Gaisā uzvirmoja dzirksteļu spiets un atspoguļojās Lerija Makveja acīs, kas bija tik ļoti līdzīgas dēla acīm.
"Tie, kuriem vēl bija sirdsapziņa, tika izglābti. Pārējos es izmantoju. Taču ari viņiem tika dota brīva izvēle. Tieši tāpat kā pārējiem."
Niks atcerējās, ka daudz netrūka un viņš būtu noindējis Vatsona kungu. Atcerējās arī Helēnas apmierināto, nosvīdušo seju un bija gatavs aiz izmisuma raudāt.
"Nekādas brivas izvēles nebija. Tu viņus ietekmēji, mainīji un izmantoji atriebībai, par kuras iznākumu tu pats pat vairs nevari uzzināt."
Mirušais lēni papurināja galvu.
"Es visus brīdināju."
"Tas nebija īsts brīdinājums, tēt. Ne tāds, lai tam pa īstam noticētu. Vai ne tā?"
"Es viņus brīdināju."
Adriana pirksti noslīdēja no taustiņiem.
Vēja brāzma nopūta Mirušā kapuci un sapurināja plānos, gaišos matus. Saruna apsīka. Adrians ne uz sekundi nenovērsās no tēva sejas. Izskatījās, ka starp abiem risinās bezvārdu dialogs, kuram pārējie nespēja sekot. Pēkšņi Adrians sakustējās.
"Tu to nedarīji manis dēļ lai tas tev ir skaidrs. Es tam nepiekrītu un nesaprotu, kā varēji likt man izplatīt šo spēli."
Lerija Makveja lūpās parādījās smaids. "Tu ne pie kā neesi vainīgs. Nepārmet sev!"
"To es nemaz nedaru! Es pārmetu tev! Es tavās rokās biju tikai viena no spēles figūrām."
Mirušais novērsās un lūkojās ugunī.
"Es tevi sargāju."
Adrians iesmējās.
"Ja tu būtu gribējis mani sargāt, nebūtu izdarījis pašnāvību. Tas bija gļēvi, tēt! Tik gļēvi!"
"Man žēl, taču to es vairs nevaru mainīt."
"Nē, ne arī izlabot."
"Nē."
Adrians pacēla roku no tastatūras, un Nikam šķita, ka viņš gribēja noglāstīt ekrānu vietā, kur atradās Mirušā piere. Tomēr Adrians apturēja impulsīvo kustību un roka noslīdēja atpakaļ.
"Tēt?"
"Jā?"
"Visu, ko man tagad saki, tu jau iepriekš biji sagatavojis gadījumam, ja es atnāktu. Tu biji apdomājis, ko man atbildēt atkarībā no spēles iznākuma. Vai tiesa?"
"Jā."
"Kad?"
"Vai tu gribi zināt, kurā dienā?"
"Jā."
"Tas bija 12. septembri pulksten 01:46."
Emīlija cieši apkampa Adrianu, kad viņš ieelsojās un paslēpa seju rokās. Viņa to tā turēja vairāk nekā minūti. Tikmēr no ekrāna viņus visus nemainīgi laipni uzlūkoja Mirušais.
Makvejs bija pakāries 13. septembri, atcerējās Niks. Tātad pavisam drīz pēc tam.
"Tad viņš vēl visu būtu varējis mainīt. Visu, visu būtu varējis mainīt," Adrians čukstēja.
Viņš paņēma Viktora pasniegto kabatlakatiņu un izšņauca degunu, nenovērsdams acis no tēva. Adriana pirksti atkal atrada ceļu pie taustiņiem.
"Spēle tev bija svarīgāka nekā mēs, vai ne? Ortolans tev bija svarīgāks."
"Man žēl."
"Tu no manis neatvadījies, tēt. Tas man laikam bija visbriesmīgākais. Ka tu neatstāji ziņu."
"Man žēl."
"Man tevis tik ļoti pietrūka. Jau divus gadus pirms tam."
"Man žēl."
Izskatījās, ka Mirušais ir nonācis pie savas ziņas galvenās vēsts. Adrians mēmi pamāja. Viņi atkal ilgi lūkojās viens otrā. Aizritēja labs brīdis, līdz Niks aptvēra, ka patiesībā jau lūkojās tikai viens no viņiem, tomēr tas nepadarīja sāpīgo patiesību paciešamāku. Ugunskurs sprakšķēja, vējš žūžoja tā meža galotnēs, kurā sen atpakaļ Lerijs Makvejs un viņa dēls Adrians bija satikuši lapsu…
"Dzīvo vesels, tēt!"
"Vai tu jau ej?"
"Tā man šķiet, jā."
"Dzīvo vesels, Adrian! Saudzē sevi!"
Mirušais pasmaidīja, pacēla roku un pamāja. Adrians pamāja pretī. Tad izslēdza datoru, sabruka uz Emīlijas pleca un raudāja, līdz iemiga.
Londonu bija pārņēmis vizuļojošais pirmsziemassvētku satraukums. Mirdzošas eglītes, sniegpārsliņas, sveces un zvaigznes staroja iepirkšanās ielās; lai kurā veikalā ari ietu, visur skanēja Jingle Bells un Last Christmas.
Niks un Emīlija bija norunājuši satikšanos Mufftnski's pie Koventgārdena. Viņa jau gaidīja, kad ieradās Niks.
Sasveicināšanās bija bez vārdiem un maiga. Niks vēl nespēja pierast pie tā, ka Emīlija tagad bija kopā ar viņu, un skūpstoties ikreiz gandrīz noslīka laimes uzplūdos.
"Ir labas ziņas," viņš teica un atglauda no pieres meitenes matus. "Vakar dabūju vēl veselu lēveni materiālu, ko bija savākuši spēlētāji. Starp tiem ir sarunas ieraksts starp Ortolanu un kaut kādu Tomu Gāršu, kurā Ortolans Gāršām relatīvi skaidrā tekstā uzdod ielauzties pie konkurenta."
"Izklausās labi."
"Turklāt mums ir fotogrāfijas, kurās ir redzami kopā Ortolans un Gāršs. Viktors paokšķerējās un atklāja, ka Gāršs jau trīs reizes ir sēdējis ielaušanās dēļ."
"Nūjā, bet tas tomēr nav pierādījums."
"Nē, tomēr lietas pārklājas."
Viņi pasūtināja kafiju un mafinus. Have yourself a merry little Christmas, dziedāja Džūdija Gārlenda.
"Vai tu esi sapratis, kāpēc tev toreiz bija jāfotografē autostāvvietā?" Emīlija vaicāja.
"Manuprāt, tāpēc, ka dāma pie Ortolana sāniem nebija viņa sieva. Taču ar tām fotogrāfijām mēs neko nevaram iesākt, sieva viņu jau ir pametusi. Domāju, ka Erebos atriebība vismaz daļēji ir realizēta."
"Jā," piekrita Emilija. "Tomēr viņš vismaz ir dzīvs."
"Vismaz."
Kad abi devās projām, sāka mazliet snigt. Viņi apskāvušies pastaigājās pa svētkiem sapostajām mazajām ieliņām, reizēm apstājās un skūpstījās, smējās, gāja atkal tālāk.
"Man vēl nav Ziemassvētku dāvanas Viktoram," Emīlija konstatēja, aplūkojot komiksu veikala skatlogu, kurā līdzās komiksu krājumiem un lellēm bija izliktas arī tases. "Vai redzi to tur aizmugurē?" Viņa norādīja uz dzeltenu tasi ar apaļiem iedobumiem. Izskatījās, ka tā ir izgrebta no Šveices siera.
"īstā!" Niks teica. "Viņam patiks."
Emīlija investēja dzeltenajā briesmonī piecas mārciņas. "Vai arī tu tādu gribi?" viņa smaidot jautāja. "Vai labāk dāvanu karti frizētavā?"
Niks saņēma draudzeni aiz pleciem un izlikās, ka grib viņu sakratīt.
"Es taču jau saņēmu savu dāvanu," viņš teica, kad abi atkal bija laukā.
"Nav tiesa."
Niks pabāza plaukstu zem Emīlijas bizes un atstāja tur. Sataustīt neko nevarēja, un kā gan citādi.
"Man tā bija dāvana," viņš teica. "Skaistākā, kādu varēji man pasniegt. Labāka nekā gredzens."
Emīlija pasmaidīja. "Jā, un to tik viegli nevar pazaudēt."
"Tieši tā." Niks pieliecās, pastūma sānis meitenes matus un noskūpstīja kraukli uz viņas kakla.
Pateicība
Es vēlos pateikties…
…pirmām kārtām Rutai Lebnerei. Viņa ir šīs grāmatas patiesā krustmāte, īsta draudzene un vispār debesu dāvana. Bez viņas grāmata Erebos nebūtu tāda, kāda tā ir tagad (iespējams, tā vēl pat nebūtu gatava). Viņa mani vadīja cauri rakstīšanas procesam, motivēja un īstajās vietās apstādināja. Patiesībā viņa pati būtu pelnījusi saņemt Lebnera balvu, ne jau par mākslīgo, bet par visiem pārējiem intelekta veidiem.
…Vulfam Dornam, vēl vienai laimīgai nejaušībai manā dzīvē, par gadiem ilgo kopīgo zēģelēšanu uz viena viļņa, par atkārtotu iedrošināšanu, par iejūtīgo un reizē nesaudzīgo kritiku īsāk runājot, par viņa draudzību.
…saviem aģentiem Romānam Hokem un dr. Uvem Neimāram no AVA International par atbalstu un palīdzību.