K. Fialkovskis
ES — MILIKILOSS
«Izmantojiet «Kosmolida» pakalpojumus!»
«Vienā sekundē līdz Mēnesim!»
«Mūsdienu Zemes iedzīvotājs ceļo kosmosā tikai kā elektromagnētiskais vilnis!»
«Organizējam grupu viļņekskursijas uz Jupiteru!»
«Traucies ar gaismas ātrumu līdz Saules sistēmas robežām!»
Fotoreklāmu milzu burti virs centrālās ostas šāvās debesīs, kur tās bija redzamas simtiem kilometru rādiusā, un dzisa stratosfērā.
Es sēdēju trīspadsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā un spēlēju šahu ar automātu. Kā parasts, es zaudēju, un galu galā citādi arī nevarēja būt. Atceros, ka reiz, pirms vairākiem mēnešiem, es biju uzvarējis, bet toreiz automātam bija bojāti asociāciju mezgli un tas spēlēja, izmantodams savu smadzeņu vienu simt divdesmit septīto daļu, kā to visai kompetenti man pavēstīja remontautomats (ta ticamības indikatora rādītājs šai brīdī pārsniedza 99,9%).
Es neciešu šaha spēli un brīvaja laika cītīgi vairos no vietām, kur varētu sastapt šahistus. Jau ieraugot šaha zirdziņu, man var galīgi samaitāties garastāvoklis. Taču šeit, trīspadsmitā bloka četrpadsmitajā stāvā, sūdzību un ierosinājumu daļā, man patiešām nav nekā cita, ko darīt. Mēnešiem ilgi neviens nav iesniedzis sūdzību. Nevienam nav nekādu pretenziju pret «Kosmolidu». Visi ir apmierināti un laimīgi, ka civilizācijas progress devis iespēju radīt šādu ceļojumu biroju. Ģeniālā izgudrojuma rezultātā mūsu Saules sistēma sarukusi līdz lielpilsētas izmēriem. Agrāk, tajos laikos, kurus mēs pat nelabprāt atceramies, ceļojums bija vesela problēma. Kaut vai tikai līdz Jupiteram, nemaz nerunājot par Saules sistēmas perifērijām … Lai dotos ceļojumā, vajadzēja gaidīt vietu raķetē, pasūtīt to daudzus mēnešus iepriekš. Pats ceļojums ilga vairākas nedēļas. Tam klāt nāca nejaukā sajūta, kāda ir cilvēkam, kas ieslēgts raķetes kastē un kuru no bezgalīgā tukšuma šķir tikai trauslas metāla bruņas. Taču, par laimi, tas viss pieder pagātnei. Šodien ar raķetēm pārvadā vairs tikai preces, turklāt tādas, kuras patiesībā vispār varētu nepārvadāt…
Cilvēks, mūsdienu cilvēks, atbiīvojies no sava ķermeņa atomstruktūras mūžsenajām važām, ceļo kā informācija ar gaismas ātrumu. Pati šādu ceļojumu ideja nav nekas jauns. Jau seno laiku filozofi bija secinājuši, ka, paņēmuši ķīmiskos elementus, no kuriem sastāv cilvēka organisms, un savienojuši tos identiski, bet pēc tam sakārtojuši tieši tā, kā tie sakārtoti dzīvajā cilvēkā, mēs varētu radīt otru cilvēku, kas visos sīkumos atbilstu savam pirm- paraugam. Bet izgatavot attiecīgu analizatoru bija grūti, jo tam vajadzētu būt vismaz tikpat komplicētam kā cilvēka ķermenis. Gadsimtiem ilgi tā bija neatrisināma problēma, līdz beidzot elektroneironi- kas sasniegumi mūsu dienās ļāva konstruēt smadzenes, kas spēj iegaumēt cilvēka organisma struktūru.
Tūlīt pēc tam radās «Kosmolids» — varens, komplicēts mehānisms, kura maza skrūvīte esmu es (trīspadsmitā bloka četrpadsmitais stāvs, sūdzību un ierosinājumu daļa). Es negribu šeit pārmērīgi slavināt mūsu iestādi, lai to dara reklāmas daļa. Vēlos vienīgi aizrādīt, ka otras tikpat labi funkcionējošas organizācijas mūsu Saules sistēmā nav.
Nu padomājiet vien, cik nav sacerēts drāmu, kuru varonis aizlido raķetē uz Titānu, lai pētītu šīs planētas ledus klintis, bet viņa mīļotā paliek uz Zemes un sūta šim ilgu pilnas televēstules (vai arī otrādi). Tagad šī problēma vispār neeksistē. Viņš grib sastapt savu mīļoto. Būdams uz Titāna, norunā randiņu Pamira pakājē, iekāpj analizatoros, kas viņu sašķeļ atomos, iegaumējot viņa struktūru. Informāciju par viņa konstitūciju pa radio nosūta uz Zemi. Sintezatori, saņēmuši to, rekonstruē viņa ķermeni, un tā dažās stundās viņš nokļūst Āzijā.
Šādi mēs vairs nepieļaujam drāmas. Literāti nevar mums piedot, ka esam iznīcinājuši tik lielisku videotronisku sižetu, un zākā «Kosmolidu» par to, ka tas it kā deformējot cilvēkus, taisot tiem līkas kājas un kādam sintezators pat esot aizmirsis rekonstruēt aknas. Bet tas nav tiesa! Jau daudzus gadus es strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā, un nekad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Nu, varbūt tikai vienu reizi, bet tas ir pavisam cits stāsts.
Atceros, viss sākās jau no paša rīta. Mūsu ostas galvenais testators sūdzējās par ārējo planētu raidījumu kvalitāti un ierosināja pārtraukt ceļotāju pārsūtīšanu. Pēc tam viņš pierima, un mēs visi domājām, ka traucējumus pārraidēs izraisījis Saules aktivitātes īslaicīgs pieaugums. Kad testators, jau pilnīgi nomierinājies, iededzināja sadales pultī zaļu trīsstūri, kas liecināja, ka pārraide ir atļauta, es aizgāju uz savu istabu un sāku ikdienas nodarbības. Es tieši beidzu sesto šaha partiju, kad televideofona ekrāns iedegās un tajā parādījās dispečera norūpējusies seja.
— Dam, pie tevis, šķiet, šodien ieradīsies apmeklētāji …
— Kas noticis?
— Kaut kāda avārija uz Titāna… No turienes atgriezušies vairāki cilvēki…
— Nu un tad? Vai viņi izplēnējuši tukšumā?
— Nē, bet drusciņ deformējušies… — Viņam bija tāds ģīmis, ka es paredzēju visļaunāko.
— Vai viņiem nav rekonstruētas galvas, ekstremitātes? . . .
— Nē. Viņi ir miniaturizēti. Saproti, tas ir tā, it kā normālus cilvēkus kāds būtu pārvērtis par rūķīšiem, bet izdarījis to precīzi, saglabājot proporcijas … un tieši tas ir visdīvainākais. ..
— Bet tas taču nav iespējams… Tā… tā taču nevar būt nejaušība …
— Jā, liekas, ka tā ir mērķtiecīga darbība …
— Nesaprotu, kam varētu ienākt prātā radīt rūķīšus, — es brīnījos, jo nepietiekami novērtēju cilvēka izgudrošanas tieksmi.
— Es arī nesaprotu, — viņš atteica, paraustīdams plecus. — Bet, atklāti sakot, es neapskaužu tevi, Dam. Šodien tev būs jāpārdzīvo nepatīkami brīži…
— Cik viņu tur ir?
— Gan redzēsi. Lai nu kā, esi gatavs viņus pieņemt. Pēc pāris minūtēm pirmie iznāks no sintezatoriem …
Es piecēlos kājās. Noglaudu matus, nopūtu no rakstāmgalda neredzamus putekļus, vēlreiz pārlaidu kritisku skatienu kabinetam un sataisīju oficiālu seju. Tūlīt kāds ienāks, un tad tik sāksies… Man būs šim cilvēkam jāizskaidro, ka metamorfozes cēlonis ir objektīvas fizikas likumsakarības, ka «Kosmolids» te nekādā ziņā nav vainojams . . .
Es soļoju šurp un turp pa kabinetu. Apstājos tikai tad, kad informējošais automāts ar troksni atvēra durvis, ielaizdams iekšā mazu cilvēciņu. Cilvēciņš aizdomīgi pavēris apkārt un pienāca man klāt.
— Mani sauc Bims Moms, — viņš sacīja varenā dobjā basā, kas likās nākam no iekšām.
Kontrasts bija tik komisks, ka es ar pūlēm apvaldīju smieklus.
— Dams, sūdzību un ierosinājumu daļas vadītājs,— es teicu.
Bims Moms pamāja ar galvu, it kā apstiprinādams, ka es esmu tieši tas cilvēks, kurš viņam vajadzīgs.
— Vai jums ir kaut kādas pretenzijas pret «Kos- molidu»? — es pajautāju un, protams, ne mazākā mērā neļāvu noprast, ka man ir kaut kas zināms šajā jautājumā.
— Pretenzijas! Tas ir maigi teikts! Esmu sašutis un prasu gandarījumu! — viņš kliedza, un viņa balss
atgādināja startējošas raķetes rēkoņu. — Jūs esat bezatbildīgi stulbeņi, kas ļaunprātīgi izmanto cilvēku naivitāti! Ko jūs esat izdarījuši, palūkojiet! … — Viņš ar dramatisku žestu iebakstīja sev krūtīs.