— Hm… Tev laikam būs taisnība, tas patiešām ir vienkārši. Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka viss uz pasaules ir tik vienkārši… Ko mēs tagad darīsim?
— Tagad mums jāizlaiž kiberi. Viņiem droši vien apnicis tupēt ieslēgtiem. Jāķeras pie darba.
Mēs iegājām zemā, stiklotā namiņā, kas atgādināja siltumnīcu. Tur rindās stāvēja smieklīgi pundurīši kiberi — vesels darbarūķu vads, kam bija jārūpējas par kārtību energocentrāles ciema teritorijā.
Ksanta sasveicinājās ar tiem kā ar seniem paziņām. Pēc kārtas visus iedarbinādama, viņa vienam uzsita pa spīdošo, niķelēto plecu, otram paglaudīja noslīpēto ol- veida galvu, trešajam kaut ko pačukstēja skaņu uztvērēja atverē. Kiberir sakustējās, nepacietīgi pamīņājās uz mazajām kājelēm, izstaipīja grābekļiem līdzīgās mehāniskās rokas un lietišķi aizsteidzās savās acīmredzot labi zināmajās gaitās. Buks, sēdēdams pie stiklotās mājeles durvīm, kritiski aplūkoja ikvienu izskrējušo kiberu, it kā pārbaudīdams, vai tais ir kārtībā un gatavs izpildīt uzdevumu.
— Bet tu, maziņais, ej saslauki sausās lapas, — Ksanta teica kādam kiberam, — celiņi pavisam nobiruši. Naktī bija stipra vētra. Tagad jau ar katru dienu būs arvien vairāk kritušo lapu. Tu iesi mājiņās noslaucīt putekļus, — viņa uzdeva citam. — Kārtīgi iztīri! Tēvocis Filips visu vēlāk pārbaudīs… Vispār gan viņi zina, kas jādara, — Ksanta sacīja, pagriezdamās pret mani. — Visi jau ir noregulēti… Es ar viņiem tāpat vien parunājos, lai viņiem būtu jautrāk… Naktī vieni paši te garlaikojas. Darba jau tagad pavisam maz. Kad nav ko darīt, vienmēr ir ļoti garlaicīgi, vai ne, tēvoci Filip?
Es pamāju.
— Ai, tev, mazulīt, atkal ir iesnas, — Ksanta teica nākamajam kiberam. — Redzat, tēvoci Filip, šis mazulis pārbauda visas caurules un krānus. Viņam katru dienu ir milzum daudz darba. Jāapskrien visa pilsētiņa. Laikam būs pārpūlējies… Jau vairākas dienas no degunteļa kaut kas pil… Paskatieties .. .
— Droši vien eļļa tek, — es teicu. — Vēlāk būs jāpārbauda.
— Ko lai daru, vai laist viņu? — Ksanta jautāja.
Taču ieslēgtais kibers, negaidīdams atļauju, izslīdēja
viņai no rokām un steigšus aizsteberēja uz durvīm.
— Bet šie jau vairs nevar strādāt, — meitene skumji sacīja, norādīdama uz veselu grupu kiberu, kuri sēr- dienīgi bija saspiedušies kaktiņā. — Viņi ir gaužām veci. Viņus noregulējis mans vecvectēvs. Pēc tam viņi sabojājušies. Ja palaiž, piemēram, šo te — vislielāko, viņš mazliet paskrien, palēkā, apmetas otrādi un tirina kājeles-gaisā. Bet viņš-prata remontēt celiņus, notīrīja veco krāsu no sienām un pārkrāsoja no jauna. Viņš vēl daudz ko prata… Tagad toties neviens no mūsu audzinātājiem neprot viņu pašu salabot. Mans vecvectēvs būtu mācējis, bet viņš… — Ksanta smagi nopūtās un apklusa.
— Tātad tavs vecvectēvs šeit strādāja?
— Jā, viņš bija rezervāta pārvaldnieks, tāpat kā jūs tagad … Taču dakteris viņu pavasarī aizsūtīja uz Maskavu ārstēties. Vecvectēvs vairs neatgriezās. Mamma teica, ka viņš no Maskavas atkal aizlidojis uz Aleutu salām, bet viņa negribēja sacīt, kad viņš pārbrauks. Ar viņu nevar arī parunāties pa videotelefonu… Es domāju, ka mans vecvectēvs gluži vienkārši ir nomiris. — Ksanta skumji nodūra acis.
— Kas tev nāk prātā! — es iebilda. — Tagad cilvēki dzīvo ilgi. Vecvectēvs vēl atbrauks. Paies pāris gadiņu — un viņš atgriezīsies. Gan tu redzēsi…
— Es nezinu, — Ksanta klusu nočukstēja. — Pieaugušie taču mums nesaka vienmēr taisnību… Bet mēs jau neesam vairs mazi. Mēs daudz ko saprotam labāk, nekā viņiem šķiet. Tā jau bijis tikai vecos laikos, kad bērni ilgi palikuši bērni. .. Pēc gada visa mūsu klase brauksim prom no Sudrabotā Gulbja. Mūs aizvedīs tālu uz rietumiem Tjanšana kalnu pakājē. Mēs tur dzīvosim un turpināsim mācības, līdz pabeigsim vispārējo skolu. Bet uz šejieni atbrauks jauna mazo grupa.
— Tātad šeit pie jums, Sudrabotajā Gulbī, ir tikai pirmās kārtas skola?
— Jā, pirmās četras klases. Mēs ar Māru pašreiz esam visvecākajā. Otru kārtu turpināsim Vidusāzijā.
— Vai jums nebūs žēl šķirties no Sudrabotā Gulbja?
— Saprotams, ka žēl. Taču tur, kur mēs brauksim, arī būs ļoti interesanti. Cilvēks nedrīkst palikt visu laiku vienā vietā.
— Tev, Ksanta, ir taisnība. Es jau tāpat… Strādāju Antarktīdā, pēc tam Grenlandē, bet tagad …
— Es zinu, — meitene pačukstēja. — Mums jau audzinātāja pateica. Mēs ļoti lepojamies, ka būsim šeit kopā ar jums. Jūs mums pastāstīsiet, ko esat redzējis un ko zināt. Vai ne?
— Pastāstīšu, ja jūs interesēs.
— Ai, tas mūs ļoti interesē!
Atskanēja viegli soļi. Stiklotajā namiņā lēnām ienāca Buks. Viņš saudzīgi nesa zobos man jau pazīstamo no- šmurgāto kiberu. Buks turēja kiberu aiz ādas apkakles, ar visu savu izskatu pauzdams neslēptu riebumu. Kibers vārgi kustināja ķepiņas. No viņa garā deguna pa spraugu kā divi strauti tecēja dzidra eļļa. Buks nolika kiberu mums pie kājām, pats notupās blakus un cītīgi vēroja gan mani un Ksantu, gan kiberu. Uz kiberu viņš raudzījās ar acīm redzamu nelabvēlību.
— Vai, vai, — Ksanta skumji novilka. — Ari šis ir gaužām savārdzis. Buks atnes vienīgi tos, kuri nevar strādāt…
Nez no kurienes atčāpoja Foma, apsēdās mums blakus un, tāpat kā mēs, sāka blenzt uz guļošo kiberu.
Kibera iesarkanās ačeles ik pa brīdim pamirgoja un nodzisa. Viņam laikam bija pavisam slikti.
Izņēmu no kabatas brilles vecmodīgā raga ietvarā — tagad tādas neviens vairs nenēsā — un pīpi. Uzstutēju brilles uz deguna, piebāzu pīpi ar smaržīgu tabaku un aizsmēķēju. Ievilcis pāris dūmu, parāvu augstāk vējjakas piedurknes.
— Paskatīsimies, kas tad viņam lēcies, — teicu Ksan- tai. — Dod šurp instrumentus, būsi man palīdze. Tūdaļ iemācīšu tev, kā ārstēt kiberiem iesnas.
Ksanta smiedamās aizskrēja. Viņas smiekli skanēja kā sudraba zvārgulītis.
Īstenībā izrādījās, ka viss ir sasodīti vienkārši…
— Darbs gan ir trakoti laba būšana, — teicu saviem jaunajiem draugiem.
Foma pamāja ar pinkaino galvu un apmierināts kaut ko norūca. Būks neatbildēja. Taču pēc viņa skatiena sapratu, ka viņš man pilnīgi piekrīt.
Bet kibers gulēja stiklotajā mājiņā uz grīdas un raudzījās uz mums cerību pilnām acīm.