— Jā, viņš šeit ir galvenais sargs, lai neiebruktu vilki vai mežacūkas.
— Interesanti! Vai patiešām te vēl ir saglabājušies vilki?
— Protams! Viņi dzīvo tur — aiz Kuriļu ezera. Vilkiem tur ir savs rezervāts. Bet viņi nāca šurp, kauca un nobradāja puķes .,, Tagad Foma viņus vairs nelaiž.
— Hm… Paklau, Ksanta, — kāpēc gan to Fomu nevarētu iecelt šeit par galveno pārvaldnieku? Es jau nezināju, ka viņš te pastāvīgi dzīvo.
Ksanta manī vērīgi palūkojās. Viņas skatienā pazibēja kaut kas līdzīgs šaubām — vai tikai es nejokoju? … Tomēr viņa sacīja ļoti nopietni:
— Manuprāt, Foma netiktu galā. Nē, jūs esat vairāk piemērots …
— Paldies… Iesim labāk pie Fomas, parunāsimies ar viņu.
— Iesim, — Ksanta smalkā balstiņā piekrita.
Viņa aizveda mani pa šauru, ar rūsganām smiltīm nokaisītu taciņu uz ciemu. Visapkārt kā ugunīgi sarkans paklājs liesmoja ziedi, Kamčatkas rudens puķes — asteres, krizantēmas, dālijas, salvijas — gandrīz Ksantas garumā. Meitene mani droši veda pa šo raibo, dzīvo labirintu. Pagājām garām kādai ēkai, pēc tam vēl vienai, pa diagonāli šķērsojām plašu noru — īstu puķu dārzu. Virs mums pletās taiga košā rudens rotā — bāiganzaļās, gandrīz caurspīdīgās skujmetes, milzīgās, apsūnojušās ciedru priedes, oranžie bērzi, zeltītās papeles, koši sarkanās apses. Bet visapkārt — rudens ziedu aukainais paklājs, kārtīgi ar smiltīm nokaisīti celiņi, mājiņas visdažādākajās krāsās.
Vietām koku zari pašķīrās, un augstu bāli zilajās debesīs, kurās ap dienasvidu vējš bija izdzenājis mākoņus, pie garajiem spraišļotajiem stabiem iemirdzējās vadu pavedieni. Blāvie saules stari, izlauzušies cauri rudenīgajai lapotnei, krāsainām uguntiņām zibsnīja verandas zaļajās un sārtajās rūtīs. Bija ļoti kluss. Zem Ksantas vieglajiem soļiem tik tikko dzirdami čabēja nokritušās lapas. Smaržoja pēc rudenīga meža. Tā bija apbrīnojama smarža — rūgtens dzestrums, trūdošas lapas, sēnes, skujas un vēl kaut kas gandrīz nemanāms, taču savādi pazīstams un satraucošs … Mēs vēl aizvien gājām un gājām … Man jau sāka likties, ka nav nekādas Paužetas, nav vecās ģeotermālās stacijas. Esmu savas bērnības noslēpumainajā pasaku mežā. Maza lauma mani nez kur ved. Vai nav vienalga, uz kurieni… Tūlīt mēs satiksim labo burvi — un sāksies brīnumi…
Burvi mēs nesastapām, taču brīnumi sākās tajā pašā mirklī, tiklīdz mēs ar Ksantu nonācām nelielā laukumiņā, kā šķiet, pašā ciema centrā. Laukums bija nobruģēts ar četrstūrainām sarkanām šūnakmens plāksnēm. Tās nepiegūla cieši cita pie citas, un viscaur starp plāksnēm spraucās laukā koši zaļa sūna. Tas bija apbrīnojams ģeometrisks raksts, izausts no dzīvā, zaļā augu tīkla un siltā, sārtā akmens kvadrātiem. Laukuma vidū atradās apaļš baseins, izklāts ar iesarkanu marmoru. Te reiz bija šal- kusi strūklaka, bet tagad tā vairs nedarbojās un baseins bija tukšs. Aiz strūklakas slējās pelēka granīta piemineklis: kalsnējs, mazliet sakumpis augums, cepure ar platām malām, gari zābaki, šaura seja ar ķīļbārdiņu, kreisajā rokā — ģeologa āmurs. Es viņu tūlīt pazinu. Biju redzējis viņu dzīvu, kā arī vecās fotogrāfijās. Pagājušajā gadsimtā viņu sauca par «vulkanoloģijas tēvu» — viņš bija radījis zinātni par vulkāniem un to darbību. Viņš, bez šaubām, bija iekarojis tiesības stāvēt šeit — vulka- nologu ciemā pie vulkāna, kuram bija licis kalpot cilvēkiem. Tomēr tagad … Vai tā nebija likteņa ironija — mūžīgi stāvēt cilvēku pamestā ciemā? Ko nejaušiem šīs vietas apmeklētājiem izsaka viņa vārds, kas iegravēts pulētajā granītā? …
— Vai tu zini, kas viņš ir? — es klusu jautāju Ksantai.
Meitene izbrīnījusies paskatījās uz mani.
— Protams! Tas ir mans veevec vecvectēvs. Tētis teica, ka viņš, — Ksanta norādīja uz pieminekli, — pirmais sācis pētīt Kamčatkas vulkānus. Viņš arī pierunājis savus laikabiedrus uzcelt šeit ciemu un vulkānisko elektrostaciju.
— Vai tu re! — es iesaucos, juzdams, ka man kaut kas jāsaka.
— Mēs katru dienu atnesam svaigus ziedus un noliekam pieminekļa pakājē, — Ksanta turpināja. — Mamma stāstīja, ka vecvecvecvectēvam ļoti patikušas puķes.
— Tātad tavs tētis un mamma arī dzīvo ciemā pie jūras?
— Ai nē! Ciemā pie jūras dzīvo vienīgi bērni un, bez šaubām, mūsu audzinātāji un skolotāji. Sudrabotais Gulbis ir bērnu ciems. Mana mamma strādā Petropavlovskā. Mamma un tētis ir ģeologi, tāpat kā vecvecvecvectēvs. Tētis gan patlaban atrodas komandējumā — tur… — Ksanta parādīja ar pirkstu uz debesīm. — Vakarā varēsim redzēt, es jums parādīšu. Viņš ir uz Mēness. Pēta vulkānus. Tētis apsolīja man atvest no turienes mēness akmeņus.
— Patiešām? Tu laikam arī gribi kļūt par ģeologu?
— Nē, es vēl neesmu to izlēmusi, — Ksanta man no
pietni atbildēja. — Zināt, ir ļoti grūti izvēlēties. Viss šķiet tik interesants… Pirmajā klasē mēs ar Māru — manu labāko draudzeni — gribējām būt par kosmisko kuģu kapteinēm. Otrajā klasē Māra pēkšņi sadomāja kļūt par okeanologu, lai strādātu Klusā okeāna dzelmē. Man arī sagribējās to pašu. Bet vēlāk dabūjām zināt, ka tur vienmēr ir tumšs, un mēs pārdomājām. Tagad Māra grib iemācīties sacerēt skaistu mūziku, bet es — es vēl domāju … Varbūt strādāšu tādā stacijā kā šī, tikai lielākā …
— Nu jau, meitiņ, vairs neceļ tādas stacijas.
— To es zinu. Es taču runāju par jaunajām, kādas pašreiz tiek celtas, piemēram, Grenlandē …
«Tā tev vajadzēja!» es sacīju pats sev un cieši jo cieši iekodu mēli zobos.
— Varbūt braukšu uz Āfriku stādīt tuksnešos mežus, — Ksanta turpināja, — vai pāraudzināšu plēsīgos zvērus, lai viņi būtu gudri un labi. Kā Foma …
— Ko tu ar to domāji, sacīdama «kā Foma»?…
— Foma jau arī… Jūs pats redzēsiet… — Ksanta pēkšņi sasita plaukstas. — Skatieties, skatieties! — viņa iesaucās. — Re, tur viņi abi ar Buku nāk pie mums.
Palūkojos atpakaļ. Pāri laukumam uz mūsu pusi lēnā gaitā cēli soļoja varens plušķains ņūfaundlendietis un milzīgs brūnais lācis. Ņūfaundlendietis bija kā prāvs telēns — balts, ar rudiem plankumiem uz platā purna, lielās pieres un pamatīgajām ķepām. Viņš tuvojās neparasti cienīgi, bez trokšņa viegli čāpodams pa akmens plāksnēm. Pekainis, augumā nedaudz mazāks par suni, gāzelēdamies tipināja viņam līdzi, nodūris melno purnu pie pašas zemes.
Neviļus pakāpos atpakaļ un parāvu arī Ksantu.
— Nebaidieties, — meitene teica, uzmanīgi atbrīvodama savus pirkstus no manas rokas. — Buks nekož. Bet Foma jau kopš mazotnes ir pāraudzināts. Viņš ir ļotr labs un visu saprot. Nāciet šurp, nekautrējieties, — viņa turpināja, vērsdamās pie suņa un lāča, kuri pāris soļu no mums bija apstājušies. — Buk, sasveicinies ar… — Ksanta paskatījās uz mani. Meitenes skatienā bija jautājums un nelielas šaubas.
Kā viņa mani tūlīt pagodinās? Vai tiešām par vectētiņu? … «Ja Ksanta nenosauks mani par vectētiņu, tad es laikam šeit palikšu,» es nodomāju un ātri viņai sacīju:
— Mani sauc par Filipu.
— Nāc, Buk, sasveicinies ar tēvoci Filipu!
Atviegloti nopūtos. Tomēr tēvocis, nevis vectēvs …
Tajā pašā brīdi varenais Buks pienāca man klāt, viegli
pacēlās uz pakaļkājām un, uzlicis priekšējās man uz pleciem, ar siltu, raupju mēli nolaizīja manu degunu un lūpas.