Aina, kas Nikam veidojās no Adriana stāsta, nebija nekāda jaukā. Tā izskatījās šādi: Soft Suspense, saodis, ka Makvejs programmē kaut ko unikālu, mēģināja dabūt to sev. Tas nebija izdevies vismaz ne pietiekamā apmērā -, tāpēc uzņēmums iesūdzēja Makveju tiesā. Tiesa apmierināja Soft Suspense prasību. Vai tiešām kas tāds bija iespējams?
"Paklau," viņš teica, "es tev izstāstīšu, kāds ir Erebos mērķis, labi?" Kaut arī Niks juta sev pievērstu Emīlijas skatienu, viņš šobrīd nespēja apstāties. "Ir jānogalina monstrs. Šim nolūkam tiek meklēti vislabākie, spēcīgākie un nesaudzīgākie cīnītāji. Viņiem ir jāaptur ikviens, kas stātos Erebos ceļā, un jāsagatavo viss, lai pēdējā ciņa varētu notikt. Šai pēdējai cīņai ir jānotiek ļoti drīz, un, vai zini, kā sauc monstru, kas jāiznīcina tās laikā?"
Adriana acis Nikam pateica, ka viņš to nojauš.
"Tieši tā," Niks teica. "Viņu sauc Ortolans."
Adrians skaļi nopūtās, vienu reizi iesmējās, atkal kļuva nopietns. "Patiešām?"
"Es zvēru."
Adriana sejā atspoguļojās vairākas emocijas vienlaikus gandarījums, skumjas un naids.
"Tu gribi teikt," viņš vaicāja pēkšņi aizsmakušā balsī, "ka kāds nogalinās Ortolanu?"
"Iespējams. Kaut kas tamlīdzīgs notiks, man šķiet."
"Dažkārt esmu iztēlojies, ka es pats to izdaru. Pēc tam kad tētis tik ļoti mainījās, un… vēlāk tik un tā." Adrians atkal uzsmaidīja grīdai. "Pēc tam kad palaidu apkārt tos DVD un tik daudzi cilvēki kļuva pilnīgi citādi, man bija bail, ka tētis kaut kur ir kļūdījies. Nu… spēle, kas iznīcina spēlētājus, saprotat? Beigās viņš bija pavisam… ek, vienalga! Viņš bija pavisam mainījies. Līdzīgi kā jūs. Tāpēc es baidījos." Tagad Adrians atkal viņus uzlūkoja. "Bet viņš jau negribēja kaitēt jums, tikai Ortolanam."
Kad Emīlija ierunājās, viņa to darīja ļoti uzmanīgi un klusu. "Bet tas nekam neder, Adrian. Tās dēļ spēlētāji ir darījuši briesmīgas lietas. Kāds sabojāja Džeimija divritenim bremzes."
Adrians strauji paskatījās uz viņu. "Ko?"
"Jā. Tas nebija negadījums. Ir noticis daudz nepieļaujama un slikta, lai tikai neizgāztos tava tēva atriebības plāns. Vakar kāds mēģināja Niku pagrūst zem vilciena."
Adrians bija nobālējis un izskatījās gluži apstulbis.
"Ja kāds no spēlētājiem nogalinās Ortolanu, viņš sagraus ari savu dzīvi," Emīlija turpināja. "Tev tas jāsaprot, un, šaubu nav, arī tavs tēvs to saprata."
Adrians izvairījās no viņas skatiena. "Vai spēle ar jums sarunājās? Jūs jautājāt, un tā atbildēja? Un otrādi?"
"Jā," Emīlija teica.
"Tas bija tas, ko par visām varītēm gribēja dabūt Ortolans. MI, ko bija attīstījis tētis. Mākslīgais intelekts," Adrians paskaidroja, atbildēdams uz Nika jautājošo sejas izteiksmi. "Viņš izstrādāja programmu, kas mācījās līdzīgi kā cilvēks. Pat valodas. Tētis teica, ka tad, kad programma būšot pilnībā gatava, viņš par to saņemšot Nobela prēmiju. Viņš bija nenormāli lepns par to un darīja visu, lai paturētu savu izgudrojumu noslēpumā."
Te nu tas atkal bija tas ievainojamais un sargājamais, ko Niks bieži bija manījis Adrianā.
"Bet viens no grāmatvežiem tēta firmā ļāvās piekukuļoties. Ortolana radars vienmēr bija noregulēts uz svešu izgudrojumu meklēšanu, un, kad šie uzzināja, ka tētis ir spēris lielu soli mākslīgā intelekta radīšanas virzienā, miera vairs nebija."
Niks bija diezgan drošs, ka šis bija tas pats grāmatvedis, kam piederēja ar Viktora grafiti izdaiļotā garāža.
"Sākumā Ortolans gribēja nopirkt tēta ideju, bet viņš nepārdeva. Viņam bija savs uzņēmums, un viņš pats gribēja palaist apgrozībā savu programmu. Tad arī sākās terors."
Emīlija piecēlās no savas vietas un apsēdās līdzās Adrianam. "Tas ir briesmīgi. Tik netaisnīgi, ka jākliedz. Tomēr tāpēc neviens nedrīkst kļūt par slepkavu, vai ne?"
"Nē," čukstēja Adrians, "tev taisnība."
"Tāpēc pamēģināsim to novērst."
"Okay. Vai jums vajag manu palīdzību?" Tas izklausījās lūdzoši, un Nikam šķita, ka saprot Adrianu viņš nevēlējās jau atkal tikt degradēts par skatītāju.
"Protams," viņš teica, "tu taču esi sava veida atslēga uz noslēpumu."
Gaidīdams vilcienu, Niks piezvanīja Viktoram, kurš atbildēja jau pēc pirmā signāla.
"Beidzot! Ko mazais Makvejs saka?"
"Ka Ortolans ir cūka."
"Tiešām? Nūjā, tādu spēļu biznesā netrūkst."
"Tā izskatās. Viņš ari teica, ka tēvs ir izgudrojis mākslīgo intelektu un ievietojis savā spēlē. Kaut ko absolūti unikālu, ko Ortolans par katru cenu gribēja savākt sev."
"O! Par to es nebrīnos. Ak kungs! Tas viņu būtu padarījis par šaušalīgi bagātu cilvēku."
Mākslīgais intelekts. Mājās Nīks pieslēdza Fina klēpjdatoru un mēģināja noskaidrot par to kaut ko vairāk. Izskatījās, ka pie tā strādāja speciālistu leģioni, mēģinādami iemācīt datoriem kompleksu domāšanu, kāda piemita cilvēkiem. Adriana tēvam tas bija izdevies. Viņa programma mācījās, spēja lasīt un analizēt izlasīto. Tā izpētīja datora lietotāju un sniedza viņam to, pēc kā viņš visvairāk tiecās. Vājprāts! Kāds tur brīnums, ka spēlētāji nespēja atteikties no Erebos. Tagad spēle bija kļuvusi par ieroci, kas pats sevi vadīja.
Nīks lasīja tālāk, uzzināja par Turinga testu, Lebnera balvu, konvencionālo MI un skaitļošanas intelektu. Pēc divām stundām sāka sāpēt galva, un Niks padevās: viņš pat ne aptuveni nespēja izprast, ko īsti bija radījis Lerijs Makvejs.
32
Viktora SMS pienāca nakti. Zvans izrāva Niku no vissaldākā miega. Piķa melnajā tumsā mobilā telefona displejs gailēja kliedzoši dzeltens.
Niks tik ātri izlēca no gultas, ka noreiba galva un nācās atbalstīties pret rakstāmgaldu.
1 jauna ziņa.
Viņš nospieda uz "Lasīt".
Izskatās, ka ir pienākusi Ortolana kārta. Iekšējo apli gatavo pēdējai cīņai. Lāpas, zvēresti, baltas drēbes, tādā stilā. Domāju, ka tas notiks šodien. Mēs pagaidām tusējam gar cietoksni. P.S. Es pirmīt atradu vēlmju kristālu (dzeltenu). Ja tūlīt viss beigsies, droši vien varēšu to vienīgi piespraust sev pie cepures, vai ne?
Viktors ziņu bija izsūtījis 3:48, tagad bija 3:50. Niks ar visu mobilo ielīda gultā un piezvanīja. "Ko nozīmē mēs tusējam gar cietoksni?"
"Hi! Nūjā, mēs te vienkārši slaistāmies. Tāda liela, balta ēka, naktī spīd un asiņo. Pretīgi."
Niks tā žāvājās, ka nespēja pat atbildēt.
"Es tevi pamodināju, ko? Nu piedod, bet man baigi gribējās, lai zini, kas notiek. Varētu taču gadīties, ka… ups! Nu viņi atkal šauj ar galvaskausiem!"
Niks dzirdēja steidzīgus klikšķus.
"Tā, kārtībā. Ko es gribēju teikt: varētu taču gadīties, ka tu gribi kaut ko darīt lietas labā."
"Es tikai nezinu, ko. Vai kāds ir pateicis, kas būs jādara Iekšējam aplim? Kaut kādu pieturas punktu, kas mums varētu noderēt?"
"Jāuzbrūk Ortolanam. Kad viņi to izdarīs, tornis sabruks un mēs visi dabūsim foršas balvas, tā paziņoja Vēstnesis. Tagad te ir sapulcējušās ļaužu masas un gaida sabrūkam torni, kaut ari Iekšējais aplis tikai nupat aizgāja."