Goda eskorta pavadībā dodos pie opera Kurilova. Mani atstāj gaitenī. Bez jebkādas apsardzes. Lai uzgaidot.
Nākamajā mirklī saprotu, ka tas ir teātris. Nez no kurienes pēkšņi iznirst man pazīstamais kegebešņiks. Pienāk klāt, sasveicinās. Domāju - kas tagad sekos?
Čekists nolasa notāciju par to, ka manas puiciskās muļķības ar plakātiem nemaz neesot tik nevainīgas, ka tā esot spilgta norāde uz manu nepareizi ievirzīto pasaules uztveri, tomēr viņi neesot nekādi necilvēki. Viņš cerot, ka es tagad, novērtējis, cik daudz viņi manā labā darījuši, savu pasaules uzskatu mainīšot. Mana lieta esot nodota jaunai izmeklēšanai, un viņš garantējot: mani drīz atbrīvošot, tikai man pašam esot "jāprot palikt dzīvam". Pēc tam viņš piebilda bez aplinkiem - katru manu soli kontrolēšot trīs organizācijas: prokuratūra, VDK un Iekšlietu ministrija.
Ja prokuratūrai es esot vajadzīgs kā liecinieks un cietušais, tad IeM tagad darīšot visu, lai mani novāktu no ceļa. VDK mani kontrolēšot, lai es vairs nevarētu kaitēt varenās humānās valsts reputācijai un, cik varēšot, centīšoties pasargāt no IeM izdarībām.
Mani iesauc kabinetā, uzrodas vēl daži virsnieki. Man jāparakstās papīros gan par to, kādas mantas esmu nodevis, ko saņēmis, gan par lietas nodošanu pārizmeklēšanai. Visi mani apsveic ar taisnības uzvaru. Katrs cenšas kaut ko uzmundrinošu pateikt, bet man no šīs pārcentības reibst galva, nāk virsū nelabums, un es jūtu, ka drīz kritīšu. Tagad - kad jādzīvo!…
Opers Kurilovs atļauj izvēlēties kameru pašam. Es gribētu atpakaļ uz 245., taču tur neesot vietas, tādēļ jāiet uz 263. kameru. Tā ir tieši stāvu augstāk, virs 245.
Ar lielu godu mani nogādā kamerā. Tie, kas šeit jau atrodas, ir šokēti par svinīgo ceremoniju, ar kādu kamerā tiek ievietots jaunpienācējs, tādēļ pasprūk jautājums: "Kas tad tas par putnu?!"
"Nāvinieks," īsi nosaka korpusa priekšnieks, un šī atbilde kļūst par manu turpmāko cietuma iesauku.
Pats es sliktās pašsajūtas dēļ liekos gultā, ko ir uzklājis stāva dežurants.
Zeķi pēc "popu" aiziešanas vēlas mani iztaujāt, taču es uzgriežu muguru un aizveru acis. Mani pārņēmusi pilnīga nesapratne par to, kas pašlaik notiek, lai gan teorētiski tādam pavērsienam biju it kā gatavojies. Taču tagad galvā griežas simtiem jautājumu, uz kuriem nav nevienas atbildes.
Nočukstu vienīgi: "Paldies tev, Dievs, ka esmu dzīvs!…"
1982. gada 11. decembris.
Vakara pārbaudes laikā korpusa priekšnieks nebija jāvis mani modināt. Nogulēju vakariņas, vakara pārbaudi, brokastis un rīta pārbaudi. Trīs pārējie kameras iemītnieki, aptuveni nojaušot, no kādas elles esmu izkļuvis, arī nebija trokšņojuši, bet sēdējuši, klusi sarunādamies. Un tad…
Es vēl gulēju, tāpēc visa notikuma kopainu man varēja tikai atstāstīt.
Klusi pavērušās kameras durvis, tajās parādījies Vasja Streļņiks ar pamatīgu maisu vienā rokā. Ar otru roku viņš izņēmis no kabatas atslēgas un, viltīgi smīnēdams, pašķindinājis tās. Mana reakcija bijusi tik ātra, ka vienu no kameras biedriem es, lēkdams no gultas, notriecis zemē. Pats es vēl neesmu lāgā pamodies, bet automātiski jau cenšos nostāties pie sienas. Taču šajā kamerā pie gala sienas atrodas divstāvu metāla gulta, un to es attopu tikai tad, kad, pilnā sparā ietriecies ar pieri gultas malā, sēžu uz grīdas un skaitu acu priekšā lēkājošās zvaigznītes.
Streļņiks sākumā smejas par savu "izdevušos joku", pēc tam lūdz piedošanu un aicina mani gaitenī. Tur viņš bez aplinkiem, bet galvenais - bez lieciniekiem, cietuma administrācijas vārdā lūdz piedošanu par to, ko man nācies pārciest nāvinieku kamerā. Rau, priekš manis esot pat paciņu savākuši - lai atkopjos.
Par paciņu saku paldies, bet par piedošanu atbildu - to lai nāk lūgties Rižijs ar Caiku.
Es laikam tajā brīdī izskatījos briesmīgs - Streļņiks atļāva man atgriezties kamerā tikai tad, kad pārliecinājās, ka esmu pilnīgi nomierinājies.
Vēlāk bija atnācis arī opers un pateica, lai es pārdomājot, kā man labāk: sēdēt "vieglajā" kamerā un saņemt pienesumus vai - sapūt izolatorā pavisam, toties stāstīt prokuratūrai par cietuma administrācijas ļaundarībām. A?…
Atcerējos arī čekista divdomīgo brīdinājumu - brīvs jau tu kaut kad būsi, bet līdz tam ir jānodzīvo.
Un es… noslēdzu kompromisu ar sevi un savu sirdsapziņu.
1982. gada decembra vidus.
Mani kameras biedri ir padzīvojuši vīri.
Egons sen atpakaļ bijis tiesāts afērists. Pēc soda izciešanas dzīvojis Rostovā pie Donas un strādājis "Rostseļmašā" par sagādnieku. Atbraucis uz Rīgu darba darīšanās, kur, protams, vajadzējis dot kukuli. Šādi darījumi sagādniekam ir parasta lieta, taču šoreiz esot patrāpījies priekšnieks, kurš ņēmis tikai valūtā. Dolāru "sagādes" brīdī aizturēts "par nelikumīgām valūtas operācijām". Afērists būdams, daudz nebēdājis, bet mēģinājis ar kukuli atpirkties, par ko nopelnījis arestu un papildu pantu. Pats viņš uzskata, ka prokuroram nav devis tik, cik vajadzīgs, un tā, kā vajadzīgs.
Tam var piekrist vai nepiekrist, bet es nemaz nebrīnītos, ja tieši tā būtu bijis, jo cietumā sen ir visiem zināms, ka krietna dala kārtības sargātāju ir nopērkami, un korupcija te sit augstu vilni.
Gunārs - sevišķi bīstams recidīvists - atvests no sevišķā režīma kolonijas uz papildu izmeklēšanu. Izmeklēšanas laikā par viņa nodarījumu papildu epizodēm nerunājam.
Mirsalehs - azerbaidžānis, kas nodarbojies ar puķu tirdzniecību. Ziedus viņam ar armijas transporta lidmašīnu piegādāja no Kaukāza. Tirdzniecības starpnieka procentu veidā iegūto naudu pārvērtis dārgmetālos un kažokādās. Bet tā kā zagtu uzpirkt iznāca lētāk, tad viņš drīz vien kļuva par zagto mantu noņēmēju. Un "sadega" ar veselu kravu "kreiso" lapsādu.