Kopš tam senajam, Zigurda dzīves vistraģiskākajam dienam, mēs esam tikušies un runājušies ļoti daudz. Taču, jo vairāk es iedziļinājos šaja neparastajā likteni, jo ciešāk manī nostiprinājās pārliecība: es nekad nespētu tā īsti un līdz skaudrumam patiesi attēlot Zigurda pārdzīvoto, lai cik meistarīgiem vārdiem un paņēmieniem to ari censtos darīt. Sis ir izņēmuma gadījums, un par to pastāstīt ir tiesīgs vienīgi viņš pats.
Zigurds pat mazliet it kā apvainojās uz mani par tadu "mazvērtības kompleksuUn vajadzēja paiet vēl dažiem gadiem, iekams izdevās viņu pārliecināt - tomēr pašam ķerties pie kādreiz uz apdriskātām lapelem pieskicēto un atmiņa saglabajušos iespaidu atjaunošanas un apstrādes.
Te nu tās ir - Zigurda Dreimaņa pašrocīgi rakstītas "nāvinieka piezīmeskuru valodas vienkāršībā un robustumā arī slēpjas to patiesa vērtība.
JURIS BLAUMANIS
1981. gada 13. septembris.
Pēcpusdienā iedauzījos Kokneses alus bārā. Tur uzzināju par sava klasesbiedra Aivara Krieva arestu. Pie viņa mājās esot izdarīta kratīšana, bet par aresta iemeslu nekas nebija zināms. Vakarā aizgāju uz dejām.
Tovakar klubā bija maz cilvēku, nebija ko darīt. Ar savu draugu Inesi gājām līdz stacijai. Redzu, iecirkņa pilnvarotais Savčenko apkārt stacijas laukumam izveido aplenkuma ķēdi. Pateicu Inesim: "Laikam ņems ciet baigo noziedznieku."
Saņēma ari. Arestēja tieši mani. Tas notika apmēram 21.30. Tiku aizvests uz Stučkas rajona Iekšlietu daļu (IeD).
Apmēram pulksten 22.10 sākās pirmā nopratināšana IeD priekšnieka kabinetā. Es to visu uzskatīju par vella dzīšanu. Mani apvaino Marutas Začas slepkavībā naktī no 26. uz 27. augustu. Kāds stulbums… Kabinetā bija šādi IeD darbinieki: IeD priekšnieks Grundšteins, LPSR Iekšlietu ministrijas sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Modris Missers, IeD priekšnieka vietnieks Jānis Sķēris, inspektors Andrejs Stars, VAI inspektors Rudmiezis un vēl divi "cilvēki". Man nebija, ko atbildēt. Kā mācēju, noliedzu savu vainu un nosaucu savu alibi. Tā kā biju dzēris, baiļu nebija. Tās nāca vēlāk, kad sekoja zvērīga piekaušana…
Stars no aizmugures apmet man ap kaklu gumijas steku un sāk žņaugt. Strauji pietupstos un tādējādi no tvēriena esmu atbrīvojies, bet viens no miličiem negaidīti ietriec man dūri pavēderē tā, ka es saliecos. Nākamajā mirklī nobirst sitienu krusa un es varu pētīt, cik liela ir 43. izmēra kurpe, kad tā atsitas pret seju…
Samaņu atguvu tikai iepriekšējās aizturēšanas kamerā (IAK).
1981. gada 14. septembris.
Tieku izsaukts uz nopratināšanu Sķēra kabinetā. Piedalās Sķēris, Stars, milicijas šoferis Kola. Man paziņo, ka naktī no 26. uz 27. augustu es neesot atradies Jumpravā pie stacijas dežurantes Janas, bet gan nozieguma vietā.
Tā kā iepriekšējā vakarā biju lietojis alkoholu, laikam kļūdījos, nosaucot savu alibi. Bet kurš gan var precīzi atcerēties, ko darījis datumā pirms mēneša, nedēļas, pat pirms pāris dienām?… Uz piebīdītās papīra lapas izklāstu visus nedēļas notikumus un aprakstu vietas, kur esmu bijis.
Padomājis atceros, ka naktī no 26. uz 27. augustu atrados pie savas vecvecmāmiņas Jumpravas ciema "Zanderos". To arī paziņoju IeD darbiniekiem. Viņiem tas neder.
Sķēris iedzer sodas ūdeni un paziņo: "Cālīt, nevajag muldēt, mēs tāpat visu zinām. Mums ir liecinieks, kurš tevi redzējis Aizkraukles stacijā kopā ar Marutu."
Kad es to noliedzu, pret maniem sāniem un muguru tiek "pārbaudīts" kabineta krēslu stiprums…
Atjēdzos IAK.
1981. gada 15. septembris.
No rīta tiek sarīkota konfrontācija ar vecvecmāmiņu. Viņai ir gandrīz 90 gadu. Viņa apstiprina manu uzturēšanos "Zanderos", bet nevar atcerēties datumu, kad tas bija.
Vecvecmāmiņu aizved, mani nosauc par slepkavu un piekauj tieši iepriekšējās aizturēšanas izolatora telpās.
Vēlāk pratina prokurors Liņģis. Uzaust cerības stariņš, jo es jau esmu tuvu jzmisumam. Ziņoju prokuroram par IeD darbinieku izdarībām.
Viņš noklausās klusēdams. Pēc tam mani nogādā kamerā, bet tur dežurējošie miliči Martinovs un Orlovs mani piedauza ar sevišķu patiku.
Es vairs nevaru, es kliedzu, man visas malas sāp.
Vakarā pratina Stara kabinetā, piedalās Stars, Missers, Martinovs. Stars ar Martinovu daudz nerunā, bet savu boksa treniņu iesāk tūlīt. Es pat vairīties no sitieniem nespēju, jo jebkura mana pakustēšanās izraisa neciešamas sāpes.
Tēlodams saudzīgu onkuli, šo eksekūciju it kā pārtrauc Missers. Viņš liek man stāstīt visu no sākuma - pa dienām, par visu augusta mēnesi. Kad esmu nonācis līdz naktij no 26. uz 27. augustu un apgalvoju, ka neesmu bijis Jumpravā, Missers piekrīt un saka: "Pareizi, tu biji pie vecvecmātes, bet naktī, kad viņa aizmiga, tu aizbrauci uz Aizkraukli, noslepkavoji Marutu un pret ritu biji atkal Jumpravā…" Viņam esot liecinieki.
Tad man to pašu sāk skaidrot Stars. Ar to atšķirību, ka katru manu iebildi pavada sitiens sejā. Man zobi vien ņerkst.
Tā katra pratināšana kļūst par visbrutālāko piekaušanu un ņirgāšanos.
1981. gada 16. septembris.
Man nezinot, pret mani tiek falsificēta krimināllieta par sīko huligānismu.
Kā noskaidrojās vēlāk, iecirkņa pilnvarotais Savčenko bija saņēmis norādījumu - atrast iemeslu manai aizturēšanai. Šai nolūkā tiek safabricēts protokols, kur par lieciniekiem pieaicināti divi kārtības sargi.
Protokolā teikts, ka es 5. septembrī iereibušā stāvoklī Kokneses stacijas laukumā esot necenzēti lamājies un uzmācies gājējiem. Inspektors Stars ar savu roku manā vārdā pierakstījis, ka es esot atteicies sniegt jebkādus paskaidrojumus, tāpēc lieta nodota tiesai ar lūgumu izskatīt bez manas klātbūtnes. Tā bez manas līdzdalības tiesā tiek piespriestas 15 diennaktis administratīva aresta.
Bet to es uzzināju tikai vēlāk. Tad arī sapratu, ka viņi darījuši visu, lai novilktu laiku un mani neizlaistu.