Ar Vatsona kunga palīdzību viņiem bija izdevies rezervēt zāli sanāksmei kādā jauniešu centrā un izkarināt lapiņas ar informāciju tajās skolās, par kurām bija zināms, ka tur bija spēlētāji.
Tomēr ar tik lielu atsaucību Niks nebija rēķinājies. Kad viņš ienāca telpā, visi krēsli jau bija aizņemti un daudzi sēdēja uz grīdas. Niks mēģināja saskaitīt klātesošos, bet nebija ticis ne līdz pusei, kad šo domu atmeta. Noteikti bija vairāk nekā simt piecdesmit. Par spīti aukstajai novembra pēcpusdienai, nācās atvērt logus, citādi trūka gaisa.
Niks nostājās priekšā un nogaidīja, līdz apklusa sarunas.
"Sveiki," viņš teica. "Es esmu Niks Denmors. Daudzi mani pazīst no skolas. Tāpat kā jūs, arī es spēlēju Erebos un biju ar to aizrāvies, godīgi. Tomēr un jums man tagad vienkārši jātic ir labi, ka spēle ir galā. Taču, pirms es izskaidrošu, kas aiz tās patiesībā slēpās, mums vajadzētu iepazīties pa īstam. Likumi vairs nedarbojas. Tātad es biju Sariuss, tumsas elfs, un mani izmeta, kad biju astotajā līmenī."
Daži iesmējās. "Sariuss, eu, tiešām? Tu biji Sariuss?"
Daži nekavējoties gribēja sākt dalīties piedzīvojumos, stāstos un jokos Niks tikai ar pūlēm viņus apklusināja.
"Pagaidiet! Mums vispirms ir jāizrunā kaut kas ļoti svarīgs. Paklausieties: jūs visi lasījāt avīzēs par notikušo. Ortolans nebija nekāds monstrs, bet gan īsts cilvēks. Viņš nebija jauks, tomēr cilvēks. Pēc dažām dienām viņu izlaidīs no slimnīcas, un viņš droši vien turpinās darīt iesākto." Visi viņā klausījās lieliski. "Spēlei Erebos bija tikai viens mērķis atmaksāt par Ortolana kunga cūcībām. Tas neizdevās. No vienas puses, labi. No otras -, viņam tomēr nevajadzētu tikt cauri sveikā."
Daži klātesošie māja ar galvu, citi izskatījās, ka nenieka nesaprot.
"Svarīga būtu šāda lieta," Niks turpināja. "Jūs visi veicāt arī "īstus" uzdevumus. Es gribētu tos noskaidrot. It īpaši tos, kas nesaistījās ar pašiem skolēniem. Lūdzu, uzrakstiet uzdevumus, par kuriem sev vaicājāt: kam tas vajadzīgs, kāda tam jēga? Ja fotografējāt, skenējāt vai izgatavojāt kopijas un jums tās ir saglabājušās, lūdzu, atdodiet tās man."
Tagad viņi uz Niku lūkojās ar aizdomām.
"Neviens jums netaisās piegriezt skābekli, apsolu. Bet pamēģināsim to piegriezt Ortolanam, ja viņa sirdsapziņa izrādīsies, netīra. Un, manuprāt, tāda tā ir. Satiksimies pēc nedēļas tepat, okay? Un tagad es labprāt uzzinātu, kas jūs katrs bijāt."
Šķita, ka vaļā ir atsprūdis dambis. Sākumā Niks mēģināja uzstāt uz zināmu kārtību, kādā tiek nosaukti vārdi, taču jau drīz visi runāja cits caur citu. Ikviens vēlējās pārējiem izstāstīt savu stāstu un atklāt, kuram ir piederējis čars, ar ko tam bijusi darīšana spēles laikā. Niks atteicās no moderatora lomas un iejaucās starp pārējiem.
Drīz jau bija izveidojušās mazas čalojošas grupiņas, bet daži palika stāvam vieni, piemēram, Rašids. Atšķirībā no Iekšējā apļa dalībniekiem Rašidu nenotvēra. Tomēr Nīks manīja, ka viņš nejūtas ērti droši vien baidījās, ka kāds varētu izmuldēties.
Niks piegāja pie viņa un pasmaidīja. "Es visu laiku domāju, kurš biji tu. Blackspell?"
Rašids vilcinādamies pavilka uz augšu plecus. "Man joprojām šķiet dīvaini, ka runājam par saviem cariem. Tas nešķiet pareizi."
"Izbeidz! Nu, stāsti vaļā! Blackspell?"
Uz sekundi Rašida lūpas savilkās smaidā. "Garām. Es biju Nurax."
"Vilkatis! To es neuzminētu. Kā bija spēlēt kā vilkatim?"
Viņi vēl kādu bridi sarunājās par dažādo tautu priekšrocībām, par kopā un atsevišķi izcīnītajām cīņām. Viņiem piebiedrojās arī citi un stāstīja par saviem cariem un piedzīvojumiem. Zāle zumēja kā bišu strops.
Niks lauzās cauri pūlim, meklēdams biežāk sastaptos spēlētājus. Viņš gribēja zināt, kas bija Sapujapu un Xohoo vai Galaris, kura vārds bija rakstīts uz kastes. Tad Nikam no aizmugures iebukņīja Aiša.
"Hi, Sarius! Zini, tas nu gan bija pārsteigums. Es domāju, ka esi LordNick. Lielākā daļa tā domāja."
"Zinu," viņš nopūtās. "Es noteikti gribētu viņu satikt un pajautāt, kā tas bija domāts. Padosi ziņu, ja viņu satiksi, labi?"
Aiša izskatījās apvainojusies. "Un kas biju es, vai tas tevi nemaz neinteresē?"
Mani vairāk interesē tas, vai nokārtosi to izvarošanas lietu. "Interesē, protams," Niks atbildēja. "Vai esam pazīstami?"
"0 jā," viņa smaidot teica, "bet mēs viens otru necietām. Arēnas cīņās tu man atkaroji divus līmeņus."
"Feniela?"
"Tieši tā!"
Pēc divām stundām Nikam bija vesels saraksts ar vienādojumiem, bet šoreiz visi bija pareizi. Aiz Blackspell bija slēpies Džeroms, aiz LaCor, otra vampīra, klusais Gregs. Izrādījās, ka Xohoo bija Martins Garibaldi. Niks bija redzējis, kā viņš dienu pēc izkrišanas no spēles bija diedelējies pie drauga. Niks noslēpa savu vilšanos. Viņš bija cerējis, ka viņi ar Xohoo īstajā dzīvē varētu kļūt par patiesi labiem čomiem.
Mazliet vēlāk viņš atrada ari Sapujapu, kurš ne mazākajā mērā nelīdzinājās rūķim, bet izrādījās izstīdzējis un neveikls tips, vārdā Eliots. Viņš mācījās pēdējā klasē un pēc skolas beigšanas vēlējās studēt angļu literatūru. Niks un Eliots apmainījās ar mobilo numuriem, parunājās par filmām un mūziku. Atklājās, ka arī Eliots bija Hell Froze Over fans.
"Tikai man diemžēl vairs nav fana krekliņa," viņš nopūtās. "Es to upurēju vienam Erebos līmenim. Nav ne mazākās nojausmas, kādai vajadzībai."
Nikam no smiekliem aizrāvās elpa, tāpēc pagāja laiks, līdz Eliots tika apgaismots.
"Vai tas nav labs iemesls nākamreiz krogā krustot šķēpus?" jokoja Eliots un ari piebilda, ka LordNick ir izskatījies nenormāli līdzīgs Nikam.
"Zinu," Niks nervozi atteica. "Es labprāt uzzinātu, kurš bija aizņēmies manu seju."
Viņam aiz muguras kāds nokrekšķinājās. "Domāju, ka šajā jautājumā es tev varētu palīdzēt."
Niks pagriezās. Dens, Tamborētājs numur 1.
"Ak tā? Un kurš tad?"
Dens domīgi raudzījās grīdā. "Tikai nestāsti to tālāk, okay? Esmu diezgan drošs, ka tas bija Aleksis. Viņš… tevi apbrīno. Jau vairākus gadus. Viņš kādu laiku centās tevi imitēt. Vai tu to pamanīji? Nē? Nūjā, es gan." Tad viņš pakasīja dibenu un vēl piebilda: "Nika Denmora klons parādījās drīz pēc tam, kad biju uzaicinājis spēlē Aleksi, un es uzreiz iedomājos, ka tas ir viņš."
Kurš teicis, ka tu pats tas nebiji? "Kāpēc tad tu man to stāsti?"
Dens pakasījās vēlreiz un stiprāk. "Nu, Aleksis ir mans čoms, un viņu apbēdina, ka tu viņu saukā par Tamborētāju. Iedomājos, ja pastāstīšu, kā viņš jūtas, varbūt tu pret viņu izturēsies labāk. Viņš pats nevēlējās nākt šurp. Laikam pārāk neērti jutās. Arī tas atbilst manam pieņēmumam."
Dena stāsts Niku dīvainā kārtā aizkustināja. Viņš bija apsvēris visdažādākos LordNick eksistences iemeslus, bet to starpā noteikti nebija apbrīna.
"Un tu?" viņš pavaicāja Denam. "Kas biji tu pats?"
"Ups!" pasmaidīja Dens. "Nu es bonuspunktus no tevis vairs nedabūšu. Es biju Lelants, un man ir ļoti žēl, bet tavu vēlmju kristālu es tev vairs nevaru atdot."
Daudz kas noskaidrojās, bet ne viss. Kas bija Aurora, kaķsieviete, kura nomira labirintā, cīnoties ar skorpionu? Toties aiz Galaris vārda slēpās tieva un bāla briļļainīte no septītās klases. Viņai par kastes saturu bija bijusi tikpat maza jēga kā Nikam, un arī viņa vienkārši bija nesusi kasti no vienas vietas uz citu. Tirānija, barbare minisvārciņos, izrādījās kautrīgā Mišela. Viņa bija sadabūjusi tabletes, ar kurām vajadzēja noindēt Vatsona kungu. Mišela tās izčiepa no vectētiņa medikamentu skapja, bet netika pieķerta, jo vectētiņš mājās vienmēr glabāja vismaz divus iesaiņojumus. Katram gadījumam. Henrijs Skots, Nika novicis, bija kļuvis par ķirzakcilvēku Bracco.