"Nesauc mani par Helēnu," viņa teica, "es esmu BloodVVork."
Policija, ārsti, sanitāri. Birojs pēkšņi bija cilvēku pilns. Visi runāja cits caur citu. Pirmo aiznesa ievainoto Ortolanu, pēc tam parūpējās par Kolinu, kuram bija salauztas ribas un, iespējams, plīsusi liesa. Ortolans bija izrāvis viņam no rokām beisbola nūju un vairākas reizes iesitis pa vēderu, stāstīja viens no darbiniekiem. Niks brīnījās, kāpēc Helēna Ortolanu par to nebija uzreiz nošāvusi. Varbūt tāpēc, ka viņa nekad nebija varējusi ciest Kolinu.
Pirms tika aiznests Kolins, viņš pasauca Niku. Niks noliecās pie viņa. Kolins satvēra viņa roku.
"Vai tu liecināsi man par labu, Nik? Viņi mani noteikti apsūdzēs un iemetis vienā katlā ar Helēnu. Bet es nekad nebūtu šāvis, tāpēc jau izvēlējos nūju. Lūdzu."
Nikam nācās grūti neatvilkt roku. "Vēl ir… par agru par to runāt. Varbūt. Jā. Laid mani!"
"Es nebiju vainīgs ari Džeimija negadījumā. Zvēru!"
"Es zinu," Niks teica.
Kolinu aiznesa uz ātrās palīdzības mašīnu, bet Niks sekoja policistiem uz iecirkni sniegt liecību.
No kaut kā atteikties ir vienkārši tad, ja ir nolemts to izdarīt. Es raugos apkārt, un man gribas smieties. Drīz viss būs pagātne. Un es pats kļūšu par atmiņām: dažiem par sāpīgām, citiem par nepatīkamām.
Mans darbs nu ir galā. Es neuzzināšu, kas notiks pēc tam. Cik labi! Neradīsies kārdinājums iejaukties un griezt stūri uz citu pusi.
Nākotnē gaida neskaitāmas iespējas. Tās gaida īstenošanu. Mani nemāc ziņkāre. Ja māktu, vai es paliktu? Nezinu. Es esmu noguris. Arī tas padara atteikšanos vienkāršāku.
33
Cauri blīvajam lietum Vitingtona slimnīca izskatījās pēc liela, pelēkbrūna kluča. Niks bija dziļi pāri sejai pārvilcis kapuci, tomēr salija. Mazo paciņu ar Džeimija mīļāko šokolādi viņš bija droši noslēpis lietusjakas iekšējā kabatā.
Istaba atradās trešajā stāvā. Kad Niks stāvēja durvju priekšā, viņš vislabprātāk būtu pagriezies un aizbēdzis. "Džeimijs ir pamodies," skanēja Vatsona kunga vārdi, "bet viņš vēl nejūtas pārāk labi." Neviens nebija uzdrošinājies pavaicāt, lai uzzinātu kaut ko vairāk.
Niks pieklauvēja. Klauvēja vēlreiz. Atbildes nebija. Pilns ļaunu priekšnojautu viņš atvēra durvis.
Divas gultas, viena tukša. Otrā gulēja Džeimijs un izskatījās tik sīks. Trausls. Niks dziļi ievilka elpu.
"Čau, Džeimij! Tas esmu es, Niks. Dzirdēju, ka nu tev klājas labāk, un domāju pieskriešu."
Džeimijs nepakustējās. Seja bija pagriezta pret sienu, galvas viena puse noskūta līdzīgi kā Keitai, tikai Džeimijam pāri kailajai ādai stiepās šuve.
"Es tev kaut ko atnesu." Niks no kabatas izvilka paciņu un lēni piegāja tuvāk. Tagad viņš varēja redzēt ari Džeimija seju. Viņš gulēja ar pavērtu muti un blenza sienā.
75 tad tomēr. Nikam aizžņaudzās kakls, un viņš ātri novērsa skatienu.
"Emīlija sūta sveicienus. Viņa arī drīz atnāks tevi apciemot. Pēdējās nedēļās tik daudz kas ir noticis."
Džeimija stingais skatiens joprojām bija pievērsts sienai. Kaut arī Nikam šķita, ka redz viņa sejā noraustāmies kādu muskuli. Bet varbūt tās bija tikai iedomas.
"Džeimij, man tik ļoti gribētos zināt, kā tev klājas. Man ir nenormāli žēl, ka todien pret tevi tik draņķīgi izturējos. Esmu tūkstošiem reižu vēlējies, kaut būtu uzvedies citādi. Ar spēli tagad ir cauri, varbūt tas tevi iepriecinās. Ne tikai man vien, bet vispār."
Vai Džeimijs pasmaidīja? Nē.
"Ja tu mani dzirdi, ja saproti kaut vienu vārdu no visa, ko es saku, izdari kaut ko. Lūdzu! Pamirkšķini vai pakustini pirkstu, nezinu."
Vai viņš reaģēja? Tiešām reaģēja? Niks iekoda sev lūpā, vērodams, kā Džeimijs nebeidzami lēnām virs segas paceļ labo roku un izstiepj pirkstus.
"Super, Džeimij, tev izdodas," buldurēja Niks, "tu noteikti drīz būsi pavisam vesels."
Džeimija roka palika karājamies gaisā. Pirksti raustījās. Tad viņš tos salieca, citu pēc cita, izņemot vidējo pirkstu, pagrieza galvu pret Niku, paskatījās un pasmaidīja.
"Koks, stulbais pakaļa, tu mani pārbiedēji līdz nāvei!" Niks kliedza un mēģināja savaldīties, lai aiz laimes neieboksētu Džeimijam pa ribām vai vismaz neapkristu ap kaklu.
"Tad tev viss atkal ir labi, ja? Bāc, es esmu tik priecīgs! Es patiešām domāju, ka neesi… savā ādā."
"Vai man klājas labi? Traks esi? Manas galvassāpes nav no šīs pasaules, un tu pat iedomāties nespēj, cik kolosāla sajūta ir ar salauztu gūžu." Džeimijs smējās, bet reizē ari sāpēs samiedza acis. "Taču man dod foršas tabletītes. Tāpēc vien visa šī ķeza būs atmaksājusies."
"Idiņš! Es redzēju tevi guļam uz ielas un domāju, ka esi beigts. Es nespēju to skatu dabūt laukā no paura."
Džeimijs jau atkal nekaunīgi smaidīja. "Atsūti man kopiju!"
Izrādījās, ka viņš atcerējās pilnīgi visu, izņemot divas dienas pirms atgadījuma. Džeimija dusmas uz spēli nebija pagaisušas.
"Tā ir beigusies," Niks teica. "lelogoties nav iespējams. Pēc tam kad tika zaudēta kauja, ekrāni satumsa. Visiem vienlaikus. Beigas. Cauri. Gals. Daži cilvēki joprojām nespēj tikt tam pāri."
"Kā tad tā? Vai kāds izslēdza serveri?"
"Nē," Niks sev atgādināja, ka Džeimijs neko nezināja par Erebos un tā iespējām. "Tā bija ļoti neparasta spēle, tā prata lasīt un saprata lasīto. Mana teorija ir šāda: tā kaujas laikā nepārtraukti filtrēja internetu un gaidīja informāciju, ka kā lai to labāk pasaka ienaidnieks ir miris. Šādas ziņas nebija, toties parādījās cita. Spēle uz to reaģēja atslēdzoties."
Džeimijs izskatījās sajūsmināts. "Normāli, ne?"
"Jā."
Džeimija bālā seja izskatījās domīga. Vai bija pāragri viņam izstāstīt visu patiesību? Nē, Niks nodomāja. Jo ātrāk tas mums būs aiz muguras, jo labāk.
"Paklau," viņš iesāka, "negadījums ar tevi nemaz nebija negadījums. Kāds bija sabojājis tavam velosipēdam bremzes, tāpēc tu arī ienesies krustojumā tādā mērkaķa ātrumā." Niks dziļi ievilka elpu. "Es zinu, kas to izdarīja. Ja vēlies, es tev pateikšu."
Džeimija sejā vīdēja neticība. Viņš atvēra muti, tad to atkal aizvēra un pagrieza galvu pret sienu.
"Pašu negadījumu es neatceros. Neatceros arī pāris dienu pirms tam. Es labprāt uzzinātu, kas tur notika." Viņš aptaustīja rētu uz galvas. "Vai tam visam ir kāda saistība ar spēli?"
"Jā."
"Saprotu. Es apdomāšu. Varbūt gribēšu to uzzināt. Mazliet vēlāk." Džeimijs šķībi pasmaidīja. "Mani interesē, vai ir iespējams, ka es to cilvēku satikšu skolā un draudzības vārdā dalīšos ar viņu sviestmaizē?"
Niks papurināja galvu. "Nē."
Braina patiešām bija mainījusi skolu. Uz policiju gājusi viņa nebija, cik Niks zināja.
"Cik ilgi tev vēl te jāpaliek?"
"Vēl kāds brītiņš būs. Pēc tam jādodas uz rehabilitāciju kopā ar vecām vecenēm, kurām lauztas gūžas. Nez viņām patiks mana frizūra?"
Džeimija smadzenes kopā ar joku centru nebija skartas. Niks aiz laimes būtu varējis skaļi dziedāt.
"Kad izveseļosies, es tevi ar kādu iepazīstināšu. Jūs viens otram patiksiet."
"Ar meiteni?"
"Ne gluži. Bet jums ir līdzīga humora izjūta, un tēja viņam garšo vēl vairāk nekā tev."
Cita tikšanās notika pēc divām dienām. To bija noorganizējusi Emīlija, jo uzskatīja, ka būtu labi novest lietas līdz galam. "Daudziem tas bija smagi," viņa teica. "Spēle tik pēkšņi beidzās, atstādama milzīgu bedri."
Niks, joprojām atcerēdamies savu bedri, Emīlijai piekrita. Turklāt viņam bija vēl kāds gluži praktisks plāns, ko varēja īstenot, tikai piedaloties arī pārējiem spēlētājiem.