"Man tagad gribētos pa taisno braukt uz Blekfraiersu."
"Vēl jau metro nebrauc, un par nakts autobusiem pat nedomā. Turklāt ko tu tur darīsi? Labāk ej vēl mazliet pačučēt, Nik."
Tas bija joks, bet Viktoram taisnība bija jābūt vismaz kaut kādam plānam. "Es ar pirmo vilcienu braukšu pie tevis, un tad izdomāsim, ko darīt."
"Kārtībā. Man arī kļūst neomulīgi ap dūšu. Šķiet, ka nu viss iet vaļā."
"Ja notiks kaut kas svarīgs, ziņo!"
"Protams. Stāvēšu uz vakts vientuļš un pamests. Ja neņem vērā kādus trīs simtus sagurušu cīnītāju."
Niks apsēdās uz gultas malas un hipnotizēja pulksteņa rādītājus. Līdz pirmajam metro vēl vesela stunda. Un ja nu tikmēr tornis sabrūk?
Viņš nespēja izturēt sēdēšanu un sāka staigāt šurpu turpu pa istabu, bet tas naksnīgajā dzīvoklī šķita pārmēru skaļi. Tikai nevienu nepamodināt! Labāk iet uz virtuvi un uzšņāpt ziņu, ka kopā ar Kolinu aizgājuši paskriet skolas stadionā. Nekas labāks prātā neiešāvās. Ja viņam paveiksies, vecāki, pēc divarpus stundām pamodušies, tam noticēs.
Kad Niks izlavījās no dzīvokļa, pulkstenis rādīja bez piecpadsmit pieci. Skolas soma viņam bija līdzi, lai mamma to nejauši nepamanītu, bet Niks to atstāja turpat pagrabā, kur stāvēja velosipēdi. Lieku balastu nevajadzēja.
Ielas bija tukšas un klusas, un stacija slēgta. Niks ciešāk ievīstījās jakā un skaitīja minūtes. Ko lai iesāk? Viņš varēja sagaidīt Ortolanu un piespiest klausīties. Vai arī runāt ar policiju: Zināt, ir tāda datorspēle, kurā viss norāda, ka šodien tiks noslepkavots viens draņķa direktorelis. 0 jā! Superīga ideja!
Viņa domās pēkšņi ielauzās mobilā zvans un ziņoja par jaunu SMS.
Tagad esmu drošs. Tas notiks šodien. Man tika dots speciāls uzdevums. Atsaucies!
Viņš nekavējoties zvanīja Viktoram.
"Ja man kāds vaicātu, man būtu jāsaka, ka šorīt esmu brokastojis kopā ar kaut kādu Kolinu Herisu. Šodien laikā no astoņiem līdz desmitiem."
Niks sākumā nesaprata. "Kādā jēgā tev jābrokasto kopā ar Kolinu?"
"Man ir jāsagādā viņam alibi, saproti? Vienīgi tad ne, ja tie viņu noķertu nozieguma vietā. Vai tu pazīsti to Kolinu Herisu?"
"Pat ļoti labi."
"Vienalga. Paklau, Nik, tas viss mani padara sūdā nervozu."
"Es jau dodos pie tevis. Kāds izskatās tornis? Vēl stāv?"
"Jā, jā. Stāv, staro un asiņo."
Kad beidzot atvērās stacijas vārti, Niks joza lejup pa kāpnēm, it kā pats Vēstnesis viņam dzītos pakaļ.
Šoreiz nekādus apvedceļus, bet pa taisno uz Kingskrosu. Vēl nebija pagājušas ne divdesmit minūtes, kad Niks zvanīja pie Viktora durvīm.
"Paskat tik," Viktors teica.
Tur bija tornis. Milzīgi liels un blāvs. Asinis ritēja un pilēja no logiem, šaujamlūkām un mūru spraugām. Tumsā apkārt tornim stāvēja un sēdēja visu iespējamo sugu un līmeņu cīnītāju simti. Viņi gaidīja. Niks spēja iedomāties, cik ļoti viņus mocīja ziņkārība. Cik ziņkārīgs būtu viņš pats, ja nezinātu, kas aiz tā visa slēpjas? Savukārt tagad šis skats sagādāja vien mazliet sliktu dūšu.
"Es aiziešu pie Ortolana un pats personiski viņu brīdināšu. Lai arī viņš ir īsts pakaļa. Varbūt viņš mani neuztvers nopietni, bet es vismaz būšu mēģinājis," Niks teica.
"Vai arī," Viktors piebilda, "mēs aizbrauksim uz to biroju un pavērosim. Ja uzradīsies kāds no spēlētājiem, aizturēsim. Un paziņosim policijai."
Izklausījās sakarīgi. Tas varētu izdoties. "Okay," Niks piekrita. "Kuri šobrīd ir Iekšējā aplī?"
Viktors uzskaitīja, pie katra noliekdams pirkstu. "Wyrdana, BloodWork, Telkoriks, Drizzel un… pagaidi… Unbangato, barbars.
Aplim piebiedrojās pēdējā turnīra laikā. Vai nojaut, kas tie varētu būt reālajā dzīvē?"
"Nē, taču man arvien vairāk šķiet, ka Kolins ir BloodWork."
Drīz pēc sešiem viņi devās ceļā. Niks nosūtīja SMS Adrianam. Nelabprāt, tomēr Niks bija apsolījis informēt Adrianu par notiekošo. Viktors tikmēr sazinājās ar Emīliju, un, to redzot, Niks mēģināja viņam atņemt mobilo.
"Tu esi ķerts? Un ja nu viss izvēršas pa īstam bīstami?"
"Man viņai tas bija jāapsola. Emīlija mani nožmiegtu, ja es viņu tagad neinformētu." Viktors nospieda Sūtīt. "Turklāt viņai ir tādas pašas tiesības piedalīties kā tev un man. Un Adrianam."
Blekfraiersa. Viņi izkāpa no metro un devās uz Braidvelas laukuma pusi. Tur bija jāpievienojas arī Emīlijai un Adrianam.
Mazliet līņāja; Niks klusēdams soļoja līdzās Viktoram un vēroja, vai kaut kur nepamanīs kādu pazīstamu seju. Tajā pašā laikā galvā riņķoja domas. Un ja nu neviena nebūs? Ja nu tā bija viltus trauksme? Ja nu ēka Braidvelas laukumā nemaz nebija īstā un viss notika kaut kur citur?
Viņi gāja pa Ņūbridžstrītu. Niks vismaz bija bijis tik gudrs, lai uzvilktu jaku ar kapuci tā nenoslēpa viņa lielo augumu, bet astē saņemtos matus gan. Viņš nekādā ziņā nevēlējās tikt priekšlaikus atklāts.
Tieši šī iemesla dēļ Niks un Viktors nevarēja vienkārši palikt stāvam pie Braidvelas laukuma. Netālu bija krodziņš, taču to atvēra tikai ap vienpadsmitiem.
"Paklau," ierunājās Viktors, kad viņi bija biroja ēkas tuvumā, "tu pagaidām paliec tepat un pagaidi. Neuzkrītoši, protams. Es apiešu vienu aplīti un paskatīšos. Mani vismaz neviens nepazīst."
Viktors aizgāja, un Niks palika vērojam ēku. Celtniecības stalažas aizsedza logus. Stulbi! Niks ieskatījās rūpīgāk. Vai tur kaut kas kustējās? Kāds? Nē, tā tikai izskatījās. Un ja tur ari kāds bija, tad droši vien celtnieks.
Skatiens uz pulksteni. Mazliet pāri pusastoņiem. Nolādēts, tā varēja turpināties veselu mūžību. Niks atkal pievērsās stalažām, un nākamajā mirklī viņu gandrīz ķēra trieka plecam uzgūla roka.
"Es teicu neuzkrītoši, Denmora kungs. Tu esi nepamanāms kā bāka." Nikam aiz muguras stāvēja Viktors un smaidīja pār visu seju.
"Vai tev tiešām mani tik ļoti vajadzēja pārbiedēt?"
"Nu beidz, atvēli jel vientuļam frīkam arī kādu bišķīti prieka dzīvē. Ejam tuvāk."
Kādu brīdi viņi vēroja ieeju, bet neviens pazīstams cilvēks tai netuvojās. Tad iezvanījās Nika mobilais, un viņš aiz bailēm gandrīz izlēca priekšā braucošai automašīnai.
"Čau! Te es, Emīlija. Mēs ar Adrianu esam jau tepat netālu un pērkam sendvičus. Vai tu arī kādu gribi?"
"Sendvičus? Tagad? Nē, paldies."
"Man gan vienmēr jāēd, kad nervozēju," viņa teica. "Kur tu esi?"
"Tieši pretī Soft Suspense ēkai. Viktors arī ir te. Bet pagaidām nekas nenotiek."
"Varbūt jūs tur pārāk redzami stāvat? Tiekamies!"
Niks pavilka Viktoru aiz kādas kravas mašīnas, kas tikko bija apstājusies viņiem līdzās, jo Emīlijai, protams, bija taisnība. Nedrīkstēja visu salaist dēlī. Pēc desmit minūtēm, kad viņiem piebiedrojās Emīlija un Adrians, situācija joprojām nebija mainījusies. Biroja ēkā gan pastāvīgi gāja iekšā cilvēki, bet skolēnu viņu vidū nebija.
"Tas noteikti notiks šodien," Viktors pastāvēja uz savu. "Iekšējais aplis ir jau izsūtīts, un mēs ar Niku redzējām, kā asiņo tornis."
Pagāja vēl desmit minūtes. Nekā. Nikam sāka smelgt mugura, jo viņam bija jāsaliecas, lai nerēgotos pāri automašīnai, aiz kuras slēpās. Varbūt Iekšējais aplis pēkšņi bija nomīzis? Tagad, kad viss gāja vaļā pa īstam.
"Re, tur iet Ortolans," teica Adrians. Viņš to pateica pavisam mierīgi, bet Niks pamanīja Adriana saspringtos žokļu muskuļus un dūrēs savilktās plaukstas.
Nu beidzot bija jāparādās Iekšējā apļa cīnītājiem. Kad tad, ja ne tagad? Taču neviens nebija manāms. Neviens nekur nepalika neparasti ilgi stāvam. Ar katru bridi Nikā spēkā pieņēmās sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Vai viņi bija visu uztvēruši pārāk tieši? Vai varbūt šī tomēr bija nepareizā vieta? Vai šobrīd kāds Ortolana jaguāram piemontēja spridzekli?