Kāju šobrīd piesedza rakstāmgalds, tātad tā nebija ideāls mērķis. Ortolans maigi pasmaidīja.
Nevērtē viņu pārāk zemu, nodomāja Niks. Viņa šaus. Viņa ir jukusi.
"Varbūt tomēr dariet, ko viņa saka," Niks uzmanīgi ieteica.
"Tu arī aizveries!" uzkliedza Helēna. "Un kāds lai ir tik laipns un atnes ūdeni!"
Tips no Scream atkal metās skriet, paspraucās garām Nikam cauri durvīm un aizjoza pa gaiteni. Cerams, ka Adrians būs tik gudrs un paslēpsies.
Izņemot raudošās sievietes šņukstus, telpā valdīja klusums. Niks juta, ka viņam gar mugurkaulu tek sviedri. Kolins vaidēja aiz savas velna maskas, un viņam līdzās uz ceļiem tupēja meitene to nevarēja noslēpt pat viņas Goluma maska. "Manuprāt, viņam ir labāk," meitene teica.
Pēdējais šajā barā bija gara auguma, drukns puisis ar resniem pirkstiem citplanētieša maskā. Niks viņu nepazina. Puisis turēja rokās kaut ko līdzīgu apzāģētai bisei. Tomēr izskatījās, ka tieši Helēna vadīja operāciju. Vispirms vajadzēja tikt skaidrībā ar viņu.
Tikai tagad Niks pamanīja, ka Helēnai kaut kas ir ap kaklu: Iekšējā apļa simbols sarkans, ar smaili, kas vērsta uz vidu. Tāds bija vienīgi viņai; Nikam šķita, ka tas ir izgatavots no resnas metāla stieples.
Baltā maska atgriezās ar glāzi ūdens rokā, ko, ne vārda nebildis, padeva uz ceļiem tupošajai meitenei. Tātad Adrianu viņš nebija pamanījis.
Kolins aizgrieza seju no Nika, Emīlijas un Viktora, kad pastūma sānis savu velna masku. Viņš mazliet pacēlās uz augšu, iedzēra dažus malkus ūdens un sāka klepot.
"Viss okay?" Helēna vaicāja.
"Jā, būs labi."
"Labi. Tad atgriežamies pie scenārija. Piecelies, Ortolan!"
Viņš paklausīja nelabprāt, tas bija skaidri redzams. Nikam bija grūti noteikt, vai Ortolans ir ļoti nobijies vai ne. Abas iepriekšējās reizes, kad Niks bija viņu izsekojis, Ortolans bija izskatījies bailīgs. Viņš droši vien juta, ka pret viņu kaut kas tiek perināts. Taču tad tas bija kaut kas netverams. Tagad, kad viss jau gāja vaļā, saspringums bija pagaisis.
"Tu samaksāsi par saviem nodarījumiem," teica Helēna. Tas noteikti nebija viņas pašas teksts. "Par savu mantkārību, nesaudzību, meliem."
Uz Helēnas mājienu kājās pielēca spēcīgais Citplanētietis un atrāva vaļā logu. No tā pavērās skats uz Braidvelas laukumu. Un uz celtniecības stalažu augšējo dēli.
Ortolans saprata. "Es teiktu, ka esmu jau samaksājis," viņš asā balsī sacīja, "par spīti tam, ka neesmu ne mantkārīgs, ne nesaudzīgs, ne melīgs. Jūs labi zināt, ko esat man nodarījuši. Ar to pietiek, vai dzirdat?"
Droši vien Ortolans, tāpat kā Niks, būtu daudz atdevis par to, lai tagad redzētu reakciju, kas atspoguļojās maskoto sejās.
"Ārā pa logu!" Helēna komandēja, un pistole bija pavērsta pret Ortolanu. Neietrīcējās ne balss, ne roka.
"Paklausieties," iejaucās Viktors, "mēs neesam pazīstami, un tas, ko teikšu, droši vien izklausīsies banāli, bet jūs šobrīd pieļaujat smagu kļūdu. Kāds jums labums no tā, ka pa logu izkritīs cilvēks? Jūs nonāksiet cietumā! Lieciet viņu mierā un ejiet mājās!"
Pirmo reizi ierunājās meitene Golums: "Vai esi viņa draugs? Sabiedrotais?"
"Kādas muļķības, es to tipu pat nepazīstu," Viktors iekliedzās, "bet es pazīstu spēli Erebos un zvēru: Erebos jūs visus ir apčakarējis. Lai ko jums būtu apsolījis Vēstnesis par… šo visu, jūs neko nedabūsiet. Liecieties mierā! Ejiet projām!"
"Līdz šim mēs visu solīto esam saņēmuši," teica maska no Scream. "Vienmēr. Tāpēc nerunā par to, ko nezini."
"Tieši tā," apstiprināja resnais Citplanētietis, "jūs neesat nekas. Mēs esam Iekšējais aplis. Un tagad izkrīti pa logu, Ortolan!"
Beidzot vīrieša acīs bija saskatāmas patiesas bailes.
"Nevaru."
"Tad man vajadzēs šaut," teica Helēna, pacēla pistoli un iešāva sienā viņam tieši līdzās.
"Labi!" iekliedzās Ortolans. "Es to izdarīšu. Izdarīšu, okay? Tikai nešaujiet atkal."
Sieviete uz grīdas ieraudājās skaļāk, cerams, ka viņa ar to netracināja nevienu no Iekšējā apļa. Nikam no stresa reiba galva. Gan jau kāds būs dzirdējis šāvienu un tūlīt ieradīsies pārbaudīt, kas te notiek, tas visu varēja vēl pasliktināt.
Endrū Ortolans uzkāpa uz palodzes. Logs bija augsts, bet viņš bija diezgan slaids, un vajadzēja pieliekties, lai izlīstu tam cauri. Ar sasietām rokām viņš pat nevarēja kārtīgi pieturēties. Ortolans pameta atpakaļ lūdzošu skatienu.
"Tālāk!" Helēna teica.
"Lūdzu, nevajag!"
Viņa atkal pacēla pistoli, un Citplanētietis darīja to pašu.
"Mums viņam pat nav jātrāpa, lielā lidojuma uzsākšanai pietiks dot starta šāvienu," viņš norūca.
Ortolans tagad stāvēja uz palodzes un ar kreiso kāju pakāpās uz mazliet augstāk novietotā stalažu dēļa.
Rāpies pāri un tad lejā, nodomāja Niks. Tam vajadzētu izdoties. Nonāksi lejā uz ielas pat ne drusku ievainots.
Taču Ortolanam trīcēja kājas. Viņš ar rokām bija ieķēries loga rāmī. Varēja redzēt, ka viņš skaidri zināja, kas jādara. Pārtvert, pēc iespējas ātrāk pieķerties tuvākajam stalažu metāla stienim. Taču izskatījās, ka viņš nespēj sevi pārvarēt.
"Nesauc palīgā, citādi būs BUM!" teica Citplanētietis.
Ortolana sasietās rokas tvarstīja stieni kā krabja spīles. Bija mokoši noskatīties, kā viņš ar krīta bālu seju un stīviem locekļiem rāpās pāri uz stalažām.
Mirklī, kad Ortolans to bija paveicis un kaut cik droši tupēja uz dēļa, Niks aiz muguras izdzirdēja troksni. Viņiem atkal bija piebiedrojies Adrians.
Tas izraisīja veselu virkni reakciju.
"Tu?" noelsās Ortolans un gandrīz zaudēja līdzsvaru.
Helēna, acīmredzot ne mazāk pārsteigta, uz mirkli nolaida ieroci. "Ko tu te dari?" viņa komandēja. "Pazūdi!"
"Vai tu ļausi viņam aizbēgt?" vaicāja Kolins, aizslēpies aiz savas velna maskas. "Vai esi normāla?"
Pistole pagriezās pret viņu. "Mieru! Viņš ir tabu!"
"Kas to saka?"
"Vēstnesis! Kurš gan cits?"
Ja šie tagad sāktu strīdēties, Niks varētu izmantot iespēju un kopā ar Emīliju, Adrianu un Viktoru aizlaisties.
"Policiju izsauci?" viņš čukstus vaicāja, bet atbildi nesaņēma. Adriana uzmanība bija pilnībā pievērsta vīrietim uz stalažām.
"Labdien, Ortolana kungs."
Ieraudzījis Adrianu, Ortolans vēl stingrāk pieķērās pie stieņa. "Tad tu stāvi aiz šī visa?"
"Nē." Adrians piegāja tuvāk pie loga un paskatījās lejup. "0, līdz zemei ir tālu."
"Ko tu neteiksi!" Uz brīdi Ortolana dusmas ņēma pārsvaru pār bailēm. "Ieskaidro tiem maskotajiem dīkdieņiem, lai laiž mani atkal iekšā."
"Kāpēc lai viņi mani klausītu?"
"Tev taču ar to visu ir kaut kāds sakars. Nedomā, ka esmu stulbs. Atlika tikai ieraudzīt, kas tai meitenei ap kaklu, lai man viss kļūtu skaidrs!"
Adrians pagriezās pret Helēnu, ieraudzīja, par ko Ortolans runā, un nekavējoties piegāja pie tās. Viņš saņēma pirkstos Iekšējā apļa simbolu un aplūkoja.
"Kā tas nākas, ka tas tev ir ap kaklu?"
"Izgaisti, tu neko nesaproti!" Adriana tuvums Helēnai traucēja mērķēt uz Ortolanu.
"To tu uztaisīji pati, vai ne? Bet kāpēc?"
"Tāpēc, ka esmu Iekšējā aplī, un tas ir simbols." Helēna pagrūda Adrianu malā ar kustību, kas izskatījās gandrīz pazemīga, bet reizē arī tik spēcīga, ka lika viņam atmuguriski pārtenterēt pāri visai telpai. Emīlija noķēra Adrianu, neļaujot viņam nokrist.
"Patiesībā tas ir Vay toofar, mana tēva firmas logo."
"Tieši tā," apstiprināja Ortolans, bet pēdējais vārds izskanēja kliedzienā, jo vēja brāzma bija sākusi purināt stalažas tā, ka tās skaļi grabēja.