— Prom! — man paspruka. Sagumis zem milziga suņa smaguma, žigli aizliku sev priekšā elkoni, lai aizsargātos no viņa platā, labsirdīgā purna. Buks nolaizīja mani vēlreiz — manu labo ausi, bet tad, ka redzams, nolēmis, ka ir pietiekami izrādījis savas draudzīgās jūtas, atbrīvoja mani no saviem apkampieniem. Viņš notupās Ksantai pie kājām un, nenolaizdams no manis apa|ā» dzintarkrāsas acis, sāka ar kuplo asti enerģiski slaucīt tirās, sārtās laukuma plāksnes.
Tagad acīmredzot bija pienākusi Fomas kārta. Mazās, tumšās ačeles mirkšķinādams un miklo, melno degunu raustīdams, tas tipināja pie manis.
— Ksanta… — es žēli teicu. — Vai nepietiks ai Buku? … Es patiešām savu mūžu neesmu skūpstījies ar lāci, kaut arī tas ir pāraudzināts. Kā būtu, ja mēs ai Fomu tikai draudzīgi paspiestu viens otram īoku?
— Lūdzu, — Ksanta bija ar mieru. — Foma, dod tē vocim Filipam ķepu. Un atceries, ka tev viņš allaž jāklausa. Viņš tagad ir tavs galvenais priekšnieks.
Foma piekrītoši kaut ko norūca un, apsēdies Bukam blakus, sniedza man smagu ķepu ar asiem nagiem. Paspiedu to ar vislielāko prieku.
— Redziet nu, jūs esat iepazinušies, — Ksanta sacīja. — Esmu ļoti, ļoti priecīga… Kā.klājas, Foma? Kā pagāja tava nakts dežūra?
— Uf-f-f! — Foma atbildēja un sāka berzēt plato, brūno galvu pie meitenes gaišzilā kombinezona.
— Es saprotu… — Ksanta pamāja. — Atkal vāveres tev darīja pāri?… Vai zināt, tēvoci Filip, jums būs kaut kas jāizdomā. Vāveres nedod mieru nabaga Fo- mam … Apmētā viņu ar izlobītiem ciedru čiekuriem. Tie ieķeras Fomas pinkainajā spalvā, un viņam ir ļoti nepatīkami. Paskatieties, cik daudz čiekuru te salipuši!
— Būs jāpielāgo kāds kibers, lai izsukā Fomu, protams, ja Foma to ļaus.
— Ļaus, ļaus! — Ksanta iesaucās. — Vai nav tiesa, Foma?
— Uf-f! — lācis atbildēja, pamezdams uz mani ironisku skatienu.
— Redziet nu … Foma zina, kas viņam nāks par labu. Bet vāveres vēlreiz jābrīdina. Viņas ir šausmīgi nepaklausīgas. Dažas pat skrien uz galveno dispečera ēku un piegružo to ar riekstiem.
— Tāda patvarība viņām gan būs jāizbeidz, — es apņēmīgi teicu.
— Gluži pareizi, — Ksanta piekrita. — Es zinu, — viņa piebilda, — ka jums ar Fomu tagad viss būs kārtībā.
Pēc tam mēs četratā devāmies apskatīt ģeotermālo staciju. Ksanta parādīja man dažādus mehānismus un izskaidroja to nozīmi. Foma māja ar smago, tumšbrūno galvu, mirkšķināja mazās ačeles un laiku pa laikam piekrītoši ierūcās. Vienīgi Buks izturējās savaldīgi. Asti nokāris, viņš nāca mums aiz muguras un brīžiem nožāvājās, plati atplezdams sārto rīkli. Acīmredzot viņš garlaikojās. Manuprāt, tehnika nebija viņa sirdslieta.
Vispirms mēs piegājām pie urbumiem. Kad viens pats klaiņāju, nebiju tos pamanījis. Nav jau nekāds brīnums … Es taču meklēju caurules, kas rēgotos laukā no zemes, ar smagiem ventiļiem — kā tēva fotogrāfijās. Tagad urbumi atradās skaistu, caurspīdīgu torņu iekšpusē. Torņi bija no stikla un metāla un atgādināja apburtas princeses pilis. Uz katru torni veda ar smiltīm nokaisīti, puķu iežogoti celiņi. Virs torņu caurspīdīgajiem, smailajiem jumtiem ciedru priedes klusi čabināja tumšos, kuplos zarus. Kokos veselām ģimenēm mita Fomas ienaidnieces — mazas, vieglprātīgas, rudi pelēkas vāveres. Viņas mēģināja pat mūs apmētāt ar čiekuriem. Tikai netrāpīja.
— Šeit bija piecdesmit urbumu, — Ksanta stāstīja. — Tie nebija dziļi — tikai piecsimt sešsimt metru. Viens — visdziļākais, divi kilometri, — atrodas ciema nomalē. Urbumi izdarīti līdz pazemes tvaika katlam. Tas, bez šaubām, nebija īsts tvaika katls, tikai Kamba- las vulkāna sena lava. Tajā bija daudz ar ūdeni pilnu plaisu. Ūdens no vulkānu siltuma sakarsa un pārvērtās tvaikos. Tvaiki pa caurulēm pacēlās augšup un grieza elektrostacijas turbīnas. Te ir viens tāds urbums. Bet nu iesim uz elektrostaciju …
— Pagaidi, Ksanta, — es teicu. — Vai tad šie urbumi tagad nemaz vairs nedod tvaiku?
— Dod, tikai ļoti maz, — meitene atbildēja. — Tvaika spēks ir samazinājies un vairs nespēj griezt turbīnas. Pa dažiem urbumiem vēl nāk karsts ūdens. Tas pa caurulēm tiek novadīts uz mūsu ciemu. Mēs tajā mazgājamies un lielā, stiklotā baseinā peldamies. Ar šo ūdeni tiek apsildītas arī visas elektrostacijas mājiņas.
Ziemā šeit ir silts. Kad atbrauc tūristi vai sportisti — te ir ļoti jautri. Viņi dzīvo šajās mājiņās, slēpo, rāpjas vulkāna krāterī, ar elektrokamanām brauc uz Kuriļu ezeru. Arī mēs bieži tur braucam.
— Tad jau te ir daudz cilvēku?
— Protams… Tagad, rudenī, gan viesu tikpat kā nav. Toties vasarā un ziemā — ak, cik daudz ļaužu! No dažādiem internātiem atlido bērni ekskursijā apskatīt vulkānus un Kuriļu ezeru, un veco elektrostaciju. Atbrauc studenti enerģētiķi, kuri pēta tehnikas vēsturi, dažādi zinātnieki, tūristi, mākslinieki, rakstnieki, atbrauc pat kosmonauti — tāpat vien, mazliet atpūsties… Pie mums taču ir ļoti skaisti, vai ne?
— Jā, bez šaubām …
Ksanta man ilgi stāstīja Paužetas ģeotermālās elektrostacijas vēsturi, stāstīja par slavas pilno, gandrīz gadsimtu ilgo lielo, īsto darbu, bet es domāju, cik mānīgs gan ir pirmais iespaids. Iekams nebiju ticies ar Ksantu, kad klaiņāju te viens pats, redzēju tikai taigā pamestu ciemu, nošķiebušos stabu un izsistos stiklus virs dispečeru ēkas durvīm, tomēr izrādās, ka šeit rit sava dzīve — vajadzīga, svarīga dzīve… Protams, viss, kas šeit apkārt, — tas jau ir gabaliņš no vēstures. Bet vai tad vēsture nepalīdz celt nākotni? Patlaban mēs smeļamies elektroenerģiju no milzīgiem termoelementiem, kas nolaisti visdziļākajos urbumos, mēs esam iemācījušies regulēt vulkānus, esam padarījuši tos par nekaitīgām lāpām, ko iededzam vienīgi lielos svētkos … Visu to sasniegt mums palīdzēja arī Paužeta, šī elektrostacija, siltumenerģija, ko dod Kambalas vulkāns, kurš uzticīgi veselu mūžību kalpojis cilvēcei.
«Mēs būsim laimīgi vienīgi tad, kad apzināsimies savu kaut vai vispieticīgāko nozīmi.» To sacījis viens no vislieliskākajiem pagājušā gadsimta cilvēkiem — aviācijas pionieris tās attīstības rītausmā, dzejnieks un filozofs. Man ir simt divdesmit gadu, bet es ilgojos vēl nedaudz cilvēciskas laimes… Kādēļ lai nepamēģinātu to atrast šeit? Šķiet, es varētu būt te noderīgs… Jā, esmu pilnīgi pārliecināts, ka esmu šeit vajadzīgs.
— Tēvoci Filip, tā nu gan nav labi, — pēkšņi izdzirdēju Ksantas balsi. — Jau piecas minūtes klusītēm skaitu jums dzejoļus par visvisādām muļķībām, bet jūs tikai mājat ar galvu un sakāt, ka viss esot pareizi. «Noskuj zilonis sev ūsas…», un jūs sakāt: «Bez šaubām,» — bet zilonim jau ūsu nav. . . Pēc tam kad nolasīju, ka «vēži uz Vēža zvaigznāju lido…» — jūs teicāt: «Lieliski, tā mēs izdarīsim.» — Viņas balss nodrebēja un aiztrūka. — Tēvoci Filip, kādēļ jūs tā sakāt?
Briesmīgi apmulsis, rokas vien noplātīju.
— Piedod, Ksanta! Es mazliet aizsapņojos. Veciem cilvēkiem tā gadās…
— Jūs taču nepavisam neesat vecs, — Ksanta iebilda, uz mani neskatīdamās. — Jums nevar būt vairāk par astoņdesmit gadiem.
— Ek, meitiņ, ja man tagad būtu astoņdesmit! Bet tam jau nav nozīmes. Gribu tev ko pajautāt. Tas ir ļoti grūts jautājums. Saki man — kas, pēc tavām domām, cilvēkam ir pats galvenais?
— Tas taču pavisam vienkārši! — Ksanta pasmaidīja. — Cilvēkam pats galvenais — lai viņš būtu laimīgs. Un tādēļ viņam tikai jādara laimīgi citi.