Fins aplika Nikam ap pleciem roku, kas nebūt nebija viegli, jo Niks bija pusgalvu garāks par viņu.
"Tu esi tik nervozs vai tev ir problēmas? Vai tavā apspriedē būs runa par kaut ko ne pārāk legālu?"
"Ko? Nē!" Nīks atkal sparīgi noliedzoši papurināja galvu. "Nē. Drīzāk gluži pretēji. Tas ir komplicēti, bet tas pavisam noteikti nav nelikumīgi."
"Nu tad." Fins ieveda viņu vienā no savām trim studijām. Sienas bija noklātas ar svaigu tetovējumu attēliem uz visneiedomājamākām ķermeņa daļām. "Te būs labi? Lielo studiju man šodien vajag pašam, un Rebekai ari daži klienti ir pieteikušies uz pīrsingu."
"Te būs perfekti."
"Labi. Ar mammu un tēti viss kārtībā?"
"Jā, vislabākajā."
Fins sarauca uzacis Niks konstatēja, ka tajās pa šo laiku bija uzradušies seši plrsingi katrā, droši vien pārsteigts par brāļa vienzilblgajām atbildēm. Viņš aizgāja, bet pēc dažām minūtēm atgriezās ar cepumiem un apelsīnu sulu. "Lai neviens nevarētu Denmoriem pārmest neviesmīlibu."
"Paldies."
Aizritēja trīs ilgas minūtes. Niks centās novērst domas, izpētīdams Fina galeriju. Mežrozēm apvītu muguru, bicepsu ar Alpu panorāmu un potīti, uz kuras skūpstījās divi delfīni.
Vai Emīlijai izdosies pierunāt Adrianu atnākt? Bet, ja padomāja, kāpēc lai viņš to negribētu? Viņš taču bija tik ļoti ieinteresēts kaut ko vairāk uzzināt par spēli.
Ir! Iezvanījās zvaniņš, ko Rebeka bija piekarinājusi virs veikala durvīm. Klienti? Vai Emīlija?
"Sveiki, mums te ir norunāta tikšanās ar Niku Denmoru." Emīlija.
Fins ieveda viņu un Adrianu studijā.
Niks paguva ievērot, ka Emīlija ziņkārīgi nopētīja viņa brāli mazliet īsāko prototipu.
"Čau!" meitene uzspieda Nikam uz lūpām skūpstu, kas viņu uz mirkli uzlidināja debesīs. Emīlijai aiz muguras stāvēja Adrians un smaidīja. Vienā pusē uz augšu paslējušies mati viņu padarīja mazliet līdzīgu elfam.
"Normālas bildes," viņš teica un norādija uz sienām. "Varbūt arī es sev kādreiz likšu uztetovēt."
Fins staroja. "Tad nāc pie manis, un es tev piedāvāšu īpašu cenu, bet tagad es jūs pametīšu, lai varat noturēt savu slepeno sēdi. Ja kādam vēl kādas vajadzības, virtuve atrodas divas durvis tālāk kreisajā pusē, bet tualete tieši pretī." To pateicis, Fins aizgāja.
Adrians apsēdās uz tā, ko Fins dēvēja par procedūru krēslu, un gaidoši lūkojās. "Emīlija teica, ka gribat kaut ko ar mani apspriest. Vai tas ir sakarā ar Erebos?"
Adrianam vismaz nevarēja pārmest runāšanu riņķi un apkārt.
"Jā," Niks atbildēja. "Vispirms zināšanai: Emīlija un es vairs nespēlējam. Tātad no mums tev nav jābaidās."
"Okay."
Nikam nācās grūti uzsākt stāstīt. Tūlīt viņš Adrianā uzplēsīs kādu senu rētu un kaisīs tajā sāli. Niks atglauda no acīm neesošu matu šķipsnu.
"Spēlei Erebos ir kaut kāda saistība ar tavu tēvu." Niks redzēja ieplešamies Adriana acis un domās iepļaukāja sevi. Ļoti iejūtīgi, idiņ.
"Kā tu zini?" čukstēja Adrians. "Taču ne no manis. Es nevienam to neesmu teicis."
Niks un Emīlija saskatījās.
"Nu, es esmu drusciņ pārsteigta, ka tu to zini," Emīlija teica.
"Protams, es to zinu. Es tikai ilgi nezināju, kas tas ir." Adrians smaidīja un izskatījās, ka grib atvainoties. "Man, protams, bija aizdomas, ka runa ir par spēli. Un spēles bija gandrīz vienīgais, ko programmēja mans tēvs. Taču pilnīgi drošs es nebiju."
Niks nesaprata ne vārda. Bija jāsāk no sākuma. "Pēdējoreiz tu man teici, ka nedrīksti pieņemt DVD, bet tev jāzina, kas tajā ir. Kāpēc?"
"Es nedrīkstēju, jo tētis man to bija aizliedzis."
Emīlija un Niks atkal apmainījās ašiem skatieniem.
"Es nesaprotu," iebilda Emīlija, "tavs tēvs taču ir miris."
"Protams." Adrians novērsās no abiem un sāka pētīt savu kurpju purngalus. "Tētis man to bija uzrakstījis. Viņš man visu bija precīzi uzrakstijis."
"Ko? Ko viņš bija uzrakstījis?"
Nepaceldams acis, Adrians papurināja galvu: "Nē, vispirms jūs. Es gribu zināt, kāda spēle ir Erebos."
Niks dzirdēja sevi nopūšamies. "Tā ir lieliska, aizraujoša spēle. Kad sāc to spēlēt, ir gandrīz neiespējami pārstāt."
Adrians veltīja grīdai saulainu smaidu. "Tādas bija visas tēta spēles."
"Vai tu esi pārliecināts, ka to ir programmējis tavs tētis?"
Beidzot Adriana skatiens no kurpju purngaliem pārvietojās pie iztaujātājiem, un tajā jautās sašutums. "Protams. Citādi viņš nebūtu teicis, ka tas ir viņa testaments."
"Tā viņš teica?"
"Uzrakstīja. Tajā vēstulē. Ka tas ir viņa testaments un ka man tas jānodod tālāk." Adrians raudzījās pamīšus te uz Emīliju, te Niku, līdz aptvēra, ka tie nesaprot, ko iesākt ar šo skaidrojumu.
"Tētis nomira pirms diviem gadiem," viņš teica. "Otrajā nāves gadadienā man piezvanīja notārs un teica, ka pie viņa esot vēstule, kas adresēta man. Aploksnē bija ziņa no mana tēva un divi DVD."
Nikam aizrāvās elpa. "Tu izplatīji to spēli mūsu skolā?"
"Izplatīju? Nu, es iedevu vienu DVD savam klasesbiedram un otru zēnam, kuru pazīstu no agrākiem laikiem un kurš mācās citā skolā. Tētis negribēja, lai abi DVD nonāk vienā vietā. Vēl viņš rakstīja, lai es labi apsveru, kam tos dodu. Iedod kādam, kura dzīve tev šķiet tukša, viņš rakstīja. Un apsoli, ka pats neieskatīsies šajos DVD. Tie ir mana mantojuma daļa, bet tā nav paredzēta tev."
Nīka sirds sāpēs sarāvās. "Un tu šos norādījumus arī ievēroji?"
"Protams," Adrians izdvesa, "tā taču bija pēdējā ziņa, ko saņēmu no tēva. Es nebiju cerējis vēl kādreiz kaut ko no viņa dabūt redzēt vai dzirdēt… Es biju tik priecīgs!" Adrians sāka mirkšķināt acis, lai aizgaiņātu asaras.
Un viņš tevi izmantoja.
"Tagad jūsu kārta. Par ko ir spēle?"
Nikam par atvieglojumu, turpmāko skaidrošanu uzņēmās Emīlija.
"Raugoties virspusēji, runa ir par drūmu pasauli, kurā jāveic visdažādākie uzdevumi un jāpārvar briesmas. Taču uzdevumi neaprobežojas tikai ar spēles pasauli, bet pāriet arī uz realitāti. Vajag, piemēram… kādu fotografēt vai kāda vietā uzrakstīt mājasdarbu."
Adrians izskatījās absolūti sajūsmināts. "Tā ir "Dievišķā gaisma". Tēta mīļākais projekts. Viņš gribēja, lai spēlētāji īstajā dzīvē cits citam pasniedz dāvanas vai citā veidā palīdz grūtībās, lai nesēž tikai pie datora, lai rodas jaunas draudzības. Viņš man par to tik bieži stāstīja, pirms…" Adriana skatiens atkal aizklīda sāņus. "Nu, pirms kāds viņam to gribēja nozagt. Vai pamanījāt, ka katrs spēlētājs spēli redz mazliet citādi? Piemēram, mūzika mainās atkarībā no tā, kādi mp3 faili ir tavā cietajā diskā vai kādas dziesmas tu mēdz klausīties YouTube. Kad spēle tevi iepazīst mazliet labāk, tā saprot, kādi pārbaudījumi tev varētu sagādāt visvairāk prieka, un sūta tieši uz tādiem. Tētis spēlē integrēja psiholoģisku programmu, kas spēj orientēt to precīzi atbilstoši tavām vajadzībām." Varēja redzēt, ka Adrians burtiski peldējās atmiņās.
Niks juta tādas dusmas pret Leriju Makveju, ka šobrīd bija gatavs sagraut drupās visu ap sevi.
"Vai varētu būt… nu, vai tu pieļauj domu, ka tavs tētis spēli būtu pārveidojis? Ka viņš tajā varētu būt iekļāvis dažas jaukas jaunas detaļas? Tagad spēli nesauc "Dievišķā gaisma", tās nosaukums ir Erebos."
"Ko? Jā, iespējams." Gaišums Adriana sejā pagaisa. "Kāds mēģināja viņam nozagt "Dievišķo gaismu", tas jums jāzina. Pēc tam notika veselu mūžību ilgs tiesas process… Pēdējos divus gadus tētis… nūjā, bija citāds. Viņš ar mani vairs neko daudz nesarunājās, tāpēc nezinu, vai viņš kaut ko bija mainījis. Katrā ziņā viņš nenormāli daudz strādāja. Patiesībā tas bija vienīgais, ko viņš vairs darīja, iebarikādējies savā pagrabā, viņš gandrīz neēda, pat vairs nemazgājās." Adrians, kā piedošanu lūgdams, palūkojās uz Emīliju un Niku. "Mamma domā, ka viņš jau tiesas procesa sākumā vairs nebija viņš pats. Tētis neizturēja, ka viņu apvainoja zagšanā un krāpšanā. Turklāt pie mums taču ielauzās. Četras reizes. Birojā, pie mums mājās, tika uzlauztas pat mūsu automašīnas."