Mani ieslēdz roku dzelžos. Tiesa pasludina pārtraukumu, un mūs nogādā tiesas kamerās.
Process atsākas pēc pusstundas.
Vitautam Vaļevičum piespriež piecpadsmit gadus pastiprinātā režīma ieslodzījumā, piecus no tiem pavadot cietuma režīmā. Šo spriedumu Vitauts uzņem mierīgi.
Aivaram Krievam - desmit gadi pastiprinātā režīma kolonijā. Viņš sāk histēriski raudāt, viņam solījuši, ka šis būšot liecinieks. Kādēļ tagad jāiet cietumā?
Sabiedrības pārstāvju acīs gandarījums. Nekāda cita reakcija spriedumam neseko. Mūs ievieto tiesas boksos, kur jāgaida transports uz cietumu.
Sēžot boksā, es ar sērkociņa palīdzību atmūķēju roku dzelžus, līdz braukšanai uz cietumu to neviens neievēro. Bet tad sākas viegla panika: lai man atkal uzliktu roku dzelžus, kamerā tiek iesaukti trīs bruņoti kareivji un virsnieks. Pretestību neizrādu un tieku ievietots cietuma mašīnā, atsevišķā boksā. Palicis atmiņā kareivis, kurš mašīnā noņēma roku dzelžus un atļāva pa logu skatīties pilsētu. Skats priekš manis bēdīgs - vasarīgi tērptas meitenes, pavasaris…
Pēc sprieduma es uzskatīju, ka mani smagākie piedzīvojumi beigušies. Tomēr cietumā manas domas mainījās. Dežurējošais virsnieks ar iesauku Rižijs, pirms nogādā mani uz nāvinieku kameru, mani zvērīgi piekauj un apsola to centīgi darīt līdz pat nošaušanai. Savu vārdu viņš turēja…
Pēc tam ejam uz ceturto korpusu, kurā atrodas nāvinieku kameras. Ceļš uz turieni kādu gabalu ved garām cietuma augstā ārējā mūra drošības joslai. Tā ir vairākās kārtās savīta dzeloņainu, satverošu, žņaudzošu un tamlīdzīgu velnišķīgu stiepļu sistēma. Vidū - gluda, grantēta piešaudes josla, kas no katra sargtorņa kā uz delnas pārskatāma un lodei viegli pieejama. Bet šīs kailās tuksnešainās joslas pašā vidū - no noblietētās zemes izspraucies un sazaļojis mazs mīlīgs bērziņš. Kā spītēdams neparastajam kailumam. Kaut kas tik pazīstams un tik nesaderīgs mani galīgi satrieca. Muļķa bērziņš! Viņam tik un tā neļaus tur augt. Šai joslai jābūt tīrai un pārredzamai, lai pat ods tur nevarētu patverties.
Šajā brīdī es pirmo reizi tikai tā pa īstam apjēdzu savu totālo bezcerību…
Ceturtajā korpusā atkal parādās sociālistiskās sistēmas iekarojumu priekšrocības. Trīs kameras gan paredzētas, lai vienlaikus turētu sešus, bet es būšu septītais.
Laikam jau padomju valstī iesākusies kārtējā kampaņa. Varbūt šoreiz tā veltīta noziedznieku atšaušanai? Šajā valstī taču viss notiek tikai kampaņveidīgi. Kampaņa pret izlaupītājiem, kampaņa pret huligānismu, kampaņa pret nepilngadīgajiem, kampaņa pret klaidoņiem, hipijiem, estrādes mūziku, dzērājiem utt.
Es savu pirmo sodāmību trāpīju "nepilngadīgo kampaņas" laikā. Nozieguma sastāvs šāds: divi puiši Bastejkalnā uz sola mūķēja vaļā pudeli. Kad gāju garām, palūdza, vai man nav nazis. Iedevu. Vēlāk viņi, draudot ar šo nazi, citam čalim mēģināja atņemt naudu. Kad ieradās milicija, es nevis laidos, bet lasīju šiem morāli…
Divi gadi Cēsu kolonijā. Par "līdzdalību grupā". No zvana līdz zvanam. Un mēnesi pirms termiņa beigām, sakarā ar pilngadības sasniegšanu, mani vēl iepazīstināja ar pieaugušo kolonijas "kārtību". Tādējādi man šīs "universitātes" vairs nebija svešas.
Centrālcietumā nāviniekam ir speciāls apģērbs, kura uzdevums ir notiesātajam atgādināt, kas viņu sagaida. Par pamatu ņemts strādnieku specapģērbs, kuram ar hloru iekrāsotas platas baltas svītras. Uz muguras starp lāpstiņām balts aplis, tādēļ kamerās uzsvārci cenšas nenēsāt. Pirms šī "uzvalka" saņemšanas tevi noģērbj kailu līdz ādai, liek pāris reižu pietupties, lai kontrolieris pārliecinātos, ka tev nekas nav noslēpts tūplī.
Pēc tam ejam uz 429. kameru. Vispār nāviniekiem ir paredzēta 428., 429., 430. kamera. Tieku ievietots vidējā. Pirms mani ielaiž kamerā, tur ieiet Rižijs un tās iemītniekiem atgādina zagļu likumu, kas attiecas uz mani un manu pantu. Tad kamerā ieeju es. Iepazīstos ar notiesātajiem Poludņenko un Vaļeru ar iesauku Krusts.
Kamera ir 2,5 m plata, 4 m gara, 3,5 m augsta telpa, kurā atrodas divas grīdā iebetonētas gultas, divi iebetonēti beņķi, sienā iemūrēts galds un niša produktiem un personīgajām mantām. Tā kā esmu trešais kameras iemītnieks, uz gulēšanu jāiekārtojas starp abām gultām uz grīdas.
Dienas režīms vienmuļš. Celšanās pulksten 6.00 no rīta, reizē arī brokastis. Līdz pusdienām vari lasīt vecu grāmatu vai runāties ar kameras biedriem. Gulēt aizliegts. Apmēram 14.00 pusdienas, pēc tam tādā pašā veidā gaidi vakariņas. 18.00 vakariņas, tad gaidi līdz 22.00, lai varētu iet gulēt. Trīs reizes dienā kameru apmeklē dežurējošais virsnieks. Cikos viņš to darīs, zina tikai viņš pats. Kad kamerā ienāk dežuranti, ieslodzītajiem jāstāv ar muguru pret durvīm, rokas pret sienu, ķermenis 40-50 grādu leņķī pret grīdu, kājas plecu platumā. Kameras atslēgas atrodas pie DIPP (dežurējošais izolatora priekšnieka palīgs). Tie bija: Rižijs, Caika, Streļņiks, Balerīna.
Pastaigu nav. Vienīgais brīdis, kad izej no kameras, ir pirts ik pēc desmit dienām.
Kamerā nav nekādas informācijas par ārpasauli. Liegta iespēja pat paskatīties uz debesīm: kameras logs ir aizmetināts. Grāmatas no cietuma bibliotēkas saņemam vecas un sabojātas.
Tādēļ pirmais, ko man prasa: kas notiek aiz kameras sienām? Nav svarīgi, ka es jau ilgu laiku atrodos ieslodzījuma. Krusts un Poludņenko šeit atrodas jau trīs mēnešus. Nāvinieku 428. kamerā vēl pēc viņiem ievietoti Auziņš un Koļida, bet 430. - pirms viņiem - divi Daugavpils kolonijas zeķi, kas augstāko saņēmuši par ieslodzītā nogalināšanu. Nāvinieku kamerā izveidojusies "tradīcija": tie, kas divatā sēž, tie divatā arī dodas uz sprieduma izpildi. Šajā gadījumā pirmajiem būs jābrauc daugavpiliešiem, tad Poludņenko un Krustam, vēlāk Auziņam un Koļidam. Tikai tad pienāks mana un tā notiesātā kārta, kuram nākošajam iedos augstāko.