25. decembra rītā mani modina medmāsa Nataša, lai izdarītu kārtējo injekciju.
Pirmais, ko pamodies aptveru: "Taisni slienas suņam aste / Pret zilāmi debesīm…"
Kļūstu pat pārgalvīgs un saku Natašai: "Māsiņ, dakteris teica, ka es nekad vairs nevarēšu, bet šodien es varu gan, varbūt metīsim spricēšanu pie malas un pamēģināsim?…"
Viņa piesarkst, nomet paplāti un aizskrien. Tūlīt arī ierodas ārsts un saka: "Parādi!" Es parādu arī. "Nu, vai zini," viņš noteic, "tev gan ir dzelzs veselība." Un, novēlējis man laimīgu Jauno gadu, aiziet.
Vakarā šis atgadījums klīst p^ korpusiem kā anekdote.
Bet es laimīgs dzeru Ziemassvētku kafiju un nodomāju: "Paldies Dievam, esmu dzīvs un, ja Tas Kungs būs žēlīgs, nebūs nemaz tik slikti, kā runā…"
Bet ap gadu miju palātā ieved slimnieku smagā stāvoklī. Tas ir Juris no Jelgavas 4. kolonijas. Kautiņa laikā viņam iesists ar lauzni pa muguru - jauneklim bojātas muguras smadzenes, viņam draud paralīze.
Es pēkšņi aptveru, ka esmu liktenim parādā, tāpēc kļūstu par smagi slimā Jura kopēju.
Ar Juri es sabiju kopā trīs mēnešus un redzēju, kā viņš acu priekšā sagruva. Šoreiz ne cietuma ārsti, ne pieaicinātie speciālisti neko nespēja līdzēt - sitiens bijis pārak spēcīgs.
Juris bija notiesāts uz 12 gadiem pēc KK121. panta 2. daļas. Viņš strādājis par šoferi. Kādā algasdienā viņa dzīvoklī sapulcējusies jautra kompānija, arī divas meitenes. Viņš pats esot drīz vien "nolūzis", bet pārējie vienu no meitenēm pa to laiku izvarojuši. No kompānijas viņš visus nemaz neesot labi pazinis, bet meitene savukārt varējusi norādīt vienīgi dzīvokli, kurā tas noticis. Tā kā viņš nav varējis ne pierādīt savu alibi, ne nosaukt patiesos vaininiekus, tad tiesāts kā līdzdalībnieks, lai gan dievojās, ka neesot vainīgs.
Ar paralizētām kājām un galēji novājējušu viņu atbrīvoja pirms termiņa un aizveda (laikam nomirt) uz pilsētas slimnīcu.
1983. gada ieskaņa.
Apmēram janvāra vidū mani izsauc no kameras un izsniedz manas personiskās drēbes, liek pārģērbties. Pie korpusa izejas mani gaida prokuratūras mikroautobuss…
Tā ir pirmā reize, kad es pēc septiņu mēnešu bezcerības, mokām un pazemojumiem kaut uz brīdi atstāju cietuma teritoriju. Mani pārdzīvojumi nav aprakstāmi. Ir agrs rīts, visapkārt tumsa, bet es ar acīm kāri riju šo tumsu kā izslāpušais ūdeni.
Mani aizved uz Stučkas iekšlietu daļu, kur notiek atpazīšanas procedūra. Man jāuzrāda tie milicijas darbinieki, kuri pret mani pielietojuši vardarbību, vai bijuši klāt, kad tas noticis.
Mikroautobuss apstājas pie rajona milicijas ēkas. Tur priekšā jau ir Vitauts Vaļevičus, viņš ir jau atbrīvots. Šoreiz arī man tiek dota zināma rīcības brīvība, varu brīvi pārvietoties, nav ne rokudzelžu, ne konvoja. Neomulīgāk kļūst dežūrtelpā. Martinovs un Vasiļjevs smīn man tieši sejā: "Nu, putniņ, atkal esi pie mums?…"
Ejam uz pagrabstāvu, kur man jāparāda kameras, kurās tiku turēts izmeklēšanas laikā, kā arī telpas, kurās tiku pratināts un sists. 8. kamerā parādu uzrakstus, kurus esmu ieskrāpējis lāviņas galvgalī: "Šeit bija Dieva vergs Zigis", "Dievs, palīdzi!" un "Mammu, es neesmu vainīgs." Turklāt paskaidroju, kā Martinovs mēģināja mani pakārt, bet no gaiteņa atskan viņa balss: "Ar to diegu taču kaķēnu nevarēja pakārt, kur nu vēl tevi…"
Tad mani ieslēdz kamerā un turpina darbu ar Vitautu. Un es nezin kādēļ iedomājos: ja prokuratūras darbinieki vēl kādu brīdi vilcināsies un mani no šejienes tūdaļ neaizvāks, tad es no šejienes dzīvs vairs neiziešu…
No Rīgas izbraucu neēdis, tādēļ uzrunāju izolatora dežurantu, vai nevarētu dabūt pusdienas. Saņemu atbildi: "Tu mums uz galvas dirsīsi, bet mēs lai tev maizi dodam?"
Vēlāk aktu zālē atpazīšanai saaicināti visi milicijas darbinieki, kurus vien varēja tobrīd atrast.
Uzrādu Šķēri, Staru, Martinovu, Misseru, Pilku un Kolu.
Kā viņi gan katrs centušies maskēties!
Piļka savas švīta ūsiņas "atlaidis" kā Budjonijam, bet parastās viegli ēnotās acenes nomainījis pret totāli melnām saulesbrillēm (ziemā!). Stars dižojas formastērpā, lai gan viņu neviens nav redzējis citādi, kā vien civiluzvalkā. Missers ar mani cenšas sarunāties gluži kā ar vecu draugu, kuram viņš bijis gandrīz vai kā tēvs un padomdevējs…
Un tā katrs. Tagad tikai redzu, kā viņi pinas savās liecībās. Viņi liedzas, viņi cenšas mani aprunāt, mēģina paķert ar jautājumiem. Velti! Līdz sava mūža galam es jūs katru pēc smakas pazīšu…
Vakarā mani ved atpakaļ uz cietumu.
Atgriežos kamerā. Manas izjūtas ir pretrunīgas. Lai gan ar prātu saprotu, ka prokuratūra ir sākusi izmeklēšanu par miliču izdarībām manā lietā, tomēr zemapziņā mājo šaubas - vārna vārnai taču acī neknābs. Par laimi, es maldījos.
Tomēr par miliciju jāsaka - tā nedomāja padoties. Es nezināju, kādi pārbaudījumi man vēl priekšā.
No rīta ārsts ir satraukts. Viņš laikam saņēmis brīdinošu informāciju un pavēsta man, ka turpmāk es no apsardzes personāla nedrīkstu pieņemt nekādus pienesumus, īpaši pārtikas produktus, jo nav izslēgts, ka tie var būt saindēti.
Es viņam ticu. No tā, cik agresīvi bija Stučkas miliči, nekas labs nav gaidāms.
1983. gada februāris.
Mani ved uz Staņislava Rogaļeva tiesas sēdi, kas notiek Centrālcietuma tiesas zālē. Laikam bailēs no pūļa linča tiesas vai arī par to, ka šis pārdrošais maniaks varētu bēgt, viņu ārpus cietuma teritorijas nemaz neved.
Kāpnēs pirms tiesas zāles satieku A. Krievu un V. Vaļeviču. Viņi staro, viņi, paldies Dievam, jau tikuši brīvībā, man līdz tam vēl ir jānodzīvo.
Zālē sēž cietušie, kā arī liecinieki, kuri jau norunājuši, preses pārstāvji un, kā drīz pārliecinājos, Iekšlietu ministrijas "novērotāji".