pret upes gariem."
Zemes monstri, upes gari. Galvaskausi no lielgabaliem. Lielgabaliem. Niks juta spiedienu deniņos, galvā dīvaini kņudēja. Visu laiku mieru nelika kāda doma, bet līdz galam nenonāca. Niks zināja, ka bija tai uz pēdām jau iepriekšējā reizē un arī tagad bija ļoti tuvu atrisinājumam, kaut ari citādā veidā.
"Vari bišķiņ uzspēlēt?" viņš palūdza Viktoram. "Es gribētu paskatīties."
"Bišķiņ nesanāks," nošņaukājās Viktors. "Ja sākšu, tad iestrēgšu uz pāris stundām, tu taču zini. Un draudzīgā papļāpāšana pie tējas un cepumiem būs vējā." Piepeši viņa sejā atplauka smaids: "Taču jūs mani varētu barot! Paradīze zemes virsū spēlēt un tikt pabarotam!"
Viņi nolēma sagādāt Viktoram paradīzi un sagatavoja zemesriekstus, cepumus, želejas lācīšus un lielo tējkannu. Tikmēr Viktors "pamodināja" kā pats izteicās Squamato.
Viņš bija viens. Ķirzakcilvēks stāvēja līdzenas pļavas vidū, un zāle tajā izskatījās nokaltusi. Nekur neviena cīņubiedra.
Viktoram austiņās skanēja klusa mūzika. Niks saspringti ieklausījās, tā nebija tā pati melodija, kuru viņš atcerējās no sava spēles laika. Dīvaini.
Tagad Squamato devās dzīvžoga virzienā laba ideja. Atrodot dzīvžogu un ejot gar to, spēlē vienmēr varēja nokļūt interesantākos apgabalos. Līdzīgi bija ar upēm. Šis dzīvžogs Nikam šķita jau redzēts. Sariuss arī bija gar to gājis, nemaz ne tik sen. Naktī. Gaismu bija rādījuši piltuvveidīgie dzeltenie ziedi, un tie auga tikai vienā dzīvžoga pusē. Tāpat kā šeit. Niks domīgi sarauca pieri.
"Lācīšus, lūdzu!" Viktors pārtrauca viņa domas un atvēra muti, lai Emīlija tajā varētu iebērt sauju želejas lācīšu.
Squamato skrēja tālāk. Priekšā bija kaut kas liels, balts, tas kustējās, griezās…
"Te arī es reiz biju," Niks sauca. "Tas ir piemineklis trīs vīrieši, kurus žņaudz čūskas. Ļoti pazīstams."
Viktors uzmeta Nikam viszinīgi samiegtu acu skatienu: "Lāokoonts, mans draugs. Atkal kaut kas grieķiski antīks. Ļoti jēdzīgs, starp citu."
Visapkārt piemineklim arī šoreiz bija sapulcējušies cīnītāji. Niks pazina BloodWork ar sarkani mirdzošo gredzenu ķēdītē ap kaklu un netālu no viņa Nurax.
"Pieļauju, ka tas ir brīdinājums," Viktors teica, "Lāokoonts bija tas, kurš negribēja Trojā ielaist koka zirgu. Šo stāstu taču tu, cerams, zini. Pēc tam Poseidons viņam uzsūtīja jūras čūskas, kas novāca ne vien Lāokoontu, bet ari viņa dēlus. Manuprāt, spēlē ir daudz Trojas zirga elementu."
Niks saviebās, un Emīlija iebēra Viktoram mutē sauju riekstu, lai apturētu viņa runas plūdus.
Ko Vēstnesis teica, pirms sūtīja Niku šurp? Viņš priecājās, un dzeltenās acis iegailējās spožāk nekā citreiz vai salīdzinājums ar Troju viņam bija šķitis tik smieklīgs?
Niks vēlreiz nopētīja Lāokoonta grupu. Saviebtās vīru sejas, viņu izmisīgos centienus tikt vaļā no čūskām… visam fonā dzīvžogs, zaļš un dzeltens, augi sastādīti tik precīzi taisnā līnijā, kādu nespētu radīt neviens dārznieks. Niks atkal domās redzēja smejošo Vēstnesi.
Ja iesi gar dzīvžogu rietumu virzienā, atradīsi pieminekli. Var pat teikt monumentu.
Uz mirkli Nikam acu priekšā viss satumsa. Vai bija… vai bija iespējams… monuments…
"Es zinu!" Niks iekliedzās pilnā kaklā un, pielēkdams kājās, apgāza krēslu. "Tagad es zinu! Es tagad zinu!"
Viktors lūkojās viņā lielām un izbrīna pilnām acīm un noņēma austiņas. "Ko? Ko tu zini?"
"Kodu! Es zinu, kur mēs esam! Tas ir… paskaties pats… dzelteni zaļš un monuments!"
Emīlija un Viktors neizpratnē saskatījās.
"Ko tieši tu domā?" Emīlija pārvaicāja.
"Es zinu, kur atrodamies. Es atkodu kodu! Zaļš un dzeltens un sarkans un zils."
Viņi joprojām nesaprata.
"Tās krāsas apzīmē Londonas metrollnijas. Šis ir stacijas monuments, uz turieni brauc Circle un District līnijas. Dzeltenā un zaļā. Tā kā dzīvžogs. Pielēca?"
Viktora apjukušais skatiens svārstījās starp ekrānu un Niku. "Jā," viņš čukstēja. "Patiešām. Nolādēts!" Viņš svinīgā žestā sniedza
Nikam roku. "Ņemu atpakaļ visu, ko esmu teicis par tavām prāta spējām. Tu esi īsts ģēnijs!"
Nākamo minūšu laikā Viktors pārdzīvoja necilvēcīgas mocības, jo, kamēr Emīlija un Niks rakājās pa atvilktnēm, meklēdami metro plānu, viņam bija jāturpina uzmanīt Squamato.
"0, tagad tikai nevajag cīņu, lūdzu! Kā jums šķiet, vai varu fiksi atslēgties? Pašlaik taču nekas nenotiek. Nekas! Taču, ja mani kāds gnoms tūlīt nosūtīs kaujā, es te iestrēgšu uz divām stundām. Eh, ko tur! Lai tas Vēstnesis atšujas no manis!" Viņš vēl pāris reižu uzklikšķināja un pielēca kājās.
Emīlija beidzot bija atradusi un uz mazā galdiņa dīvānu istabā atlocīja metro plānu. "Tev taisnība," viņa, elpai aizraujoties, teica un saņēma Nika roku. "Mana pati pirmā cīņa notika pie sarkanās upes, kur bija pamestās vējdzirnavas. Es toreiz iedomājos par Donu Kihotu. Kādas muļķības! Tas ir Holland Park pie Central līnijas." Emīlija uzlika pirkstu plānā atbilstošajā vietā un raudzījās tālāk.
Sarkanā upe. Niks atcerējās savu pazemes odiseju un to, ka upe viņu pēkšņi bija atvedusi līdz Baltajai pilsētai.
"Baltā pilsēta," viņš teica. "Tajā nonācu, sekodams rozā dzīvžogam tātad Hammersmith & City līnijai. Re, pirmā stacija: Sheperd's Bush." Niks pacēla galvu: "Tik pretīgas aitas jūs noteikti neesat redzējuši. No ganiem nekas daudz nebija palicis pāri." Viņš vilka ar pirkstu tālāk: "Goldhawk Road. Tas zelta piekūns mani gandrīz novāca."
"Rozā dzīvžogs!" iesaucās Emīlija. "Arī es tur biju! Tur bija milzīgs koks ar zelta kroni." Viņa norādīja uz metro plānu. "Royal Oak. Es sajukšu prātā!"
Viktors vēl neko nebija teicis, bet burtiski trīcēja saspringumā. "Vakar," viņš ierunājās, "un arī pirms dažām dienām viņi mums pastāvīgi kladzināja, ka esam tuvu Ortolana cietoksnim vietai, kur notiks izšķirošā cīņa." Viktora pirksts riņķoja virs Circle un District līnijām. "Temple," viņš teica. "Pie tempļa gnomi bija galīgi sastresojušies. Šodien spēle atsākās pie monumenta. Ha! Paskat, tepat blakus ir Cannon Street. Bet es joprojām nesaprotu: kāpēc viņi no lielgabaliem šāva tieši galvaskausus?"
Visi trīs uzmanīgi aplūkoja raibo metrolīniju plānu.
Knightsbridge, atcerējās Niks. Tās bija manas beigas. Milzīgi bruņinieki, kas grūda lejā no tilta, kāpēc to nepamanīju jau agrāk?
"Tātad kaut kur tempļa tuvumā atrodas Ortolana cietoksnis," viņš skaļi domāja, "pašā Londonas Sitijas centrā."
"Tas noteikti nav cietoksnis vārda tiešajā nozīmē," Emīlija teica. "Vai kādam ir ideja, kā to atrast?"
Šī doma nodarbināja Niku visu nākamo nakti. Viņi bija tikai trīs kā iespējams trijatā kontrolēt rajonu starp četrām vai piecām metrostacijām? Kas vispār ir jāmeklē? Turklāt, ja Viktoram taisnība, laika vairs nebija.
30
No rīta Viktors Nikam atsūtīja SMS. Gnomi muld par Ortolanu un viņa tumšajiem brāļiem. Var būt, ka neesam kļūdījušies ar Blackfriars staciju.
Viņš bija informējis ari Emīliju. "Kas īpašs ir Blekfraiersas rajonā?" viņa SMS vaicāja.
Nekā tāda tur nebija. Okay Blekfraiersas tilts, teātris un centrālā stacija vai kaut ko no tā varēja uzskatīt par cietoksni? Tad vēl biroji, restorāni un… tā garāža, kurā Niks bija fotografējis! Tā atradās netālu no stacijas. Iespējams, tā bija sagadīšanās, bet varbūt tomēr ne!