Notiesāts spēles autors
Divu gadu garumā ieilgušajā procesā par spēles "Dievišķā gaisma" autortiesībām beidzot ir paziņots tiesas spriedums. Lerijs Makvejs, Londonas programmizstrādes Vay too far īpašnieks un direktors, tika pasludināts par vainīgu krāpšanā un zagšanā un notiesāts uz sešiem gadiem cietumā. Spēle, kurā esot iestrādāta inovatīva tehnoloģija, radīta uzņēmumā Soft Suspense. Tā direktors Endrū Ortolans bija apmierināts ar tiesas spriedumu. "Šajā spēlē ir ieguldīts daudzu gadu darbs un miljoniem mārciņu," pavēstīja Ortolans. "Tas nav nekas tāds, ko var tik vienkārši nozagt."
Makvejs no paša procesa sākuma apgalvoja, ka tieši viņš esot programmējis "Dievišķo gaismu" un Soft Suspense to viņam esot nozadzis, tomēr pierādīt to nespēja. Pierādījumu trūkumu Makvejs pamatoja ar zādzībām, kukuļiem un dažādām citām it kā SoftSuspense veiktām manipulācijām. Direktors Ortolans noraidīja visus pārmetumus. "Mēs esam kārtīgs uzņēmums, nevis kaut kāda noziedznieku organizācija un priecājamies, ka tas nu beidzot ir arī oficiāli atzīts. Tomēr kāds joprojām mēģina sagriezt informāciju kājām gaisā, kaut pašam nav ne mazāko pierādījumu."
Makvejs paziņoja, ka nepadošoties un izmantošot pilnīgi visus tiesiskos līdzekļus.
Niks atvēra muti, bet nezināja, ko teikt. Viņš palūkojās uz Emīliju meitene sēdēja bāla un sakniebtām lūpām.
Savukārt Viktors, kurš arī bija lasījis, sasita plaukstas. "Paskat tik! Emīlij, tev tak ir oža kā Šerlokam Holmsam un Filipam Mārlovam kopā. Super!"
Nika domās valdīja haoss. Vai viņš varēja būt drošs, ka Lerijs Makvejs bija Adriana tēvs? Šis uzvārds nebija pārāk izplatīts. Viņš nespēja iedomāties, ka tā varētu būt sagadīšanās.
"Kas jums kaiš?" Viktors pārsteigts jautāja. "Kāpēc neko nesakāt? Mēs taču esam tikuši milzu soli uz priekšu! Tas Lerijs Makvejs varētu būt trūkstošais lauznītis puzlī: viņš taču zaudēja prāvā pret Ortolanu. Viņš noteikti ir uz to nikns. Varbūt viņam ir kas zināms par Erebos. Mums ar viņu jārunā."
Nikam bija jāpieliek visas pūles, lai sāktu runāt. "Tas nebūs iespējams. Viņš izdarīja pašnāvību."
Emīlija un Niks apgaismoja Viktoru, izstāstīja viņam par Adrianu un tā dīvaino izturēšanos pēdējās nedēļās.
"Viņš arvien mēģināja izzināt, kas tas ir par DVD, un vēlāk, sapratis, ka runa ir par spēli, burtiski lūdzās, lai pārstāju spēlēt." Kāpēc, to Niks nesaprata vēl joprojām. Spēli, par ko bija runa tiesas procesā, nesauca Erebos, bet gan "Dievišķā gaisma". Prieks, tu gaisma dievišķā, sadrūmis nodomāja Niks.
Viktors paķēra klēpjdatoru un izlasīja rakstu vēlreiz. "Šķiet, es atceros šo gadījumu. Interesantākais bija tas, ka neviena no pusēm nespēja paskaidrot, kas bija tas sevišķais spēlē. Viņi tikai bija tajā iekodušies kā suņi kaulā. Tirgū spēle nav parādījusies vēl šobaltdien."
Kamēr Viktors iedziļinājās lasīšanā, Niks un Emīlija apspriedās par turpmāko rīcību.
"Mums jārunā ar Adrianu," Emīlija smagi nopūtās. "Viņš ir tik neticami jauks puika. Mēs nesen aprunājāmies mazliet vairāk, viņš ir savam vecumam ļoti saprātīgs un pateica dažas baigi gudras domas."
"Tad parunāsim!" Niks viņai piekrita un atcerējās: Adrians nesen teica, ka nedrīkstot pieņemt šo DVD, bet viņam jāzinot, kas tajā esot iekšā. Niks skaidri juta, ka tam ir sava jēga, tomēr to nesaprata. Viņš bija gatavs Adrianam izstāstīt visu, kā bija. Visu, ko viņš gribēja zināt, bet pretī prasītu…
"Nē!" Viktors iekliedzās, Niks un Emīlija pārbiedēti reizē pagriezās pret viņu. "Bļāviens! Cilvēki! Tas kļūst aizvien dīvaināk."
"Kas?"
"Programmētājs izdara pašnāvību," Viktors lasīja priekšā. "13. septembra vakarā Londonas ziemeļos savas mājas bēniņos pakāries tika atrasts programmu izstrādes firmas īpašnieks L. Makvejs. Pēc notikuma vietas pirmreizējās apskates policija izslēdz slepkavības iespējamību, viss liecinot par to, ka Makvejs savu dzīvi pārtraucis pats. Kā iemesls tiek minēts pirms trim nedēļām pieņemtais tiesas spriedums, saskaņā ar ko Makvejam būtu bijuši jāpavada cietumā seši gadi. Par viņu tika iemaksāta drošības nauda, tāpēc Makvejs bija uz brīvām kājām un solījās lietu pārsūdzēt."
"Bet to taču mēs jau zinām," Niks teica.
Viktors viņam uzmeta tumšu skatienu. "Bet vai tu pazini Leriju Makveju? Vai esi viņu kādreiz saticis?"
"Nē, Adrians uz mūsu skolu pārnāca tikai pēc tēva nāves."
"Tā jau man šķita. Nu tad sagatavojies pārsteigumam!" Viktors pagrieza ekrānu uz viņu pusi.
Tagad arī Emīlijai izlauzās slāpēts kliedziens, un viņa pieķērās Nikam pie rokas. "Tas ir… vai tas nav…"
"Jā," Niks čukstēja. Viņš ielūkojās Makveja sejā, pazina acis, šauro seju, mazo muti. Lerijs Makvejs bija Mirušais no spēles.
31.
Viktors izslēdza datoru. "Kurš spēlē ir ieprogrammējis to tipu?" viņš jautāja vārā balsi. "Kuram varētu ienākt prātā tik šaušalīga doma?"
Neviens neatbildēja.
Niks paskatījās pulksteni: mazliet pāri vieniem. Adrians droši vien ēda pusdienas. Pēc tam viņam būs divas vai tris stundas, tātad vēl nebija nekādas jēgas braukt uz skolu.
"Mums šodien pat jārunā ar viņu," noteica Emilija, it kā lasītu Nika domas.
"Jā, aizbrauksim uz skolu, varbūt sadabūsim viņu rokā kādā starpbrīdi. Nē, muļķības, neviens nedrīkst manīt, ka mums kaut ko no viņa vajag."
"Kāpēc?" Emīlija iebilda. "Par mani nevienam aizdomas neradīsies. Es oficiāli esmu Erebos atkarīgā."
Taisnība. Tagad atlika tikai sarunāt, kur satikties tā, lai neviens viņus nepamanītu kopā.
"Šeit!" iesaucās Viktors.
"Pārāk bīstami. Ja mums tomēr kāds sekotu, tu ielidosi, bet tu esi mūsu pēdējā saikne ar spēli. Tu esi vienīgais, kurš mums var pateikt, kas notiek Erebos," Emīlija nepiekrita.
"Pagaidi. Tu taču arī spēlē!"
"Tikai teorētiski," viņa pasmaidīja un paskatījās pulkstenī. "Pēc septiņpadsmit minūtēm man vajadzētu atrast Vatsona kungu un ievilināt viņu kutelīgā situācijā. Man tas nenāk ne prātā, tāpēc goodbye, Hēmera!"
"Nu labi," noņurdēja Viktors. "Tomēr ir diezgan vieglprātīgi paļauties tikai uz mani. Un ja nu spēle mani palūgs pavest to Vatsona kungu? Man tas būs jāizdara tikai tāpēc, lai mums nezustu pēdējā saikne?"
Visi iesmējās, un tas mazliet noņēma spriedzi.
"Mums vēl paliek Keita, taču viņa nav tik spoža kā tu," teica Niks. "Starp citu, tev tagad jāturpina spēlēt kad būsiet pie pašas Blekfraiersas, viss var sākties kuru katru bridi. Un mums tas jāzina, okay?"
Viktors atstiepa apakšlūpu kā apvainojies bērns un devās uz datoristabu. "Tātad es neuzzināšu, ko stāstīs Adrians Makvejs?"
"Uzzināsi. Mēs tev atsūtīsim noklausīšanās drošu pasta balodi," ar absolūti nopietnu sejas izteiksmi atteica Emīlija. "Nik, kur tiksimies? Kafejnīcā nav droši, bet varbūt parkā? Kādā vietā Haidparkā, kur varam labi pārredzēt apkārtni?"
"Nē. Tur mūs tomēr varētu pamanīt." Nikam prātā iešāvās kāda ideja. Viņš uz papīra gabaliņa uzrakstīja adresi un pasniedza Emīlijai. "Te būsim drošībā. Simtprocentīgi. Es jūs sagaidīšu tur."
Rebeka pirmā viņam krita ap kaklu, pēc tam ari Fins. "Sīkais! Cik foršs pārsteigums! Kafiju gribi? Atnāci savākt to klēpjdatoru?"
Uz abiem jautājumiem Niks noliedzoši pakratīja galvu. "Man vajadzīga mierīga vieta tādai kā… apspriedei. Es uzaicināju šurp divus draugus, viņi atnāks tuvākās stundas laikā. Vai tas ir okay?"