"Izvēlies tautu!" Niks lasa uz nākamās plāksnes.
Šeit viņš uzkavējas ilgāk. Uzreiz atmet barbarus un vampīrus, kaut arī izmēģinājuma pēc piemēra to ķermeņus, un saviebjas, ieraugot barbara eļļaini spīdošos plecu muskuļus. Niks dažas minūtes apsver izdevību kļūt par ķirzakcilvēku: tā zvīņainā āda tik vilinoši laistās un maina toni līdzi gaismai. Tiek piedāvāta iespēja palikt arī cilvēkam, taču par to nevar būt ne runas. Pārāk ikdienišķi. Pārāk vāji.
Rūķis, vilkatis, kaķcilvēks vai tumsas elfs četras pēdējās opcijas šķiet vienlīdz vilinošas. Viņš piemēra rūķa ķermeni: mazu, kūkumainu un spēcīgu. Nav slikti. Nelielais augums pat šķiet vilinošs, bet ne līkās kājas un melīgā sejas izteiksme.
Galu galā izvēle notiek par labu tumsas elfam: vidēja auguma, izveicīgam, elegantam un noslēpumainam, un šis lēmums tiek akceptēts.
"Izvēlies izskatu!" aicina trešā vara plāksne.
Niks negrib līdzināties savam patiesajam Es. Tātad īsi, blondi mati, kas spurojas uz visām pusēm, spics deguns un šauras, zaļas acis. Viņš aplūko jaunradīto tēlu, kam vairs nav ne mazākās līdzības ar Bezvārdi. Niks rūpīgi izvēlas apģērbu: zaļi zeltainu jaku, tumšas bikses, stulmzābakus. Adas cepuri, lai pasargātu galvu, kaut gan ķivere viņam būtu vairāk pa prātam. Diemžēl tumsas elfiem tā netiek piedāvāta.
Niks vēl piestrādā pie sejas vaibstiem palielina acis un attālumu starp degunu un muti. Pavelk uz augšu uzacis. Izceļ vaigu kaulus un atklāj, ka līdzinās noklīdušam karaļa dēlam.
"Izvēlies nodarbošanos!" prasa ceturtā plāksne.
Slepkava, bards, burvis, mednieks, izlūks, sargs, bruņinieks, zaglis. Plaša izvēle. Niks liek izklāstīt katra priekšrocības un uzzina, ka, piemēram, vilkači ir īpaši labi burvji, bet vampīriem ir talants gan uz slepkavošanu, gan ari uz zagšanu. Arī tumsas elfiem, kāds ir viņš, labi padodas zagļa arods.
Niks vilcinās. Viņš pārbīstas, kad piepeši iečīkstas vārtu eņģes, tie atveras un kāds ienāk tornī. Kroplīga ēna. Gnoms ar kupri un līkām kājām, sarkanu bumbuļveida degunu un tumšzilu pampumu uz kakla. Viņš pieklibo tuvāk, apsēžas jāteniski uz lādes un aplaiza lūpas.
"Palūk, palūk, vēl viens tumsas elfs. Kā šķiet, iemīļota suga."
"Tiešām?"
Jaunizceptajam elfam tas nepatīk. Viņš negrib būt viens no daudziem.
"Tā nu tas ir. Vai esi jau izvēlējies profesiju?"
Viņš aplūko sarakstu.
"Varbūt zaglis. Vai sargs. Bet varbūt bruņinieks."
"Un kā ar burvi? Burvji ir vareni, prot burt."
Niks īsu brīdi apsver šo iespēju, bet atmet. Prāts nenesas uz burvestībām, tad jau drīzāk uz zobenu cīņām.
"Nē, burvis ne. Bruņinieks."
"Vai esi pārliecināts?"
Viņš ir gan. Bruņinieks, tas skan cēli, gandrīz kā princis.
"Bruņinieks," Niks apstiprina.
"Izvēlies īpašības!" piektā vara tāfele aicina. Zem tās ir nepārskatāmi garš saraksts ar visdažādākajām iespējamām īpašībām.
Laba redze, viņš izvēlas. Spēks, izturība un spēja saplūst ar apkārtējo vidi. Iekurt uguni. Veiklība, atsperīgums.
Niks uzmanās, jo nezina, cik īpašību drīkst izvēlēties. Tiklīdz viņš kaut ko ir izraudzījies, daļa citu īpašību kļūst nepieejamas. Izvēloties "nelielas dziedināšanas spējas", deaktivizējas iespēja "nāves lāsts". Izvēloties "spēka vairogs", aizslēdzas "dzelzs miesa".
Pēc desmit izvēlēm viss beidzas. Uzraksts izgaist tieši tajā brīdī, kad Nikam sāk šķist, ka šādā garā viss turpināsies mūžīgi.
"Drīz tev pietrūks dažu no īpašībām, ko tagad apsmādēji," saka gnoms un smaida.
Niks domās sev vaicā: ko šeit dara tas pretīgais radījums? Viņam labāk patiktu būt vienam. Sestā plāksne.
"Izvēlies ieročus!" Zem plāksnes atveras milzīga lāde. Zobeni, šķēpi, vairogi, vairāki dažāda lieluma spriguļi ar rītazvaigznēm. Daži šausminoša izskata asmeņi ar atkarpēm, pātagas ar asumiem, dzeloņainas milnas.
"Vai vēlies padomu?" gnoms jautā.
Lai vari mani iegāzt?
"Nē, paldies."
Niks grib pats sev atrast pareizos ieročus. Viņš uzmanīgi citu pēc cita velk no lādes zobenus un sarindo tos pie sienas. Pārbauda, cik viegli tos cilāt, cik veikli vēzēt. Beidzot izvēlas garu zobenu ar šauru asmeni un tumšsarkanu rokturi. Vēzēts pa gaisu, tas izaicinoši san.
Vairogi ir no koka un neiedveš uzticību. Turklāt, jo tie ir lielāki, jo smagāki un neļauj ātri kustēties. Tāpēc Niks izvēlas mazāko no vairogiem: apaļu, ar bronzas izvirzījumu vidū un ziliem apgleznojumiem koka daļā.
"Tu to vari piestiprināt sev uz muguras," iesaka gnoms un uzņēmīgi šūpo līkās kājeles, it kā gribētu piecirst lādei piešus un aizaujot ar to.
Tumsas elfs gnomu pat nepagodina ar atbildi. Viņš pieiet pie septītās pēdējās plāksnes.
"Izvēlies vārdu!"
Mazliet pārsteigts Niks atceras, ka vēl nupat bija vēlējies saukties par Gargoilu. Tagad šis vārds viņam vairs nemaz nepiestāvēja. Niks palūkojās apkārt, vai kaut kur nav atvērusies vēl kāda lāde ar vārdiem rakstu ruļļos. Nē. Vārda izvēlē tiek dota absolūta brīvība. Gandrīz, jo gnomam ir savs viedoklis par palīdzēšanu.
"Elfastis, Elfūdele, Tumšpintiķis! Spicausis, Lapsasģīmis! Vai varbūt kaut ko klasisku? Momoss, Eriss, Kers vai Ponoss, ak, un neaizmirsti Morosu! Nu, vai atradi kaut ko sev?"
Nikam prātā pazib doma ņemt zobenu un gnomu piebeigt. Tas nevarētu būt pārāk grūti, un tad viņam atliktu laiks padomāt. Taču Niku attur doma par spalgiem pirmsnāves ķērcieniem un asins peļķēm uz torņa grīdas.
Klasika, viņš nodomā, ir labs atslēgas vārds. Kaut ko klasiski romisku. Mariuss. Nē, Sariuss.
Niks vairs nedomā, šis vārds ir tieši tas, ko viņš meklē, un to viņš uzraksta.
"Sariuss, Ssssariuss, Sa-ri-uss," tornī atskan čuksti. "Esi sveicināts, Sarius."
"Sariuss? Cik garlaicīgi! Garlaicīgie ātri mirst. Vai tu to zināji, Sarius?"
Gnoms nolec no lādes un atvadoties izbāž spiču, zaļu mēli tā sniedzas viņam līdz krūtīm.
Sariuss nopakaļ gnomam iziet no torņa saules pielietajā pļavā. Tikai pēc tam, kad gnoms klibodams nozūd mežā, viņš nostiprina vairogu sev uz muguras.
5
Sarkanas kā apaļi rubīni tās mirdz starp pūkainajām lapām. Sariuss mežmalas koku paēnā ir atradis ogas. Vai tās var lasīt? Var! Viņš priecīgs konstatē, ka ir ticis pie inventāra somas, kurā glabājas visa viņa mantība. Tur ir pat krupju gaļa, ko ieguva Bezvārdis. Nekā cita inventārā nav, tāpēc te ir gana daudz vietas ogām.
Izdzirdis čabēšanu, viņš pieceļas. Vai krūmos ir čūskas? Ašs skatiens uz visām pusēm nē, nekā un neviena nav. Sariuss atkal pievēršas ogām. Tās šeit noteikti aug tikai tāpēc, lai viņš varētu sev sagādāt pārtikas krājumus.
Uzbrukums ir tik negaidīts, ka laiks izbīlim atliek tikai pēc tam, kad viss jau ir beidzies. Sariusam no aizmugures ir uzklupuši divi vīrieši un nogāž viņu zemē. Viens spiež mugurā celi, atliec rokas aiz muguras un sasien. Otrs tur zem zoda ar asinīm un matiem aplipušu nazi.
Sariuss nevar aizstāvēties. Mēģināt jau mēģina, taču sanāk tikai bezpalīdzīga ķepurošanās. Sariuss pat nespēj pretoties, kad lielākais no abiem viņu pieceļ kājās un pārmet sev pār plecu kā maisu.
Vai tas jau būtu viss? Sariusam, tumsas elfam un bruņiniekam, uzbrūk ogojot un nez kur aizstiepj. Ja nepaveiksies, tas vecis ar nazi viņu tūlīt nomušīs. Un piedzīvojumi beigsies. Sūdu būšana. Turklāt tipiski. Viņš noteikti ir vienīgais, kurš ļauj sev uzbrukt tik stulbā veidā.
Viņi soļo pa ceļu, un vīrs, kurš nes Sariusu, pa reizei pasviež viņu augstāk kamiešos. Laikam negrib nejauši nomest. Taču tad viņš to izdara; pēkšņi apstājas nogāzes malā, nosviež Sariusu zemē un pasper, lai ripo lejā.