Poludņenko notiesāts par atklātam dzīvokļu zādzībām ar slepkavībām. Viņš ir izdarījis trīs dzīvokļu zādzības, noslepkavojot to saimniekus. Divus Nikolajevā, vienu Rīgā. Kopā ar viņu tika tiesāta līdzdalībniece - piecpadsmitgadīga Natalija. Viņa bija Poludņenko civilsieva un visu noziegumu izpalīgs, par ko kā mazgadīgā saņēma desmit gadus pastiprinātā režīmā. Neizskatījās, ka Poludņenko nožēlotu izdarīto, bet sprieduma pareizību viņš neapstrīdēja.
Krusts.bija agrāk tiesāts par zādzībām un huligānismu. Tagad notiesāts par cilvēka nosišanu trolejbusa pieturā pie "Rīgas zieda'". Ar draugiem vakarā piedzērušies un gājuši staigāt pa pilsētu. Trolejbusa pieturā ieraudzījuši vīrieti, arī iereibušu, ar kuru sākusies vārdu apmaiņa, kas pārvērtusies strīdā. Rezultātā sācies kautiņš, kura gaitā Krusts ar draugiem vīrieti sasituši, paņēmuši viņa mantas: jaku, pulksteni, maku. Nenoskaidrojuši, kādā stāvoklī ir cietušais, aizgājuši. Cilvēks no gūtajām traumām miris notikuma vietā. Tagad Krusts saka, ka vainīgs dzērums-ja tā nebūtu, tad arī šāda nozieguma nebūtu. To, ka pie notikuša pats vainīgs, viņš saprot., bet uzskata, ka spriedums varējis būt maigāks. Viņa līdzdalībniekiem neiedeva vairāk par divpadsmit gadiem, kaut noziegumā visi piedalījās ar vienādu dedzību. Iemeslu tik bargam spriedumam pret sevi Krusts saskata tajā apstāklī, ka nevēlējās ar izmeklētāju runāt atklāti. Žēl sevis, ka neko nav paspējis dzīvē izdarīt. Viņam bija divdesmit seši gadi.
Jau pirms tam, saklauvējoties ar blakus kamerām, viņi uzzinājuši, par ko ir notiesāti tur sēdošie.
Par daugavpiliešu noziegumu es jau minēju. 428. kamerā atrodas Auziņš un Koļida.
Auziņš notiesāts par kolhoza partorga slepkavību. Visa nozieguma pamats meklējams latviešu tautas vēsturē. 1949. gadā viņa vecākus un visus bērnus izveda uz Sibīriju. Tur viņš izauga, apprecējās ar cita izsūtītā meitu, iekārtoja savu dzīvi. Viņš zināja, ka viņa vecāku ģimene tika izsūtīta pēc jaundibinātā kolhoza partijas sekretāra denunciācijas.
Septiņdesmitajos gados Auziņu ģimene atgriezās viņa tēva mājās. Kolhozā par partordzi strādāja ziņotāja meita. Viņam radusies nepārvarama vēlēšanās kaut kā sabojāt arī viņas dzīvi. Tādēļ Auziņš sācis mīlestības romānu ar partordzi. Viņa laikam nezināja par Auziņa ģimenes izsūtīšanas visām niansēm un padevās viņa teātrim. Tomēr romāns aizgāja par tālu, sieviete palika stāvoklī. Lai nolīdzinātu radušos situāciju, viņa piedāvājusi Auziņam šķirties no sievas, viņa šķiršoties no vīra, un viņi nodibinās ģimeni. Galvenais, ka viņa jau vīram visu izstāstījusi. Auziņš no šāda darījuma atteicās un atgādināja, ka, pateicoties viņas tēvam, tika sabojāta viņa dzīve, bet viņa vecāki svešumā gājuši bojā. Sieviete apsolījusi viņu atgriezt Sibīrijā, bet pirms tam visu par slepenajām attiecībām izstāstīt Auziņa sievai.
Mājās viņam atradusies trofeju šautene un munīcija. Kad par- tordze ar vīru braukusi pie viņa sievas, viņš no krūmiem to nošāvis. Vīrs apgriezis motociklu un ar līķi blakusvāģi mucis prom. Otrs šāviens nesprādzis patronas mitruma dēļ. Pēc tam Auziņš iebēdzis mežā. Viņa arestēšanai izsaukta karaspēka daļa. Viņš tomēr, apejot karaspēka ķēdes, nokļuvis kantorī, lai izņemtu savu algu. Tur viņu arestējis tikko no afgāņiem atgriezies kolhoza traktorists. Uz izdarīto Auziņš skatās kā uz likumīgu atriebību par vecāku un savām ciešanām, bet spriedumu uzskata kā dabisku un likumsakarīgu finālu savai rīcībai.
Koļida nopelnījis augstāko par vecas sievietes slepkavību un līķa izkropļošanu. Būdams dzērumā, viņš ieradies pie vecenītes, lai iegūtu dzeramo, tomēr tai šņabja nav bijis. Tad pieprasījis naudu, uz ko saņemts atteikums. Koļida ar cirvja pietu iesitis tantiņai pa galvu un izķēmojis līķi, nogriežot krūtis un dzimumorgānus. Izkropļoto ķermeni iemetis akā. Vēlāk, psihiatriskās ekspertīzes laikā, viņš mēģinājis tēlot ārprātīgo, lai izvairītos no tiesas. Nekas neiznāca. Bet nāvinieku kamerā viņš prātoja par to, ka vēlētos noskatīties sava sprieduma izpildīšanu. Tāpēc palika iespaids, ka ar galvu šim ieslodzītajam kaut kas nebija kārtībā.
Man izsniedza papīru un rakstāmo, lai saceru apžēlošanas lūgumu. Tajā es nolamāju padomju valdību un rakstīju: ja vajag nošaut mani, lai to dara, bet tādēļ nevajag bojāt dzīvi diviem neko sodāmu nedarījušiem zēniem - Krievam un Vaļevičum. Piebildu - ja man būtu automāts, es gan zinātu, uz ko vajag šaut.
Vitauts atrodas ceturtajā korpusā, bet uzzināt, kur tieši, nav iespējams. Cietuma sakaru sistēma šeit ir par vāju. Pat sazināšanās ar blakus kamerām, kur nav nāvinieku, ir problemātiska. Sajās kamerās tiek turēti ieslodzītie, kuriem administrācija uzticas. Viņi uz izsaukumu neatbild, bet, ja atsaucas, tad sarunas temats kļūst zināms administrācijai.
Blakus kamerā arī ievieto trešo notiesāto. Tas ir Anatolijs Irļikovs. Tagad visiem nāviniekiem ir skaidrs, ka drīz brauks prom daugavpiliešu "komanda". No šīs dienas dzīvojam gaidās. Tas ilgst līdz 22. maijam. Naktī no 21. uz 22. datumu daugavpiliešus aizved. 22. maijā pēc rīta pārbaudes, kuras laikā Caika mūs profilakses nolūkos mazliet iekausta, tieku pārvietots uz 430. kameru.
Pēc sasveicināšanās un gultas iekārtošanas mans pirmais jautājums: "Kā norit aiziešana?"