— Vai, vai tāds mazs cilvēks ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs? — nedaudz stostīdamies, jautāja neliela auguma melnīgsnējs reportieris acenēs.
— Identisks, tikai nedaudz mazāks… — Es sāku atgūt pašpaļāvību.
— Vai šo stihisko sajūsmu, kuru mēs novērojām, izraisījusi pašsajūtas uzlabošanās?
— Protams! Mazākam organismam ir mazākas prasības, tādēļ arī labāka pašsajūta.
Es apsvēru, kur gan šajā pūlī viņi saskatījuši sajūsmu.
Uzdot vairāk jautājumu man nepaspēja, jo mēs nolaidāmies helidromā. Izkāpjot, no helikoptera, es sadzirdēju ziņojuma fragmentu:
«… miniaturizēto cilvēku sajūsma neapsīkst. Viņi ir laimīgi savā mērogā, kā mums pateica eksperimenta autors, «Kosmolida» speciālists miniaturizā- cijas jautājumos, Dams. «Kosmolids» veicis diženu, pasaulvēsturisku atklājumu mūsu laikmeta — mini- aturizācijas laikmeta garā. Laikmetā, kad katrs priekšmets, katrs automāts kļūst arvien mazāks, arī cilvēkam jārevidē savi uzskati attiecībā uz paša augumu. Nākotne pieder miniaturizētiem cilvēkiem, un tieši miniaturizētie cilvēki dosies lidojumos uz zvaigznēm.»
Es gāju pa lidlauka plāksnēm, bet ļaudis pašķīrās, atbrīvodami man ceļu. Eja, kas tādējādi bija radusies pūlī, veda uz «Kosmolida» ģenerāldirektora kabineta durvīm. Es gribēju kaut kā izlavīties, nokļūt līdz kādam tuvākam helikopteram un lidot uz mājām, taču, tiklīdz nogriezos no iezīmētās trases, no pūļa izskrēja jauns cilvēks, satvēra mani zem rokas un atkal ievirzīja ejas vidū. Uzliesmoja vairākas zibspuldzes, bet tuvāk stāvošo cilvēku sejās pavīdēja izbrīna.
— Vai viņam kļuvis nelabi? … — es dzirdēju čukstus.
— Tas no pārpūles, — kāds klusinātā basā sacīja.
Es vairs nemēģināju bēgt.
Direktora kabinets bija stāvgrūdām pilns.
— Dārgais kolēģi! — Direktors izskrēja man pretī. — Kā es priecājos par jūsu sasniegumiem! Tie ir vienlaikus visas mūsu iestādes sasniegumi.
Pēdējo teikumu viņš izteica skaļāk, lai to dzirdētu visi klātesošie.
— Bet, direktor .. .
— Nav ko kautrēties, kolēģi. Lūdzu, pieņemiet tikai manus vissirsnīgākos apsveikumus …
Pēc tam es spiedu desmitiem dažādu roku. Visi runāja, ka lepojoties ar mani, ka tas esot kosmiska mēroga sasniegums. Es to visu vairs neklausījos, kad pēkšņi atskanēja jautājums:
— Kādu apsvērumu dēļ jūs savus pētījumus veicāt slepenībā?
Es nezināju, ko atbildēt. Visu laiku biju baidījies, ka tik kāds man beidzot neuzdod jautājumu, uz kuru būs jāatbild konkrēti. Es drudžaini meklēju daudzmaz jēdzīgu atbildi. Man pat iešāvās prātā doma, vai nevajadzētu paziņot, ka tas viss ir aplamība un pārpratums. Tomēr nē. Pēc tādas kompro- mitācijas Godija droši vien nevēlētos pat runāt ar mani, bet to es nevarēju pieļaut. Pēkšņi es atradu lielisku atrisinājumu. Pēc iespējas noslēpumaini es norādīju uz direktoru.
— Par to pajautājiet viņam, — tikpat noslēpumaini piebildu.
Es vēl pamanīju, ka vairāki reportieri metas uz direktora pusi, un ar ļaunu gandarījumu nodomāju,
ka tagad viņam būs jālauza galva, kā atrast jēdzīgu atbildi.
Es jau biju pateicis reportieriem, cik reizes dienā ieturu maltīti, vai esmu savā darbā izmantojis uni- verkosmisko enciklopēdiju, vai darbs man labāk sokas no rīta vai vakarā, kā arī ko es domāju par pirmās zvaigžņu ekspedīcijas mērķtiecīgumu (atbildēju, ka tā ir ļoti mērķtiecīga), kad piepeši no pūļa iznāca kalsns gaišmatis un, raudzīdamies manī vientiesīgām zilām acīm, pavaicāja:
— Vai tu, profesor, uzskati, ka miniaturizācijai vajadzētu aptvert visu cilvēci?
— Jā, — es nevilcinādamies atbildēju (šis «profesors» bija tāds sīkums, ka kļūdas labošanas dēļ nebija vērts mulsināt šo jauno cilvēku).
— Bet kādēļ, profesor, tu pats vēl neesi miniaturizējies?
Es biju galīgi pārsteigts. Ko lai viņam atbild?
— Patiešām, kādēļ? Lūk, tā ir problēma! — es drošības labad sacīju, lai iegūtu laiku.
Vislabprātāk es būtu gājis prom, bet jaunais cilvēks jautājoši lūkojās manī.
— Tas tiks noskaidrots vēlāk, — es stingrā tonī paziņoju un tai pašā brīdī nopratu, ka viņš man netic.
Viņš pavirzījās nost, taču man likās, ka viņa skatienā jaušama neuzticības ēna.
— Visas problēmas vēl nav pilnīgi atrisinātas, — es piebildu un tūlīt sapratu, ka esmu samuldējies.
— Tātad viņi, šie miniaturizētie, ir izmēģinājuma trusīši, — nobeidza gaišmatis.
— Nekādā ziņā! — es atteicu un paraustīju plecus.
— Kādi izmēģinājuma trusīši? — ieinteresējās liela videožurnāla reportieris, kas stāvēja turpat blakus.
— Šie miniaturizētie, — puisis paskaidroja. Reportiera sejā parādījās tāda izteiksme kā
medniekam, kas nokļuvis uz zvēra pēdām.
— Kā tas saprotams? — viņš jautāja man.
— Es viņu nesaprotu. Nezinu, par ko viņš runā. Es novērsos, bet ar acs kaktiņu ievēroju, ka reportieris sācis sarunu ar puisi.
Es kļuvu slavens. Mājās mani gaidīja paziņas un reportieri. Reportieru gan bija vairāk, bet arī paziņu vidū pamanīju sejas, kuras nebiju redzējis vairākus gadus.
Godi ja starot staroja, pa labi un pa kreisi stāstīdama, kā es strādāju, atpūšos, ar kādiem sporta veidiem nodarbojos, bet ar kādiem ne un kāpēc. Turklāt viņa tik smalki uzsvēra savu lomu manā dzīvē, ka pat vidēji atjautīgam reportierim bija pilnīgi skaidrs, ka bez viņas es droši vien līdz pat šai dienai būtu kopis savu sakņu dārziņu un, kas zina, vai vispār būtu pabeidzis pamatskolu. Sasveicinoties viņa metās man ap kaklu, skūpstīdama mani ilgi, pietiekami ilgi, lai visi reportieri pagūtu izdarīt videotronogrammas.
Es tās aplūkoju nākamajā dienā videotronā gan Zemes, gan vissistēmas programmā. «Izcilā zinātnieka ģimenes dzīve,» skanēja komentārs. Visi plaši apsprieda «Kosmolida» veiksmīgo eksperimentu. Tikai viena teleavīze rakstā «Nepieļaujams eksperiments» citēja manu atbildi uz puiša jautājumu, vaicādama, kādēļ es pats vēl neesmu miniaturizē- jies.
— Neķītrie skauģi, — konstatēja Godi ja, noklausījusies šo rakstu.
Tūlīt pēc tam es saņēmu televideogrammu no direktora. Tā bija īsa un nepārprotama. Kad iegāju direktora kabinetā, viņš sasveicinājies tūdaļ bez aplinkiem pateica:
— Man šķiet, ka jums jāminiaturizējas.
— Kādēļ?
— Lai apliecinātu, ka jūs esat šīs metamorfozes piekritējs.
— Bet es taču lieliski jūtos pašreizējos izmēros.
— Es tam ticu, tomēr jums jāminiaturizējas. Saprotiet jel. Šodien šeit jau bijuši trīs reportieri ar šo jautājumu. Viņi nespēj apjēgt, ka jūs varētu nemi- niaturizēties. Viņi man jautāja, nevis vai jūs mini- aturizēsieties, bet gan kad tas notiks. Vai jūs to saprotat?
— Nu jā, bet…
— Nekādus «bet». Ja jūs to neizdarīsiet, agri vai vēlu prese uzzinās, ka jūsu nopelni miniaturizācijā ir nesalīdzināmi mazāki, nekā domājatsākumā. Bet tad …
— Viss kārtībā. Es miniaturizēšos, — es sacīju, un tai pašā naktī mani emitēja uz Titānu. Jau atrazdamies uz Mēness, es vissistēmas pēdējās ziņās dzirdēju, ka miniaturizācijas radītājs Dams devies uz Titānu, lai miniaturizētos. Komentētājs piebilda, ka miniaturizācijas mode ejot plašumā un sakarā ar to sākta mikroemitoru sērijveida ražošana.