Kad saviem kameras biedriem beidzot pastāstu par sevi, viņi ir šokēti. /
Pēc dažām dienām Gunārs, atgriezies no tikšanās ar izmeklētāju, pastaigu laukumā pasauc mani sānis. Viņam nepārprotami esot likts manīt: ja Dreimani kāds "nejauši" nodurs, tad dūrējam esot garantēta atbrīvošana…
Tagad man jāuzmanās. Gunārs mani gan brīdināja, bet kur ir garantija, ka cits kandidāts, kuram tiks uzticēta šī "misija", man neiegrūdīs nazi ribās, pat acu nepamirkšķinot?
Trakie laiku neskaita.
Rīta pārbaudē pieprasu tikšanos ar ārstu.
Te jāpaskaidro, ka vēl pirms tiesas pamanīju, ka cietuma psihiatri pret mani izturējās samērā labvēlīgi, sniedza man medicīnisku un morālu palīdzību un, iespējams, ticēja pat, ka es neesmu vainīgs. Lai pie viņiem nonāktu, nolemju korpusa ārstam notēlot vajāšanas māniju vieglā formā. Izstāstu par savām izjūtām un uzmācīgo domu, ka apkārtējie mani grasās nogalināt.
Pēcpusdienā mani ar visām mantām pārce] uz trešā (slimnīcas) korpusa 310. kameru. Esmu cietuma trakomājā, kur galvenais ir psihiatrs Krjasņanskis pulkveža pakāpē. Viņš mani izsauc, un es viņam izstāstu visu patiesību.
Ārsts mani apskata un liek kāpt uz svariem. Šis apskates brīdis mani pat sasmīdina: līdz nonākšanai nāviniekos mans svars bija 85 kg, un draugi mēdza sacīt, ka man pretī bez mieta rokās labāk nestāties; tagad es svēru 58 kg un mērenā vējā nevarēju nostāvēt,
Pēc pamatīgas apskates ārsts nolemj: tā kā esmu vaļsirdīgi atzinies blēdībā, viņš mani slimnīcā paturēs, bet par to man būs jāapkopj smagi slimie. Tikai sākumā viņš mani nedaudz atbarošot, pārbaudīšot psihisko stāvokli, kā arī centīšoties apārstēt citas iegūtās vainas. Lieta tāda, ka es joprojām izjutu neciešamas sāpes mugurā, bet no rītiem turpināju urinēt asinis.
Cietuma slimnīcas psihiatriskā nodaļa atrodas trešā korpusa otrā stāva labajā spārnā. Šeit atrodas ne tikai "trakie"', bet arī tādi, kam nepieciešama neiropatoloģiska ārstēšana. Darbs tur ir velnišķīgs. Un ne tikai tāpēc, ka nepietiek medikamentu, ka nav visnepieciešamākās aparatūras. Darbu ievērojami traucē liels daudzums simulantu. Gandrīz katrs, kurš sēž cietumā, uzskata, ka notēlot trako ir iespējams, un bieži vien to mēģina darīt.
Simulanti ir spējīgi uz visdažādākajiem trikiem un nereti uzrāda ne tikai lielisku aktiera talantu, bet arī apbrīnojamu izturību, kam jāliek pretī ne mazāks talants, lai šādu "slimnieku" atmaskotu.
Ieslodzītais no 8. kolonijas ar iesauku Motorollers bija pastāvīgs psihiatriskās nodaļas klients. Viņa "slimības" pamatā bija nevēlēšanās strādāt zonā. Šai nolūkā viņš ar izdomu un visai veiksmīgi kolonijas apsardzei notēloja trako. Tikko viņu ieveda slimnīcā, viņš ārstam visā atzinās. Kamēr aprakstīja "slimības" gaitu un nokārtoja papīrus, pagāja divas nedēļas un Motorollers, labi atpūties, atgriezās kolonijā, lai pēc mēneša viss atsāktos no jauna.
Ieslodzītais ar iesauku Urķis, jau sasniedzis piensijas vecumu, pēdējo termiņu atsēdēja par uzdzīves perēkļa turēšanu. Ieņēmis galvā, ka viņa veča pa to laiku var nodzerties un saieties ar perēkļa apmeklētājiem, Urķis nolēma panākt atbrīvošanu, notēlojot trako: viņam "uznāca" pilnīga apātija un nevēlēšanās dzīvot, trīs mēnešus viņš nepieskārās ēdienam, bet dabiskās vajadzības viņš nokārtoja zem sevis.
Ārsti veica milzīgu darbu, lai atklātu slimības cēloni un formu, taču apsekošana un visas analīzes liecināja - cilvēks ir absolūti vesels. To pašu apstiprināja arī pieaicinātās konsultantu komisijas.
Tad sākās izturības pārbaude.
Mums nebija noslēpums, ka vecais simulē. Tāpēc cietuma sanitāri (arī ieslodzītie), kuriem vajadzēja viņa netīrumus savākt, izturējās pret Urķi ar neslēptu un neizvēlīgu cietsirdību. Kad vecais bija kārtējo reizi apķēzījies, viņu izveda gaitenī un noskaloja ar ugunsdzēsēju šļūtenes spēcīgo strūklu. Viņu valstīja un mētāja kā lupatu maisu, bet onkulītis ietiepīgi ne uz ko nereaģēja. Visu šo nežēlību paklusām atbalstīja cietuma administrācija un arī mediķi, jo citādi salauzt simulantu pretestību ir neiespējami.
Mums nebija noslēpums arī tas, ka večuks, kurš pa dienu ēdienam nepieskārās, pa naktīm no skapīšiem vilka ārā maizes pārpalikumus, bet no izrēķināšanās viņu paglāba tikai mūsu neviltotā interese: kurš uzvarēs šajā ietiepības pilnajā cīņā?
Uzvarēja vecais. Galu galā, zaudējis pusi no sava svara un citu acīs kļuvis par pēdējo lopiņu, viņš tika atzīts par slimu un atbrīvots. Un tikai tad, kad meita kopā ar pilsētas psihiatriskās dziednīcas sanitāriem veda viņu projām, viltnieks paskatījās uz mums un pasmīnēja: "Veči, piedodiet nu, ja kaut kas nebija tā, kā vajag…"
Veselu daudzcēlienu lugu, bet ne tik sekmīgi, nospēlējaarī ieslodzītais ar iesauku Zvirbulis, kurš bija nolēmis notēlot kaķi. Eda viņš tieši no bļodas bez roku palīdzības, visu laiku sēdēja zem gultas un ņaudēja. Ja kāds tuvojās, tad šņāca.
Apsekošana un analīzes liecināja - simulē. Izmēģināja izturības pārbaudi - arī nekas nepalīdzēja. Mums atkal piedzīvojums: kurš ņems virsroku - mediķi vai simulants?
Kādu dienu kamerā ienāca dakteris Krjasņanskis, zem baltā virssvārča var saskatīt apakšpulkveža mundieri. Pēc savas komplekcijas viņš bija respektabls vīrs, svēra ne mazāk par centneru, augumā ap 185 cm, sirmiem matiem un tumšām ūsām a la Josifs Visarionovičs.
Un raugi, šis cienījama izskata kungs, piegājis pie Zvirbuļa gultas, negaidīti nometās rāpus un sāka suniski riet uz pagulti, kur tupēja Zvirbulis. Mēs visi sākām bezdievīgi zviegt, un šī smieklu lēkme pielipa arī simulantam.