Pēc dažiem acumirkļiem viss noklusa. Bezvārdis gāja gar pašu aizas klinšaino sienu garām ērkšķainiem krūmiem cilvēka augumā, līdz viņa priekšā pacēlās vēl viena klinšu siena. Tās vidū, augstu virs Bezvārža galvas, bija plata pārkare, un aiz tās šaura ieeja alā. Uz pārkares milzīgā, bruņās tērptā zirgā sēdēja drūms tēls pelēkā apmetnī, kas aicinoši māja abiem: kā Nikam, tā arī Bezvārdim. Niks pavirši pamanīja tā kailo, spico galvaskausu un pārspīlēti garos, kaulainos pirkstus. Viņa uzmanību pilnībā bija piesaistījušas tā blāvi dzeltenās acis.
"Tu rīkojies ļoti izveicīgi."
"Paldies."
"Tomēr ar tavu dzīvības rādītāju vairs nav labi."
"Es zinu."
"Turpmāk tev tam jāseko rūpīgāk."
Vēstneša lietišķais runas veids dīvaini disonēja ar baiso izskatu.
"Ir laiks izvēlēties vārdu," viņš turpināja. "Laiks pirmajam rituālam." Ar nesteidzīgu kustību tas norādīja uz alu sev aiz muguras.
"Es tev novēlu laimi un izdarīt pareizas izvēles. Mēs vēl tiksimies." Viņš pagrieza zirgu un aizauļoja.
Niks pagaidīja, līdz noklusa zirga pakavu duna, un tikai tad lika čaram tuvoties klinšu sienai. Stāvas, akmenī iecirstas kāpnes veda uz pārkāri. Laiks pirmajam rituālam. Kāpēc viņam jau atkal bija miklas rokas? Niks novietoja kursoru virs tumšās alas ieejas un noklikšķināja peles kreiso taustiņu. Bezvārdis devās iekšā un izgaisa tumsā. Melns ekrāns.
Tumsa. Klusums. Niks pagrozījās savā krēslā. Kāpēc tas ieilga? Viņš mazliet paklabināja taustiņus, taču nekas nemainījās. "Nu, aiziet!" viņš teica un uzsita pa datora kasti. "Tagad tikai nenosprāgsti."
Tumsa ieilga, un Nika nervozitāte pieauga. Viņš varēja izņemt no iekārtas DVD un atkal ievietot to atpakaļ, varēja spiest reset, bet tas bija riskanti. Varbūt tad viss būs jāsāk no sākuma vai arī spēle vispār nestartēs.
Pēkšņi atskanēja troksnis. Tuktuktuk! Kā sirdspuksti. Niks atvēra rakstāmgalda augšējo atvilktni, izņēma austiņas un pieslēdza datoram. Tagad varēja dzirdēt daudz skaidrāk, un viņam šķita, ka fonā uztver vēl kaut ko. Pūšamie ragi, kas atskaņoja īsus pūtienus. Tie atgādināja medību signālus. Tas jau skanēja daudzsološi. It kā spēle šobrīd kaut kur risinātos bez viņa. Niks noregulēja skaņu skaļāk un dusmojās, ka nebija iedomājies par austiņām jau agrāk. Varbūt viņš bija palaidis garām svarīgu informāciju, brīdinājumus, norādes! Varbūt nebija dzirdējis vissvarīgāko padomu, kā turpināt spēli.
Vairāk nepacietības dēļ, nevis cerot uz paātrinājumu, Niks pabungoja enter taustiņu.
Sirdspuksti apklusa. No tumsas atkal iznira sarkanie burti.
"Šis ir Erebos. Kas esi tu?"
Niks ilgi nedomāja. Viņš bija nolēmis lietot to pašu vārdu, ko izmantoja arī citās datorspēlēs.
"Es esmu Gargoils."
"Nosauc man savu vārdu."
"Gargoils!"
"Savu īsto vārdu!"
Nīks izbrīnījās. Kam tad tas? Okay, tad viņš nosauks kaut kādu vārdu un uzvārdu, lai tikai beidzot tiktu tālāk.
"Saimons Vaits."
Ekrānā sarkans uz melna parādījās ievadītais vārds, un dažas sekundes nekas nenotika. Tikai kursors mirgoja.
"Es teicu: savu īsto vārdu!"
Neticēdams Niks blenza uz ekrānu, un viņu atkal pārņēma sajūta, ka kāds no tā lūkojās viņā. Viņš ievilka elpu un mēģināja vēlreiz.
"Tomass Martinsons."
Vārds atkal dažus mirkļus nekomentēts bija redzams uz ekrāna, pirms spēle atbildēja:
"Tomass Martinsons nav pareizi. Ja gribi spēlēt, nosauc savu vārdu!"
Tam nebija racionāla izskaidrojuma. Iespējams, ka tā bija programmas kļūda un spēle vispār neakceptēja vārdus. Uzraksts izgaisa, tikai kursors palika mirgojam. Piepeši Niks nobijās, ka spēle nobruks vai pēc trim nepareizām atbildēm pati atslēgsies kā mobilais, kam trīs reizes ievadīts nepareizs PIN kods.
"Niks Denmors." Viņš rakstīja, būdams gatavs uz to, ka tiks noraidīta arī patiesība. Taču nē, programma čukstus atbalsoja viņa vārdu: "Niks Denmors. NiksDenmors. Niks. Denmors." Atkal un atkal vārdi kā parole no vienas čukstošas būtnes tika padota tālāk nākamajai. Neredzamas sabiedrības apsveikums.
Sajūta, ka tiec novērots, biedēja, un Niks jau gribēja noņemt austiņas. Taču uzraksts un balsis pagaisa un atskanēja vilinoša mūzika kā noslēpumu un piedzīvojumu apsolījums.
"Esi sveicināts, Nik! Sveicināts Erebos pasaulē. Pirms sāc spēlēt, iepazīstināšu tevi ar likumiem. Ja tie tev nepatiks, jebkurā brīdī vari pārtraukt spēli. Labi?"
Niks blenza uz ekrānu. Spēle bija atklājusi viņa krāpšanos. Zināja, kāds ir viņa īstais vārds. Tagad šķita, ka tā nepacietīgi gaida Nika atbildi kursors mirgoja ātrāk un ātrāk.
"Jā," viņš uzrakstīja; bija neskaidra nojauta, ka ekrāns atkal varētu satumst, ja atbilde pārāk kavēsies. Vēlāk, viņš domās vēlāk.
"Lieliski. Lūk, pirmais likums: tev ir dota tikai viena iespēja spēlēt Erebos. Ja to izniekosi, viss būs cauri. Tiklīdz pārkāpsi noteikumus, viss beigsies. Okay?"
"Okay."
"Otrs likums: kad spēlē, tev ir jābūt vienam. Spēlē nekad nenosauc savu īsto vārdu. Ārpus spēles nekad nemini sava čara vārdu."
Kāpēc tad tā? Niks brīnījās. Tad viņš atcerējās, ka pat Braina, kura vēl nekad nebija cietusi no atturības, viņam neko neizpauda par Erebos. Kaut kas nenormāli cool, patiešām, tas bija viss, ko viņa pateica.
"Okay."
"Labi. Trešais likums: spēles saturs ir noslēpums. Ne ar vienu par to nerunā. It īpaši ar nereģistrētajiem. Ar spēlētājiem tev ir ļauts aprunāties spēles laikā pie ugunskura. Taču neizplati informāciju draugu un ģimenes lokā. Neizplati informāciju internetā."
It kā tu to varētu uzzināt, nodomāja Niks un uzklikšķināja: "Okay."
"Ceturtais likums: glabā DVD ar Erebos drošā vietā. To tev vajadzēs, lai startētu spēli. Nekādā gadījumā nekopē spēli, ja vien tev to neliek darīt Vēstnesis."
"Okay."
Līdzko Niks nospieda ievadīšanas taustiņu, uzausa saule. Vismaz pārņēma tāda sajūta. Ekrāna tumsas vietā stājās sārta blāzma, ko drīz nomainīja dzeltenie un zelta toņi. Nika Bezvārdis no tumsas iznira kā ēna un pamazām ieguva noteiktākas aprises tāpat kā visa apkārtne saules pielieta meža pļava ar garu zāli un cauri tai iemīta taka. Tā veda uz sūnām apaugušu torni, kura vārti karājās tikai vienā eņģē. Gabalu tālāk uz klints atlūzas ar aizvērtām acīm un saulei pretī pavērstu seju sēdēja Bezvārdis. To redzot, Niku pārņēma skaudība, kā aplūkojot īpaši laba atvaļinājuma bildes. Uz mirkli viņam šķita, ka jūt koku sveķu un tornim apkārt augošo ziedu un zāļu smaržu. Sienāži sisināja, un vējš viegli vilnīja zāles stiebrus.
Šķībie torņa vārti ar troksni atsitās pret mūri, un cars, joprojām saplēstās drēbēs, izstaipījās un piecēlās. Viņš uzlika roku uz sejas un noņēma to kā masku. Zem tās bija vien gluda āda, gluda kā olas čaumala.
Nākamā vēja brāzma atritināja uz torņa jumta novietotu karogu ar izbalējušu vieninieku.
Tātad te sākās pirmais līmenis, nosprieda Niks un veda bezsejaino čaru, kas mulsināja vairāk, nekā viņš to sev atzina, uz torni.
Iekšā viss mierīgi, nav pat vēja, un vārti nedauzās. Starp salmiem un izkaisītiem kauliem stāv koka lādes ar sarūsējušiem apkalumiem. Pie sienām vizuļo vara plāksnes, kurās iegravēti vārdi. Pirmais vārds visās ir vienāds: izvēlies.
Bezvārdis iet no plāksnes pie plāksnes.
"Izvēlies dzimumu!" pieprasa viena.
Niks nevilcinādamies izvēlas būt vīrietis un tikai pēc tam apsver, ka spēlei sievietes ādā arī varētu piemist savs šarms. Eh, vienalga, jau par vēlu.