Stoļarovs savulaik bijis cietuma režīmā kopā ar Irļikovu, taču starp viņiem abiem es redzu nesamērojamu, milzīgu atšķirību.
Jau teicu, kā notikušo pārdzīvoja un nožēloja Anatolijs. Stoļarovs turpretī gan izdarīto noziegumu, gan tiesu atceras ar cinisku jautrību. Pēc tam viņš prātoja, ko izdarīs ar uzrādītāju, kurš viņus piemānījis, jo tikai izmeklēšanā noskaidrojies, ka jūrnieks nekāds bagātais neesot vis bijis. Par nogalināto sievieti un sakropļoto zēnu viņā nebija pat vismazāko pašpārmetumu. Es šaubos, vai šajā bravūras čaulā jebkad ir mājojusi sirdsapziņa.
Kamerā Stoļarovam galvenokārt ir divas nodarbošanās: viņš nepārtraukti apceļ Traktoristu par viņa vaimanāšanu un raudāšanu, bet starplaikos mēģina uzplīties man - kas es tads par putnu, ja pie manis pat uz nāvinieku kameru brauc lieli priekšnieki. Un ja jau es esot tik ievērojama persona, lai es izkārtojot visiem pastaigas pa cietuma teritoriju.
Sagadījās, ka mums ar Anatoliju vienlaikus sāka sāpēt zobs. Lai gan apzinājāmies, ka tā būtu bezcerīga muļķība, pēc Anatolija ieteikuma es tomēr paziņoju dežurējošajam virsniekam Streļņikam, ka mēs ar Irļikovu pirms nāves vēlētos apmeklēt zobārstu.
Streļņiks pateica, lai gaidot, un aizcirta durvis.
Stoļarovam šis teātris sagādāja neviltotu jautrību. Patiesi, ne viņš, ne Anatolijs, cik vien bija atradušies cietuma režīmā, neatcerējās gadījumu, kad nāvinieks jebkad būtu izlaists no kameras tālāk par dušas telpām. "Ja nu vienīgi pēdējā etapa laikā," - Stoļarovs locīdamies zviedza. Cietuma režīmā viņi sēdējuši kopā pat ar apžēlotajiem - arī tie neko tamlīdzīgu nav stāstījuši.
Bet ap pussešiem vakarā atvērās kameras durvis. Tajās stāvēja Streļņiks, viņam aiz muguras citi dežurējošie virsnieki un "zon- derkomanda". Streļņiks izsauca mani un Anatoliju pēc uzvārdiem. Izgājām gaitenī, tur mūs saslēdza rokudzelžos. "Ja atvērsi muti, izārstēšu tevi ar "dubinālu" (tā cietuma žargonā sauc gumijas steku)." To teikdams, viens no virsniekiem pabāza šo labi zināmo rīku man zem deguna.
Tad sākās mūsu dīvainais gājiens. Metrus desmit pa priekšu iet divi "zonderkomandas" zeļļi ar stekiem rokās. Tad iet Streļņiks, tad es, tad vēl viens virsnieks, tad Anatolijs, pēc tam visi pārējie.
Korpuss kā izmiris. Neredz pat nevienu "hozbandJtu" (saimniecības daļā strādājošie ieslodzītie), kas vienmēr kaut kur kaut ko slauka, mazgā, krāso vai pielabo un parasti brīvi vazājas pa visu cietuma teritoriju.
Izejam no korpusa, un es redzu rudeni - rudenīgus kokus saulrieta staros. Un es atceros pavasari, kad mani veda uz nāviniekiem. Sirds iesmeldzās. Toreiz Rižijs solīja, ka kokus un debesis es redzot pēdējo reizi. Man tomēr ir izdevies kokus un debesis ieraudzīt vēlreiz!
Arī cietuma pagalms kā izslaucīts. Nav neviena, pat apsardzi neredz.
Gar piekto (sieviešu) korpusu pagriežoties uz slimnīcas pusi, kolonnas ceļā. nez no kurienes gadījies, nāk viens no "hozbandītiem". Nākamajā mirklī viņš ar "dubinālu" ir notriekts bezsamaņā un nu guļ ar seju asfaltā, vēl paspējis salikt rokas virs galvas, kā aizsargājoties. Trešajā (slimnīcas) kurpusā ceļā patrāpās vēl divi "hozbandīti", kuri nes ēdiena katlu vakariņām. Katls lido pa gaisu, jūk biezputra, abi ieslodzītie paliek guļam… Par ko?! .
Kāpjam uz otro stāvu, kur atrodas zobārstniecības kabinets, pie tā durvīm gandrīz saskrienamies ar sanitāru (arī ieslodzītais). To' iekausta mazliet saudzīgāk un noliek ar seju pret. sienu, bet viens no virsniekiem uzbrēc: "Es jums, pederastiem, teicu, lai pazūdat un nemaisāties pa kājām!"
Tā iesoļojam zobārsta kabinetā.
Pirmo krēslā nosēdina mani. Rokas tiek pieslēgtas pie krēsla roku balstiem, kājas ar siksnu pievilktas pie paliktņa. Tad ielaiž zobārsti. Viņa atšķir reģistrācijas žurnālu un prasa manu uzvārdu. Tas, kurš pirmīt lamājās, atrūc, ka tas neesot obligāti, - lai rakstot 430. kamera, un viss.
Tā arī tikām iereģistrēti: Nr. 1. un Nr. 2. no 430. kameras.
Zobārste pienāk pie manis un, paņēmusi instrumentus, saka, lai atveru muti. Es nereaģēju. Bļaustīgais virsnieks sāk mani lamāt, es pagriežos un atreju: "Tu taču pats, muļķi, kad vedi mūs no kameras, pavēlēji muti vaļā nevērt."
Tie no "zonderkomandas" apmierināti iesmejas, liekas, šoreiz pat bez naida.
Kad daktere sāk apskatīt sāpošo zobu, viņa saņem pavēli zobu nelabot, bet izraut, jo man vairs ilgi tie gremokļi nebūšot vajadzīgi. Kad ārste sāk gatavot šļirci, bļaustīgais pavēl raut tāpat, bez anestēzijas…
Beidzot zobārstei laikam tas viss ir apnicis un viņa asi atgādina, ka šajās sienās noteicējs tomēr būšot ārsts.
Man un Toļikam izrauj sāpošos zobus, un pa absolūti tukšu cietuma pagalmu gājiens dodas atpakaļ.
Kamerā dabūju pa kaklu no Anatolija - ar savu uzvedību un virsnieku lamāšanu es varēju izpelnīt karcera režīmu visai kamerai. Bet Stoļarovs ir šokēts par notikušo un izdara savus secinājumus: man esot pārāk netīra pagātne brīvībā, ja jau tiek taisīti šādi izņēmumi.
Bet es arī pats cenšos analizēt notikušo un atrast tam izskaidrojumu. Vai Streļņiks tā centās, lai neviens mūs neredzētu, tikai tādēļ, ka baidījās kolēģu pārmetumu par to, ka viņš ir saudzīgāks pret nāviniekiem? Tādā gadījumā - kāpēc vajadzēja ciest pilnīgi nevainīgajiem "hozbandītiem", bet daudziem ieslodzītajiem cietuma slimnīcā iznāca plānākas vakariņas izgāztās putras dēļ? Mēģinu to visu kaut kā savilkt ar ministrijas pārstāvja negaidīto apmeklējumu, tomēr nekas nerindojas vienā loģiskā secinājumu ķēdē.