ES, KSANTA, BUKS UN FOMA
Paužetas ģeoterinālās elektrostacijas celtnieki saņēmuši divas turbīnas. Tās darbinās no zemes dzīlēm iegūti dabiskie tvaiki… Paužetas elektrostacija mūsu valstī ir pirmā eksperimentāli rūpnieciskā elektrostacija. Tā dos strāvu nākamajā gadā.
(No laikraksta «Ļeņingiarlska/a pravda», 1964. g. 21. oktobrī)
Neesmu vēl pārāk vecs, lai gan, protams, pēc citiem rēķiniem man, šķiet, būtu bijis laiks rimties… Es biju puišelis, kad šeit, ielejā, izdarīja pirmos urbumus. Gatavie urbumi tika noslēgti ar smagiem ventiļiem, bet tiem blakus iedzīti mieti no neaptēstām lapeglēm un uz finiera plāksnes ar mīniju uzrakstīts: «Uzmanīgi, verdošs ūdens!»
Sos uzrakstus es redzēju izbalējušās fotogrāfijās tēva albumā: tuksnesīga ieleja ar skraju taigu, pelēkbrūnga- nas nogāzes, urbjtorņi, caurules, ko ģeologi paši savām rokām iedzinuši Kamčatkas zemē. Tiklīdz ventiļus mazliet atgrieza, pa caurulēm izšļācās verdošs ūdens. Karsti strauti aiztecēja pa nobradāto sūnu zilganpelēkajā, putojošajā Paužetas upītē … j»
Tēvs jaunībā meklēja Paužetā dabiskā tvaika atradnes, vēlāk tur uzbūvēja pirmo ģeotermālo elektrostaciju. Sākumā tā bija pavisam maza — deva strāvu tikai dažām konservu fabrikām. Bet pēc tam izvērsās plašumā… Es atceros, ka to sauca par Tālo Austrumu enerģētikas gigantu … Cik sen tas bija? Sen un tai pašā laikā nesen … Tikai viens cilvēka mūžs …
Lai gan — kas ir cilvēka mūžs? Manas jaunības dienās — caurmērā septiņdesmit gada. Turpretī tagad… Kad man palika simt divdesmit, ārsti neļāva braukt uz Grenlandi. Bet es visu savu dzīvi esmu veltījis Galējiem Ziemeļiem un dienvidiem. Sasodīts — es negribēju padoties! Nevaru iedomāties- sevi bez darba. īsts darbs loku rokā ar stipriem cilvēkiem man ir nepieciešams kā gaiss; bargi vēji, ledi un garas naktis ar polārblāzmu varavīksnēm… Izej naktī no silta namiņa un klausies ledus klusumā. Tas ir īpašs klusums. Tajā skan kaut kas tāls, mokoši satraucošs — kā mūžīgas atjaunotnes gaidas. Tu dzer salto gaisu — tīru kā dzidru avota ūdeni, svilinoši aukstu, spirdzinošu. Ar katru malku rodas aizvien vairāk spēka. Vai cilvēks bez tā maz var iztikt? …
Pēc tam man piedāvāja braukt šurp, uz Kamčatkas dienvidiem … par Paužetas ģeotermālā rezervāta un dabas muzeja pārvaldnieku! … Man, kas esmu būvējis Lielo aizsprostu uz Ļenas un Beringa tiltu… Rezervāta pārvaldes štats: pārvaldnieks plus astoņpadsmit kiberi, pārsvarā vecās konstrukcijas kiberi, dažiem no tiem nepieciešams kapitālais remonts … Tā nu tas ir … Starp citu — Kamčatkas rezervāts vēl bija labākais no tā, ko mēdz piedāvāt man līdzīgiem nemiera pilniem veterāniem. Es, bez šaubām, pārskaitos, pabļaustījos tur pa kadru biroju, pat uzsitu ar dūri pa kādu elektronu pauri, pēc tam tomēr atbraucu … Tāpat vien paskatīties … Kas te ir, kā te ir… Es jau nebiju Kamčatkā bijis četrdesmit gadu. Vai tad nav interesanti: kādreiz «Tālo Austrumu enerģētikas gigants», tagad — rezervāts…
Atlidoju uz šo ieleju, kuru atcerējos no tēva vecajām fotogrāfijām. Pusi dienas klaiņāju pa tukšo ciemu starp klusajām mājelēm, pa bijušās ģeotermālās elektrocen- trāles norimušajiem korpusiem.
Diena bija drūma, ap sirdi man arī bija drūmi…
«Nē, mēs abi vairs neesam vajadzīgi,» es domāju. «Sī gigantiskā elektrostacija ir mana tēva lolojums. Arī es pats…»
Kas nu šeit par rezervātu… Tā ir kapsēta … Nezālēm aizaugusi vēsture… Nevienam par to nav nekādas daļas. Uz visiem laikiem no šejienes pazudusi dzīvība… Protams, tagad vairs neizmanto vulkānisko siltumu kā divdesmitajā gadsimtā … Kam toreiz noderēja vulkāns? Tas bija pavards, labākajā gadījumā tvaika katls. Tagad cilvēki ir kļuvuši gudrāki. Prasības arīdzan citas — nu jau uzreiz nepieciešams miljardiem kilovatu. Vai gan viens vulkāns spēj tik daudz dot?… Tādēļ jau bija jātiek dziļāk — pie zemgarozas joslas. Tiek izdarīti urbumi trīsdesmit četrdesmit kilometru dziļumā. Turklāt tā var urbt jebkurā vietā… Šajos urbumos ielaiž ter- moelementus un iegūst enerģiju.
Grenlandes ziemeļos, kur mani nelaida «veselības stāvokļa dēļ», patlaban tiek gatavoti četri tādi urbumi. Tas gan ir darbiņš! Tur tiek būvēta enerģētikas centrāle, tās jauda būs desmit miljardu kilovatu. Tā būs otra tāda centrāle uz Zemes, pirmā ir Antarktikas energocentrāle. Arī tā ir paredzēta ledāju likvidēšanai. Bet šeit…
Ar nepatiku paskatījos visapkārt. Augstsprieguma pārvades stabs pie centrālajiem transformatoriem stāvēja sašķiebies. Augšā pie izolatoriem bija novijuši ligzdas nez kādi negudri putni. Apaļās dispečeru ēkas durvju stiklus izdauzījis vējš… «Vispirms jāieliek tie,» man iešāvās prātā. «Citādi ziemā sniegs pieputinās. Tur ir elektronu smadzenes, precīzi aparāti.»
Bet kādēļ gan tas būtu jādara? … Kam tagad vajadzīgs šis vecais elektronu pauris un nošķiebtais stabs? Strāva pa vadiem vairs neplūdīs. Putni itin mierīgi var perēt mazuļus ligzdās pie pašiem izolatoriem …
Muzejs! Cik smieklīga ideja… Kam tas vajadzīgs? Varu saderēt uz savu veco pīpi, ka te kopš tā brīža, kad stacija tika slēgta un aizlidoja pēdējais novērotājs, neviens cilvēks nav spēris savu kāju . ..
— Labdien, — man aiz muguras atskanēja smalka balstiņa. — Mēs jūs jau gaidījām …
Atri paskatījos atpakaļ. Mani ziņkāri vēroja apmēram desmit gadus veca meitene zilā kombinezonā. Viņai bija ļoti jauka, apaļa sejiņa ar manāmi izciļņiem vaigu kauliem, plats deguns, mazliet ieslīpas, brūnas acis. Melnīgsnējie vaigi bija sārti no saules un Kamčatkas vējiem. Ar kuplu, baltu kažokādu apšūtā kombinezona kapuce bija atmesta atpakaļ. Rudos, viļņainos matus nesen bija sajaucis vējš.
— Labdien, — mazliet apjucis, atņēmu sveicienu. — Pirmkārt, kas tu esi un no kurienes uzradies, bet, otrkārt, kas mani varētu gaidīt un kādēļ?
— Es esmu Ksanta no Sudrabotā Gulbja ciema. Mēs visi jūs gaidījām…
— Vai patiešām? Interesanti… Bet ko tu viena te … taigā… ko tu te dari? Un kur atrodas tas jūsu ciems?
— Lejā pie jūras — septiņus kilometrus no šejienes. Šeit jau nav taiga, te ir bijusī vulkāniskā elektrostacija — Paužetas ģeotermālā energocentrāle. — Meitēns viltīgi piemiedza acis un piebilda: — Vai tad jūs neesat par to dzirdējis?
— Šo to jau esmu gan … Tātad tu viena pati atnāci šurp septiņus kilometrus?
— Ne jau viena, Buks arī.
— Buks? Kur tad viņš ir? .. . Un kas ir tas Buks?
— Buks ir mans draugs. Viņš ir amerikānis. Vecvectēvs atveda viņu no Aleutu salām, es toreiz biju vēl maziņa. Arī Buks bija galīgs knīpa. Viņu varēja iebāzt durami. Turpretī tagad — oho! … Ja viņš nostāsies uz pakaļkājām, būs lielāks par jums.
— Ak tā! Nu man ir skaidrs … Tomēr nav labi, ka viņš tevi pametis vienu pašu tik vientulīgā vietā.
— Viņš jau nemaz nav vainīgs. Es pati atļāvu viņam apciemot Fomu. Es te šodien dežurēju.
— Dežurē? Kur tu dežurē?
— Šeit, elektrostacijā. Viss mūsu internāts uzņēmās par to šefību līdz jūsu atbraukšanai. Kādam taču jāpieskata kiberi. Nodosim jums visu pilnīgā kārtībā. Pēc tam jums palīdzēsim.
— Hm … Redzi, Ksanta … Vispār mēs par to vēl parunāsim mazliet vēlāk… Man taču viss labi jāpārdomā, viss jāapsver …
— Jūs droši vien jau visu izdomājāt, kamēr lidojāt.
— Kur nu — tas notika ļoti ātri. Līdz šejienei no Pet- ropavlovskas jāpavada tikai pusstunda ceļā ,.. Labāk pasaki — vai tas Foma visu laiku te dzīvo?