Tieku ieslēgts kamerā, kur mani gaida karaliskas pusdienas. Irļikovs atraugājas; viņš savu tiesu jau aprijis un tagad skatās manī platām acīm: kas noticis? Kāpēc tāda pārmaiņa un tik labvēlīga apiešanās? Kas tas tāds bija un ko viņš gribēja?
Nav nekādas vēlēšanās kaut ko stāstīt, jo pašu nodarbina viena vienīga doma: kāpēc tas oberments bija pie manis ieradies? Kāpēc?!
Vakarā nevaru aizmigt, domās vēl un vēlreiz pārcilāju visus iespējamos variantus.
1. Beidzot nolēmuši ķerties milicijas padibenēm pie rīkles, tālab grib noskaidrot, ko un kā šie dara. Nē, tas neder. Tad nebūtu šāds piedāvājums.
2. Pieņemsim, ka noķēruši īsto slepkavu un tagad grib noskaidrot patiesību. Skaidrs, ka tad jāsāk jauna izmeklēšana, bet līdz tam milicija grib ievākt kautkādas operatīvas izziņas. Tomēr nejau šādā veidā… Tas arī neder.
3. Varbūt tomēr noķēruši īsto un redz, ka iesēdušies sūdos. Lai nomazgātu smirdošo mundieri, man piedāvā līdzdalībnieka lomu. Diezgan reāli. Es atteicos - vai tas bija prātīgi? Šie tik un tā nomazgāsies. Mani nolaidis no kātiem par šito epizodi, īstajam vaininiekam uzkarinās citu… Reāli? Jā! Sistēmu es jau esmu iepazinis pietiekami labi - tā galvu cilpā pati labprātīgi nebāzīs.
Nu, tad - velns ar viņiem! Esmu jau samierinājies ar nāvi, pats to vēlējos. Tagad arī dabūšu…
(Tikai daudzus mēnešus vēlāk es "izskaitļoju", kas bija mans tās dienas "augstais viesis". Vienīgais, kuram no ministrijas specbufe- tes piegādāja un kurš pīpēja amerikāņu cigaretes "Kent", bija īstā slepkavas Staņislava Rogaļeva "aizbildnis", viņš arī iekšlietu ministra vietnieks, ģenerālis Anrī Kavalieris.)
1982. gada augusta pašas beigas.
Šoreiz lēkt augšā un skriet uz poda dabūjām naktī. Atkal dimdēja soli un šķindēja atslēgas. Tikai tonakt aizveda Poludņenko un Krustu.
Tagad bija pienākusi kārta Auziņam un Koļidam, pēc tam - man un Anatolijam Irļikovam.
No rīta mēs cenšamies sazināties ar Zaldātiņu, lai uzzinātu, kā notika aizvešana. Dežurants mūs pieķer brīdī, kad ar skārda krūzītēm pie auss caur mūri mēģinām saklausīt Zaldātiņu viņpus sienas.
Piecpadsmit diennaktis karcera režīmā.
Mani bez mantām pārved uz 429. kameru. Šoreiz, par laimi, bez papildu ķēdēm. Tā es nokļūstu tieši pie Zaldātiņa, kura vārdu un uzvārdu neatceros, jo tika lietota vienīgi viņa iesauka.
Zaldātiņš bija pusvācietis (no tēva), puskazahs (no mātes). Savos 20 gados nāvessodu izpelnījies par šofera noslepkavošanu elektrovilcienā posmā no Dzintariem līdz Zasulaukam.
Viņa dienesta vieta bijusi celtniecības bataljons Tukumā. Esot bijis komandēts uz karaspēka daļu Rīgā kopā ar vēl diviem kareivjiem.
Pirms braukšanas sapirkušies lēto vīnu - "bumbas". Vilcienā kārtīgi iedzēruši, bet licies par maz. Nakts vilciens bijis patukšs, tomēr kādā vagonā atraduši padzīvojušu vīru, kuram arī bijusi pudele. Kopīgi to izdzēruši, tad radusies ideja vīru aplaupīt. Cilvēks ticis spārdīts ar kājām, sists ar ģitāru, ar tukšām pudelēm. Krūšukurvī iedurts ar kabatas nazi vismaz vienpadsmit reizes. Pēc tam norāvuši pulksteni, paņēmuši maku. bet smagi savainoto vīrieti, iepriekš izsitot vagona logu, izmetuši no ejoša vilciena Zasulauka stacijas rajonā.
Laupījums - vecs pulkstenis 3 rubļu vērtībā, šofera tiesību apliecība un benzīna taloni…
Šajā infantiliķī prāta aprobežotību un alkohola izraisīto deģenerāciju varēja saskatīt ar neapbruņotu aci. Viņā nebija ne izpratnes, ne nožēlas par izdarīto, nāves spriedumu viņš uztvēra kā atzinības rakstu. Vienīgais, pret ko viņš protestēja, - ka draugiem iedoti tikai 10 un 12 gadi.
1982. gada septembris.
Pēc karcera režīma beigām Zaldātiņu pārved uz 428. kameru, es atgriežos savējā. Bet tur jau piesēdināts kārtējais nāvinieks - kāds vīrs no Madonas ar iesauku Traktorists. Administrācija "saspiež" ieslodzītos, jo iecerējusi izdarīt kameru pakāpenisku remontu.
Traktoristam nāvessods piespriests par mīļākās un viņas bērna noslepkavošanu un mājas nodedzināšanu. Viņš gan apgalvo, ka neesot to darījis. Pagaidām vairāk neko neuzzinām. Traktorists gadu ziņā ir visvecākais, kādu es šeit esmu jebkad sastapis, bet spriedumu viņš pārdzīvo vissmagāk no mums. Laikam taču dzīves vērtību sāc apjēgt tikai proporcionāli nodzīvotajam laikam. To, ko sāc saprast mūža otrajā pusē, nevari aptvert jaunībā, pat tik ekstremālā situācijā ne.
Tagad sēžam trijatā un gaidām remonta beigas. Bet tas vēl nav ne pusē, kad mums piesēdina ceturto - Stoļarovu.
Stoļarovs ar savu pārinieku Soldatovu pēc kāda trešā drauga ieteikuma nolēmuši aplaupīt bagātu dzīvokli. Īstenībā "draugs" tikai iecerējis atriebties tēvam, kurš aizgājis no ģimenes un visu uzmanību veltījis vienīgi jaunajai sievai un bērnam. Tēvs bijis jūrnieks un tobrīd bija devies reisā.
Laupītāji apbruņojušies ar apzāģētu bisi un durkli un, uzvilkuši galvās kaprona zeķes, piezvanījuši pie norādītā dzīvokļa durvīm. Tās atvēris mazais zēns. Soldatovs ar vienu roku sagrābis bērnu, bet otrā turēdams milzīgo durkli, ielauzies istabā. Viņam pa pēdām, atstādams neaizvērtas ārdurvis, sekojis Stoļarovs un notēmējis bises nogriezni pret sievieti, kura tobrīd istabā mazgājusi logu.
Sieviete sākumā nav pat aptvērusi situāciju un teikusi, lai puiši beidz ākstīties. Šajā brīdī atguvies zēns un sācis histēriski kliegt. Stoļarovs uzbrēcis sievietei, lai ātri gādājot šurp visu naudu, vērtslietas un svētbildes, bet Soldatovain pavēlējis: dari ko gribi, bet lai tas knauķis aizveras.
Soldatovam nebija divreiz jāsaka - tas vēzienā iegāza bērnam pa galvu ar durkļa rokturi, un zēns, momentā noplūdis asinīm, apklusa. Māte, redzot šo šausmīgo ainu, paklausīgi nokāpa no palodzes un steigšus apsolīja atdot visu, lai tikai neaiztiekot bērnu. Pagriezusies pret priekštelpu, viņa ieraudzījusi neaizvērtās ārdurvis un, skaļi saucot pēc palīdzības, metusies kāpnēs. Tur viņu panācis Stoļarovs un no izstieptas rokas attāluma ietriecis 16. kalibra lādiņu sievietei galvā. Pārlēcis jau sabrukušajam līķim, viņš sācis paniski bēgt. Izskrienot no kāpņu telpas, sadūries ar kādu vīrieti ar iepirkumu somām rokās. Lai gan šaujamais nav bijis pārlādēts, vīrs tomēr sabijies un atlēcis malā, bet tieši tāpēc laikam labāk saskatījis tūlīt aiz Stoļarova bēgošo Soldatovu, kurš jau bija norāvis sejas masku. Tas veicināja viņu drīzu arestēšanu, jo abi noziedznieki jau bija agrāk tiesāti.