Niks domās pārlūkoja visas viņam zināmās opcijas. Garāža un jaguārs bija vienīgie pieturas punkti. Pulkstenis bija tikai pusastoņi. Ja visu dienu paliktu kā novērotājs pie autostāvvietas…
Tev laikam visi nav mājās.
Stulbākais, ka neko labāku izdomāt viņš nespēja. Niks nosūtīja Emīlijai ziņu, ka šodien skolā nebūs, un sakrāmēja mugursomu.
Kad viņš nonāca pie stāvvietas, pulkstenis rādīja ceturksni pāri astoņiem. Apkārtne nebija piemērota slēpnim ne stūra, ne nišas, kur noslēpties. Tāpēc Niks pastaigājās šurpu turpu un, pats cenzdamies palikt nepamanīts, vēroja mašīnas. Šī autostāvvieta acīmredzot bija populāra vietējo biroju darbinieku vidū: automašīnas cita pēc citas šķērsoja dzelteni melni iesvītroto barjeru. Taču jaguāra nebija.
Nebrīnies, Denmor, Niks norāja pats sevi. Tā bija tava fiksā ideja. Tāpēc vien, ka tas cilvēks vienreiz te atstāja savu autiņu, viņam tas nav jādara arī citreiz.
Tomēr Vēstnesis toreiz teica, ka Nikam tik ilgi jānāk šurp, lidz sagādās prasītās fotogrāfijas, un Vēstnesis zināja, ko runāja.
Atkal pa ielu šurpu turpu. Fords, toijota, suzuki, vēlreiz toijota. Folksvāgena golfiņš. Niks manīja, ka uzmanība atslābst. Viņš saņēmās. Neaizdomāties! Tur viens mersis. Honda, vēl viena honda.
Pēc pusstundas apņēmība bija izčākstējusi, un iecere pavadīt šeit visu dienu vairs nešķita izpildāma. Sāka arī salt, un Niks pukojās, ka nebija paņēmis līdzi siltāku jaku. Taču idejas vārdā vēl viena stunda jāiztur, viņš nolēma.
Barjeras priekšā apstājās sudrabpelēks jaguārs. Vai tas bija īstais? Niks samiedza acis, lai labāk saskatitu. LP60HNR. Tas pats numurs. Barjera atvērās, jaguārs iebrauca stāvvietā.
Viktoram taisnība, es esmu ģēnijs, ģēnijs, ģēnijs!
Tagad vajadzēja uzmanīties, lai nepalaistu garām jaguāra īpašnieku, kad tas nāks ārā. Kur bija izeja? Ieeju viņš bija atradis, bet kur izeja?
Niks sāka skriet. Tur priekšā laukā nāca cilvēki. Vai īstā vieta? Vai nebija vairākas izejas?
Niks apstājās, pagriezās un viņu ieraudzīja. Nekādu šaubu: tas pats vīrietis, ko viņš bija fotografējis. Vīrietis devās Ņūbridžstrītas virzienā. Labi, tagad tikai neatpalikt. Niks sekoja, ievērodams nelielu attālumu, un, baidoties, ka varētu vīrieti pazaudēt, neiedrošinājās pat mirkšķināt acis.
Viņi devās uz priekšu pa Ņūbridžstritu. Vai vīrietis bija pamanījis sekotāju? Viņš izskatījās nemierīgs; ik pēc pāris soļiem skatījās pār plecu atpakaļ vai meta steidzīgus skatienus uz abām pusēm. It kā baidītos. Niks palielināja atstatumu, kaut arī tāpēc no uztraukuma sāka sāpēt vēders. Tagad nekas nedrīkstēja novērst uzmanību, pat ne japāņu tūristu pārīši, kas smaidot taujāja pēc Sv. Pāvila katedrāles. Niks, ne vārda neteicis, ar roku norādīja pareizajā virzienā un turpināja ceļu.
Viņi nonāca pie Braidvelas laukuma. Vīrietis iegāja biroju ēkā. Ta tika remontēta: celtniecības stalažas aizsedza lielāko daļu stikloti baltās fasādes. Niks neizlēmīgi apstājās. Pirmais impulss lika turpināt sekošanu un iet iekšā, bet viņš nekādā gadījumā nevēlējās tikt pamanits, tāpēc tikai novēroja savu objektu sasveicināmies ar šveicaru un dodamies uz misiņa krāsā mirdzošajiem liftiem.
Tas nozīmēja, ka vīrieša birojs atradās kādā no augstākajiem stāviem. Skaidrs: dārgs auto, dārgs uzvalks, dārgs birojs. Niks atmeta ideju izvaicāt šveicaru. Taču pie biroja ēkas ieejas bija izvietotas plāksnītes ar uzņēmumu nosaukumiem. Varbūt tas varēja noderēt?
Uzņēmumu konsultācijas, nekustamie īpašumi. Spriežot pēc izskata, vīrietis varēja strādāt kā vienā, tā otrā. Farmācijas uzņēmums un tad vēl… Nikam aizrāvās elpa. Ceturtais uzņēmums noteikti bija īstais.
Soft Suspense
Spēles datoriem, mobilajiem telefoniem un konsolēm
Everything's done for you to have fun
Drošības labad Niks ar mobilo nofotografēja plāksnīti. Vai paziņot Emīlijai? Nē, viņa vēl bija skolā. Viktoram! Viņš tūlit izstāstīs Viktoram, bet tas uz zvanu neatbildēja. Fuck! Nu tad Niks pats brauks turp.
Niks jau grasījās doties atpakaļ uz metrostaciju un Rašidu ielas otrā pusē pamanīja laikam tikai tāpēc, ka viņa uzmanība bija saasināta iepriekš pārdzīvotā uzbrukuma dēļ.
Vai Rašids bija pamanījis arī viņu? Laikam ne. Rašids, kā vienmēr nokārtu galvu, šļūca pa ielu, neraudzīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Krūtīm piespiestu, viņš nesa kaut kādu pelēkzaļu maisiņu. Nikā aizsvilās interese par tā saturu.
Protams, Rašids stūrēja tieši uz biroja ēku. Niks ierāvās kādas mājas ieejas durvju nišā. Rašids apstājās, nopētīja fasādi un izvilka no bikšu kabatas fotoaparātu. Viņš fotografēja ēku tuvumā, no attāluma, dažādos leņķos.
Nikam bija uzdevums fotografēt vīrieša automašīnu, tagad Rašidam biroju. Viņš droši vien gribēja nofotografēt to arī no sāniem, jo nogriezās pa kreisi, joprojām turēdams gatavībā fotoaparātu.
Niks gaidija Rašidu atgriežamies, bet nekas nenotika. Viņš nepacietīgi raudzījās laukā no slēptuves. Ja sekotu Rašidam, varēja gadīties uzskriet viņam tieši virsū. Labāk neriskēt. Niks pagaidīja vēl piecas minūtes, nolamāja sevi par idiotu un devās projām. Kaut ari Rašids bija izsprucis, šī priekšpusdiena bija izvērtusies ļoti ražīga.
"Ceru, ka tev ir labs iemesls, kādēļ modini mani nakts vidū." Viktors puspavērtām acīm un žāvādamies stāvēja durvis savā Snūpija halātā.
"Es tev uzvārīšu tēju," Niks teica, "un tad aprunāsimies."
"Izklausās pēc manas bijušās draudzenes." Viktors, joprojām pusaizmidzis, aiztaustījās līdz virtuvei un atbalstījās pret ledusskapi.
"Starp citu, es šonakt cīnījos līdz puspieciem no rīta, visapkārt templim. Mans bruņojums jau ir no zelta un brīnišķīgi piestāv violetajām ķirzakas zvīņām."
Nīks ieslēdza elektrisko tējkannu un ielika tējas lapiņas sietiņā. "Vai tev kaut ko izsaka nosaukums Soft Suspense?"
"Protams," Viktors nožāvājās. "Everything's done for you to have fun. Viņiem pieder arī, piemēram, First Shot, "Nolādēto nakts" un "Karaļa piekūns". Visas diezgan sakarīgas spēles."
"Viņiem ir birojs netālu no Blekfraiersas. Pie Braidvelas laukuma."
"Aha," Viktors sarauca pieri. "Piedod, nesaprotu, ko tu gribi pateikt."
Niks pastāstīja par savu uzdevumu, par jaguāru un vīrieti, kam tas piederēja. "Kamēr spēlēju, tas man bija vienīgais, kas kaut kādā veidā saistījās ar Blekfraiersu, tāpēc es no rīta aizbraucu un gaidīju pie autostāvvietas. Parādījās tas vīrietis, es sekoju, un tu jau laikam nojaut, kurp viņš devās."
"Soft Suspense." Grumbas Viktora pierē padziļinājās. "Joprojām nepielec. Esmu drošs, ka Soft Suspense nav radījis Erebos. Es par to zinātu, tas jau sen būtu nonācis medijos. Visi laizītos, to gaidīdami."
"Ko tu vēl zini par šo uzņēmumu?"
"Patiesībā neko. Es zinu tikai viņu spēles. Zinu arī to, ka viņi ir norijuši dažas sīkākas programmētājfirmas, bet tas ir normāli. Viņi ir spēcīgi šajā biznesā. Tas arī viss."
Niks domīgi pārlēja verdošo ūdeni tējas lapiņām un ieelpoja tvaikus, kas vijās augšup.
"Kaut kādai saistībai starp šo firmu un Erebos ir jābūt. Viens no maniem skolasbiedriem arī bija Braidvelas laukumā, viņš fotografēja ēku."
"Tiešām? Viņš arī sekoja jaguāra tipiņam?" Viktors pamatīgi sapurināja galvu. "Tāds juceklis! Smadzenes nestrādā, es vēl neesmu izgulējies."