"Taču tagad mums vismaz ir kādas pēdas. Man jānoskaidro, kas ir tas cilvēks."
"Jā, tas būtu labi," nomurmināja Viktors un aizvēra acis.
Niks atteicās no mēģinājuma izkratīt no Viktora vēl kādu sakarīgu atbildi. Viņš to novietoja guļus uz dīvāna, ielēja tasē tēju, sagrabināja pēdējo sīknaudu un devās sagādāt abiem ko ēdamu brokastīm.
Stāvēdams rindā pie konditorejas, Niks padevās kārdinājumam un nosūtīja Emīlijai SMS: Man ir aizraujoši jaunumi. Esmu Kroumerstiītā, vēlos, kaut arī tu būtu te.
Niku atpakaļ sagaidīja ļoti bāls, bet arī ļoti pamodies Viktors. "Tagad es neko nevaru ieēst."
"Kāpēc?"
"Kamēr tu iepirkies, es ieguglēju. Tu neticēsi savām acīm."
Viktors pagaidīja, līdz Niks nolika kruasānus, un aizvilka viņu pie klēpjdatora. "Redzi? Paskaties pats!"
Tajā bija atvērta SoflSuspense mājaslapa; pirmajā lapā tika reklamēta jauna spēle ar nosaukumu Blood of Gods, taču dievi neizskatījās grieķiski, drīzāk kā no metāla; grafika ne mazākajā mērā nelīdzinājās Erebos.
"Un?"
Viktors uzlika roku Nikam uz pleca: "Tā ir tikai starta lapa. Aizej uz preses paziņojumiem."
Niks uzklikšķināja uz News un lasīja:
"Soft Suspense priecājas par "Karaļa piekūna" panākumiem. Pirmajā mēnesī pēc iznākšanas tika pārdoti vairāk nekā 600 000 šīs spēles eksemplāru."
Zem šī paziņojuma bija jaguāra īpašnieka bilde. Viņš pozēja ādas biroja krēslā un smaidīja kamerai. Yeah! nodomāja Nīks. Mana ideja bija pareiza. Pēc tam viņš izlasīja parakstu zem attēla un saskatījās ar Viktoru.
"Tas nevar būt!"
"Tomēr ir. Tu esi uzracis zelta āderi. Aladina dārgumu krātuvi. Velns! Nik, mums viņš jābrīdina."
"Tev taisnība." Niks vēlreiz aplūkoja bezrūpīgi smaidošo seju attēlā, bet viņa uzmanība bija pievērsta tekstam attēla apakšējā malā.
""Karaļa piekūnā" ielikām visus radošos spēkus un esam laimīgi, ka publikai mūsu spēle patīk," saka Soft Suspense direktors Endrū Ortolans."
Putns. Kāds tur putns? "Mums vajadzēja rūpīgāk izpētīt," murmināja Niks, "tad mēs to būtu atklājuši daudz agrāk."
"Bet varbūt arī ne. Ir daudz cilvēku ar šādu uzvārdu. Nu labi, ne daudz, bet daži ir."
Endrū Ortolans joprojām smaidīja no fotoattēla.
Vai Erebos tiešām ir radīts tikai tāpēc, lai viņu iznīcinātu, kā teica Vēstnesis? Kāpēc? Kā lai viņu brīdina? Un, pats galvenais, no kā?
"Es to izdarīšu," Viktors apņēmās un piezvanīja uz mājaslapā doto numuru.
"Jā? Hallo? Es vēlētos runāt ar Ortolana kungu. Jā, lūdzu, savienojiet!"
Klusums.
"Mani sauc Viktors Lenskijs," Viktors teica, šoreiz laikam kādam citam. "Nē, viņš negaida manu zvanu."
Niks nevarēja saklausīt, ko atbildēja sekretāre, bet dzirdēja spalgu un noliedzošu balsi.
"Ja jūs tā vēlaties," Viktors mēģināja vēlreiz. "Es esmu preses pārstāvis un vēlos pastāstīt Ortolana kungam kaut ko svarīgu."
Atkal spalga un ātra sekretāres atbilde.
"Paklausieties," Viktors uzsvērti pacietīgi teica, "es esmu drošs par to, ka jūsu boss grib dzirdēt to, kas man viņam sakāms. Nē, jūs viņam nevarat nodot manu ziņu. Kā? Lenskijs. L-E-N-S-K-I-J-S. Jā, viņš man var atzvanīt. Un lai pasteidzas!"
Viktors nolika klausuli un nošņaukājas: "Skaidrs, ka neatzvanīs. Tā govs no sekretariāta pat nepaprasīja manu telefona numuru."
"Varbūt viņa to redzēja displejā."
"Diez vai." Viktors no papīra tūtas izvika vienu šokolādes kruasānu. "Noklusētais numurs. Tos neuzrāda."
Niks mazliet padomāja un uzspieda numura atkārtošanu.
"Labdien, es vēlos runāt ar Ortolana kungu."
"Tūlīt savienošu ar vadības sekretariātu."
Atskanēja saksofona spēlēta melodija, pēc tam kāds atbildēja:
"Endrū Ortolana birojs, Ena Visborna klausās," atsaucās tā pati nepatīkamā balss, kas pirmīt.
"Ē, hallo! Mani sauc Niks Denmors, un man jārunā ar Ortolana kungu. Steidzami! Runa ir par dzīvību vai nāvi."
"Kā, lūdzu?"
"Par dzīvību vai nāvi! Es runāju nopietni!" Nikam no satraukuma bija izžuvusi mute. Kā Ortolanam paskaidrot situācijas nopietnību tā, lai viņš nedomātu, ka sarunājas ar jukušo?
Klausulē kaut kas nošvīkstēja, Niks dzirdēja klusinātas balsis sekretāre droši vien bija aizlikusi klausulei priekšā roku. Tad šķita, ka kaut kas tika rauts, un skaņa atkal kļuva skaidra. Telefonā ieaurojās vīrieša balss: "Es likšu pieslēgt noklausīšanās iekārtu! Tas ir telefona terors! Es tikšu jums uz pēdām, noziedzinieki tādi, un tad jūs tupēsiet aiz restēm! Tas ir mans pēdējais brīdinājums, skaidrs?" Brīkšķis, un klausule tika nomesta.
Nika sirds dauzījās kā pēc simts metru sprinta.
"Viņš domāja, ka es viņam draudu."
"Dzirdēju. Tas bija diezgan skaļi."
Šajā gadījumā viss bija diezgan saprotams. "Varu saderēt, ka viņš pēdējā laikā ir saņēmis dažu labu šausmas uzdzenošu zvanu."
"Jā, piemēram, no Emīlijas."
Kopīgās brokastis aizritēja klusumā. Katrs domāja savas domas. Niks par iespējām, kādas viņiem vēl bija atlikušas. Varēja vēlreiz aizbraukt uz Blekfraiersu un dauzīt pa Ortolana durvīm, līdz tas viņu uzklausītu.
Bet tu nezini, kāpēc Erebos viņu tik ļoti ienīst. Ir taču jābūt kādam iemeslam.
"Viktor? Tu taču pārzini datorspēļu aprindas."
"Pilnībā."
"Vai tev ir kāds izskaidrojums? Tāds, kas šim visam piešķirtu kaut nedaudz jēgas?"
"Ne mazākais. Kā pa tumšu ķešu. Domāju, ka mums jāuzzina kas vairāk par Ortolana kungu."
Kad ieradās Emīlija agrāk, nekā gaidīts -, Niks un Viktors ne soli nebija pavirzījušies uz priekšu. Viņi zināja, ka Ortolans ir Wimbledon Park Golf Club biedrs, ka reizēm rīko labdarības vakariņas Unicef pārstāvjiem un ļoti reti sniedz intervijas.
Emīlija, sajūsmināta par Ortolana patiesās identitātes atklāšanu, ar jaunu aizrautību atsāka meklēšanu. "Varbūt tas nav personiski. Varbūt tam nav sakara ar to cilvēku, bet drīzāk ar uzņēmumu." Emīlija pagrieza klēpjdatoru pret sevi un ieguglēja Soft Suspense.
"Tikpat labi tu vari meklēt mežā vilku," pareģoja Viktors. "Pienāks Ziemassvētki, līdz tiksi cauri visām spēļu anotācijām un eBay izsolēm."
"Tev taisnība." Meitene samiedza acis šaurās spraudziņās, ieguglēja "Ortolana ienaidnieki" un atrada kaudzi informācijas par piekūniem, kas mēdza saplosīt dziedātājputnus. "Bļāviens. Bet labi. Pamēģināsim citādi."
Uz meklētājvārdu kombināciju "Soft Suspense" un "upuris" tika izmesti spēles "Karaļa piekūns" apraksti, uz firmas nosaukumu kopā ar "konkurence" dažādas ekonomikas ziņas par datorspēļu jomu.
Emīlija nolamājās nebūt ne tā, kā dāmai pieklātos. "Pilnīgs čau! Ja Soft Suspense grib iekabināt kāds konkurents, šādā veidā mēs to nenoskaidrosim." Viņa domīgi pārlūkoja spēļu ražotāju uzņēmumu uzskaitījumu. "Varbūt tā firma ir kaut ko noziegusies," meitene noteica un ierakstīja: "Noziegums Soft Suspense". Ierakstu nebija pārāk daudz, šoreiz tikai četras lapas. Pirmie linki bija par to, ka pirātu kopiju izplatīšana ir noziegums un Soft Suspense esot uzlabojis savām spēlēm aizsardzību pret kopēšanu. Emīlija ritināja uz leju un uzklikšķināja vēlreiz. Viņa apstājās pie kādas divus gadus senas ziņas par tiesas procesu.
…tika atzīts par vainīgu krāpšanā un zagšanā un notiesāts uz sešiem gadiem cietumā. Spēle, kurā esot iestrādāta inovatīva tehnoloģija, radīta uzņēmumā Soft Suspense, kas…
Emīlija uzklikšķināja uz šī linka. Tā izrādījās ziņa no Independent arhīva. Nikam un Emīlijai vajadzēja tikai izlasīt pirmās rindiņas, lai saprastu, ka tālāk nav jāmeklē. Te viss bija pateikts melns uz balta un izrādījās daudz nepatīkamāk, nekā Niks būtu varējis iedomāties.