Viņš vēl nebija pabeidzis savu domu, kad izdzirdēja kaut ko nošķindam. Skaņa nāca no biroju ēkas, kaut kur no pašas augšas. Loga rūts?
Niks palūkojās uz augšu, bet neko neredzēja to nolādēto stalažu dēļ… Taču šķindēšana atkārtojās, nē, drīzāk kaut kas brīkšķēja…
"Mēs esam tādi idioti," viņš nomurmulēja. "Viņi taču jau ir iekšā!"
Klinnng! Ne pārāk skaļi, tikai tik, lai varētu sadzirdēt cauri ielas trokšņiem.
Viņi saskatījās un kā pēc komandas reizē metās skriet.
Pāri ielai caur skvēru uz ieeju.
"Tagad tikai lēnām, citādi viņi mūs neielaidīs. Un pa kāpnēm, nevis ar liftu."
Ieejas halli greznoja marmors, kolonnas, daudz stikla un pults ar smaidošu sievieti. Un tur bija arī Rašids, noslēpies halles stūri, pats gandrīz neredzams glūnēja no liela, melna ādas krēsla.
"Soft Suspense?" Viktors vaicāja un parādīja savu preses pārstāvja apliecību.
"Piektais stāvs. Vienu mirkli, es jūs pieteikšu."
Rašids nedroši raudzījās uz Niku. Viņš noteikti nebija rēķinājies ar to, ka varētu uzrasties kāds, kurš varētu radīt problēmas. Pēkšņi šķita, ka viņš ir pieņēmis lēmumu, pielēca kājās un skrēja uz viņu pusi.
"Ļoti laipni, bet nav nepieciešams pieteikt," Viktors atbildēja dāmai.
Aiz reģistrācijas letes atradās kāpņu telpa, un viņi metās turp. Niks vairs nedzirdēja, ko kliedza reģistratore, viņš domāja vienīgi par to, vai Rašidam līdzi bija pistole.
Pirmais stāvs. Līdz šim nekā aizdomīga, neskraidīja panikas pārņemti ļautiņi, neskanēja dīvaini trokšņi. Taču šajā stāvā galu galā atradās tikai nekustamo īpašumu firma.
Otrais stāvs. Kur palicis Rašids? Niks pameta skatienu pāri plecam aiz viņa bija vienigi tukša kāpņu telpa. Tomēr tas nenomierināja.
Viņi pieveica trešo un ceturto stāvu, visur norisinājās ikdienišķa biroju dzīve, un pretēji veselā saprāta apsvērumiem Niks uz brīdi cerēja, ka ir maldījies un šodien nekam nebija jānotiek. Lēkšodams uz piekto stāvu, viņš pieķērās šai cerībai.
Skrējiena mērķis vēl nebija sasniegts, kad ceļā nostājās Rašids. "Apstājieties! Tas uz jums neattiecas."
Rašidam rokā vismaz nebija pistoles, tikai baloniņš, ko tas turēja pastieptu pret viņiem. Piparu gāze.
Roka trīcēja, un trīcēja arī Rašida balss. "Es teicu: stāvēt! Es negribu jums neko nodarīt. Palieciet… vai labāk ejiet atpakaļ, un nevienam nekas slikts nenotiks."
Kad ierunājās Emīlija, viņas balss bija pavisam mierīga. "Tev tas nav jādara, Rašid. Paklau, tu vari vienkārši kāpt lejup pa kāpnēm un iet prom. Neviens tev neko nedarīs. Ne mēs, ne Vēstnesis, ne citi spēlētāji. Es apsolu."
Rašida seja nervozi raustījās. "Apklusti! Tu neko nezini! Vācieties projām!"
Emīlija mēģināja vēlreiz. "Ja tagad pasteigsies, tu jau būsi gabalā, pirms ieradīsies policija. Domāju, ka viņi drīz būs klāt. Tad gan tu būsi īstā ķezā."
Rašida pirksts uz aerosola uzgaļa sakustējās. Niks pavilka Emīliju malā.
"Mēs tev nedraudam," viņš ātri teica. "Gluži pretēji. Mēs tev palīdzam. Skrien projām!"
"Bet… tad…"
"Tad tu izlidosi no spēles? Būsim godīgi, pēc šīs dienas spēle vairs neturpināsies."
Roka ar piparu gāzes baloniņu nolaidās par dažiem centimetriem zemāk. "Vēstnesis mani nogalinās."
"Vai tu kaut kur redzi kādu Vēstnesi? Kādu orku? Trolli? Rašid, te mēs esam realitātē, un tu pavisam reāli dosies cietumā par piedalīšanos pavisam reālā slepkavībā!"
Tagad roka nolaidās pavisam. Niks apsvēra, vai nemesties Rašidam virsū un neatņemt viņam gāzes baloniņu taču tas, kā šķita, vairs nebija nepieciešams.
"Vai mani nenodosiet?" viņš klusi pavaicāja.
"Nē, simts procenti, nē."
Rašids uzmeta viņiem pēdējo tramīgo skatienu un sāka kāpt lejup, sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk.
"Rašid!" Niks uzsauca. "Cik tur vēl ir?"
"Nezinu," Rašids atkliedza. "Divi sargi ārā jau būs projām. Iekšā jābūt pieciem no Iekšējā apļa."
Pēc tam bija dzirdami tikai Rašida smagie soļi, it kā viņš lēktu pa diviem pakāpieniem uzreiz.
"Pieci cilvēki un pāris ieroču," novaidējās Viktors. "Mums vajadzēja tam čalim atņemt vismaz piparu gāzi."
Niks klusībā piekrita, taču tagad jau bija par vēlu. Viņi atvēra smagās durvis, kas atdalīja kāpņu telpu no biroja, un nokļuva tādā kā sekretariātā, tikai sekretāres tur nebija. Arī gaiteņos neviena, un kabinetu durvis aizslēgtas.
"Kāpēc te neviena nav?"
Viņi lavījās pa pirmo gaiteni un uzmanīgi ielūkojās pa vienām durvīm. Tur bija divas darba vietas, bet neviena darbinieka. Nākamajā telpā? Ari neviena. Niks vēra vaļā durvis pēc durvīm, ikreiz baidīdamies, ka aiz kādām atradīs kaudzi ar līķiem.
"Vai šodien visiem piešķirta brīvdiena?" Viktors vaicāja.
"Tur, es kaut ko dzirdu tur," Adrians teica un norādīja uz misiņa apkalumiem rotātām koka durvīm gaiteņa galā. Tās krasi atšķīrās no pārējā moderni iekārtotā biroja.
Viņi ieklausījās, un tur patiešām kaut kas notika: dobjš sitiens, un klusināta balss kaut ko kliedza.
"Okay, tagad mēs vismaz zinām, kur visi ir palikuši," Viktors konstatēja. "Ejam iekšā vai izsaucam kruķus?"
Niks ilgi nedomāja. "Adrian, ieej kādā no kabinetiem un izsauc policiju! Mēs paliksim te."
Mazliet vilcinājies, Adrians darīja, ko bija licis Niks. Emīlija, Viktors un viņš pats izvietojās pie koka durvīm.
"Mēs varētu arī iet iekšā un cerēt uz pārsteiguma efektu," prātoja Viktors.
Niks noraidoši papurināja galvu. "Es laikam negribu pārsteigt nevienu, kuram rokās ir pistole." Viņš piespieda pie durvīm ausi kļuva dzirdamas atsevišķas balsis, bet nebija saprotams, ko tās teica.
"Kaut mēs būtu Rašidam pavaicājuši, kuri cilvēki ir Iekšējā aplī," Emīlija teica. "Tad varētu labāk novērtēt…"
Piepeši atsprāga vaļā durvis, un pa tām izmetās melnā tērpts stāvs. Seju sedza maska baltā, kliedzienā izšķobītā seja no filmas Scream.
"Atnesīšu ūdeni," maskotais teica un palika kā zemē iemiets, ieraudzījis Niku, Emīliju un Viktoru. "Te ir… cilvēki! Eu, nu ir sūdi, no kurienes tie te uzradušies?" Viņš apgriezās uz papēža un ienesās atpakaļ nu jau atvērtajā kabinetā.
"Tikai mieru!" Niks steidzīgi uzsauca. Ak kungs, tas izklausījās nepareizi. Tur bija viens… divi, nē, trīs maskās un ar pistolēm. Un tieši tobrīd uz viņu mērķēja divas no tām. Ceturtais cilvēks, ģērbies velna maskā, vaimanādams vārtījās pa grīdu. Tas, bez šaubām, bija Kolins. Līdzās mētājās beisbola nūja, un izskatījās, ka viņš ar to ir dabūjis pāris belzienu. Te laikam bija notikusi cīņa, divas logu rūtis bija ieplaisājušas. Piektais maskotais, kurš bija gribējis atnest ūdeni, neizskatījās bruņots, taču liels mierinājums tas nebija.
"Denmor," zem miroņa maskas atskanēja zema balss, "tu, fucking dirsa!"
Niks pakāpās soli atpakaļ. Viņš pazina šo balsi, tāpat arī masīvo stāvu. Helēna! Viņa bija pavērsusi ieroci tieši pret Endrū Ortolanu, kurš bāls sēdēja savā krēslā, sasietās rokas uzlicis uz rakstāmgalda. Ortolanam līdzās uz grīdas gulēja divas sievietes un tris vīrieši viņu rokas bija sasietas uz muguras. Viena sieviete klusu raudāja.
Tagad arī Ortolans paskatījās uz durvju pusi. "Kas tad tur? Pastiprinājums ieradies?" Tas skanēja nicinoši. Uz Ortolana pieres Niks redzēja asiņojošu skrāpējumu.
"Turi muti!" Helēna viņu nokomandēja. "Un tagad beidzot dari to, ko es tev lieku, ja ne, iešaušu tev kājā!"