— Nomierinieties un pasakiet beidzot, ko jūs īsti gribat?
— Ko? Jūs taču esat mani saīsinājuši, vai jūs to neredzat?
— Nē. Bet kāds jūs izskatījāties agrāk?
— Jūs neredzat atšķirību. Agrāk es biju cilvēks, vīrietis un nevis liliputs kā tagad. Paskatieties! — Un viņš piebāza man pie deguna savu stereovideo- grammu.
Patiešām, uz Titāna zaļo klinšu fona, pelēkā virsvalkā ģērbies, stāvēja mazliet sakumpis vīrietis, kura miniatūru es tagad skatīju savām acīm.
— Jā, tas reizēm gadās, — es klusu sacīju.
— Kas gadās?
— Traucējumi pārraidē …
— Es nesaprotu. — Viņš paraustīja plecus.
— Kas jūs esat pēc specialitātes? — es vaicāju.
— Astronoms, — Bims Moms atbildēja un paraudzījās manī, galīgi apjucis.
— Tas ir jauki, — es nopriecājos, — ar jums varēs saprasties.
— Par izlīgšanu nevar būt runas! — Bims Moms atkal iekaisa.
— Bet es jau nemaz tā nedomāju. Būdams astronoms, jūs lieliski atceraties termodinamikas principus.
— Nu jā, — apstiprinājums skanēja ne visai pārliecinoši.
— Tieši to es biju domājis.
— Bet kāds sakars ir termodinamikas principiem …
— Kā? Tie taču, starp citu, nosaka, ka slēgtā sistēmā entropija nesamazinās.
— Tūlīt jūs teiksiet, ka tieši tādēļ mēs esam pārvērtušies par liliputiem. Tādam izskaidrojumam taču nav ne mazākā pamata. Jūs pats to labi zināt.
Durvīs nostājās miniaturizēta jauna sieviete. Viņa vērīgi nolūkojās manī no galvas līdz kājām, it kā es būtu vitrīnā izstādīts eksponāts.
— Nu jā . .. — Es nezināju, ko īsti teikt. Pa to laiku viņa pienāca tuvāk.
— Jūs esat izspēlējuši ar mums nejauku joku. Tiesa, tagad es varēšu iesēsties šajos pasakaini raibajos bērnu helikopteros, toties visas kleitas man būs pārāk lielas. Vai jūs maz zināt, kas noticis? — Viņa atkal vērīgi paraudzījās manī.
Šajā brīdī es nopratu, ka neesmu piemērots darbam sūdzību un ierosinājumu daļā. Man nekas nenāca prātā. Es nebiju spējīgs izgudrot kaut kādus veiklus melus. «Es protu tikai spēlēt šahu ar automātu,» saniknots nodomāju.
— Tātad jūs nezināt. Es jums iesaku izpētīt šo lietu, kamēr viņi vēl nav atnākuši…
— Kādi «viņi»? …
— Nu tā viļņekskursija no Titāna, kuru pārsūtīja pēc mums. Pašreiz viņi sapulcējušies lejā un apspriežas, ko darīt tālāk. Agri vai vēlu viņi atnāks pie jums.
— Gan es viņiem kaut ko pateikšu, — man neviļus paspruka.
— Iesaku jums izdomāt kaut ko ticamu. Viņu vidū ir areologi, turklāt viņiem līdzi ir autorīkstes … — Sieviete pasmaidīja.
Es laikam mazliet nobālēju, to padzirdējis, bet viņa norūpējusies apvaicājās:
— Vai jums kļuva nelabi?
— Nē … nē.
Bims Moms pēkšņi atdzīvojās.
— Es varu iedomāties, kas te tūlīt notiks, — viņš teica un izplūda smieklos.
Pēc brīža kabinetā iebruka viļņekskursanti. Viņi grūstījās durvīs, skaļi kliegdami. Daži draudēja man sažņaugtām dūrēm. Un tikai tad es apjautu savu patieso lomu «Kosmolidā». Es biju kaut kas līdzīgs tam, ko senatnē sauca par upuri un nokāva dieviem par godu lielāku svētku reizēs. «Kosmolids», atzīdams principu «Mūsu klients ir mūsu pavēlnieks», acīmredzot arī bija spiests upurēt.
Sākumā es mēģināju viņiem kaut ko skaidrot, bet drīz sapratu, ka viņi tik un tā neklausās manī. Kliedza tie, kas jau atradās kabinetā. Tie, kas lauzās durvīs, arī kliedza. Troksnis kļuva neciešams. Viņi atgādinātu bļaujošu mazuļu baru, kas iznācis no bērnudārza, ja vien cilvēku sejas nebūtu izķēmojis niknums.
Augumā es biju pārāks par visiem. Es iedomājos, ka mani varētu noturēt par bērnudārza vadītāju, un gandrīz iesmējos. Tomēr situācija nemaz nebija komiska. Cilvēciņu kabinetā saradās arvien vairāk.
Kabineta tilpums bija ierobežots, tādēļ visi nevarēja iekļūt iekšā. Telpā kļuva karsts, un es jutu, ka uz pieres man sāk lāsot sviedri. Es elpoju ar grūtībām, kaut gan pūlis sniedzās man tikai līdz krūtīm. Viņu stāvoklis droši vien bija vēl ļaunāks, un tomēr troksnis ne uz mirkli nerimās. Tad balsu jūklī arvien biežāk es sāku uztvert saucienus:
— Logs! Logs!
Beidzot kāds man līdzās iekliedzās:
— Atveriet logu!
Es nodomāju, ka viņi smok nost, bet piepeši sajutu, ka mani aizvien jaušamāk stumj uz loga pusi. Četrpadsmitais stāvs! Acu priekšā man pazibēja zemāko stāvu logu rinda un dziļi lejā — helidroma pelēkā plakne, kas bija izraibināta ar haotiski izmētātiem helikopteru plankumiem.
— Bet paklausieties taču! — es pūlējos viņus pārkliegt. — Tā taču nav mana vaina. Vainīgi ir tie. kas apkalpo Titāna emitorus. Viņi ir jūs saīsinājuši. Es patiešām neko neesmu nodarījis …
Neviens manī neklausījās. Logs ar troksni atvērās. Palodze nāca arvien tuvāk un tuvāk …
Pēkšņi man izklausījās, it kā no loga puses caur cilvēku balsu jūkli būtu sadzirdama dzinēja vienmērīga rūkoņa. Es pagriezos. Aiz loga lidinājās helikopters. Zem tā pakaļgala piekārtā gondolā sēdēja vi- deotronijas reportieris, kurš pārraidīja videoemito- riem to, kas notika kabinetā. Viņš pamāja man ar roku un iesaucās:
— Labi, ka jūs pagriezāties … Tā, tā … Tagad pasmaidiet. — Es lieliski dzirdēju viņa daudzkārt pastiprināto balsi.
Es sašķobīju seju, pūlēdamies pasmaidīt, apzinādamies, ka mani redz miljoniem videotronijas skatītāju. Tomēr smaids neizdevās. Tas pārvērtās sāpju grimasē, jo vienlaikus es cļabūju dunku vēderā.
— Pa logu viņu, pa logu! … — kāds histēriski bļāva.
Tajā pašā mirklī es pamanīju, ka logam tuvojas cits helikopters un zem tā vējā šūpojas virvju kāpnes. Tas bija glābiņš. Nelikdamies zinis par sitieniem, es sāku cik jaudas spiesties pie loga. Reportieris uzmundrinoši pasmaidīja un ar seju pieplaka pie aparāta viziera.
Pēc brīža es nostājos uz palodzes un ar šausmām ievēroju, ka reportieris ar zīmēm rāda otrā helikoptera pilotam, lai tas netuvojas logam.
.— Kāpnes, kāpnes! … — es histēriski iesaucos, ar visiem spēkiem turēdamies pie loga rāmja. Pūlis grūda mani ārā, bet zem manām kājām vērās vairākus desmitus metru dziļš bezdibenis.
— Pagaidiet vienu brītiņu, — reportieris mani mierināja pa megafonu. — Man drusku jāpabrauc nost, lai dabūtu iekšā visu skatu …
— Bet viņi taču izgrūdis mani ārā … Glābiet!
— Pacietieties, tikai acumirkli. — Helikopters ar reportieri lēnām attālinājās. Otrais ar kāpnēm tuvojās logam.
Kāpnes es satvēru kritienā un sāku rāpties augšup uz kabīni. Kāds ievilka mani iekšā. Vairākas reizes iemirdzējās zibspuldzes: kabīnē sēdošie reportieri fiksēja brīdi, kad es ierausos helikopterā.
— Vai jūs, Dam, esat saīsināšanas teorijas speciālists?
— Kādas nākotnes perspektīvas ir cilvēku mi- niaturizācijai?
— Tas esot miniaturizācijas pirmais posms. Vai jūs domājat tāpat?
— Vai tā paātrinās ceļojumus uz zvaigznēm?
Jautājumi bira no visām pusēm. Es, mazliet apstulbis, vēros apkārt, tad apstiprinoši pamāju ar galvu.
— Jā, tā ir miniaturizācija, — es sacīju ne visai drošā balsī.