Vispār narkotisko tablešu lietošana zonā skaitās prestiža lieta, tāpat kā spirtoto dzērienu lietošana. Zemākās kastas ieslodzītie nodarbojas ar toksikomāniju (osta krāsas, benzīnu) vai kaut kur paslepus brūvē brāgu.
Vladimirs, lai varētu turpināt sevi apdullināt, meklēja jebkādus līdzekļus. Tā kā pat krāsa bija jāpērk par naudu, bet uz parāda viņam neviens vairs nedeva, viņš pārgrieza sev vēnas. Karcerī viņš pašsakropļojās vēlreiz, un tad beidzot kāds atcerējās, ka viņš ir narkomāns.
Tā Vladimirs nonāca ārstēšanā pie Krjasņanska. Nācās redzēt visu, kas notiek ar narkotiku sagrautu organismu - līdz tam brīdim, kamēr slimnieks vēl ir spējīgs runāt un saprast, kas ap viņu notiek.
Aigars savukārt bija cietis kautiņā Valmieras zonā. Kaut kas bija noticis ar viņa galvu.
Tādējādi ar kameras biedriem nekāda lielā sarunāšanās man nesanāk. Aigars ir slims un galvenokārt gu], bet Vladimiru es interesēju tiktāl, ciktāl es no savām draudzenēm varētu izspiest priekš viņa tabletes.
Tonakt, kad mani ieveda, Volodja esot bijis stāvā sajūsmā: viņš uzskata, ka es iepriekšējā dienā esmu pārdozējis, tādēļ man bijis tik slikti. Tieši viņš bija tas. kurš visu nakti dežurēja pie manas gultas un kritiskajos brīžos sauca mediķus. Tagad viņš ar uzticības pilnām gaidām skatās manī - varbūt es atradīšu kādu "ripiņu" arī priekš viņa?
Lai gaida vien… Bet par palīdzēšanu paldies.
Skatos kameras logā un redzu pavasari - gadalaiku, ko pēc dažu "kungu" plāniem man nebija lemts vairs redzēt. Tomēr es viņu redzu! Redzu plaukstošos kokus aiz cietuma žoga un atceros savu "likteņa" bērziņu, kurš atšķirībā no manis līdz jaunam pavasarim nav izdzīvojis.
Redzu, ka pie cietuma sētas zaldāti pašlaik nīdē ārā tos kociņus, kas patvaļīgi ir ieauguši pārāk tuvu žogam…
Man šeit vēl jāpavada 3 gari gadiņi līdz 1986. gada 1. oktobrim. Un visu šo laiku man ir jāprot izdzīvot. Es saprotu, ka līdz miliču tiesai prokuratūra mani sargās. Bet pēc tam? Kam es viņiem vairs būšu vajadzīgs?
Veras kameras durvis. Pagriežos - "draugs" no VDK savā cēlajā personā atkal mani apmeklējis. Tieku izsaukts gaitenī. Man prasa aprakstīt Ziga izskatu, izstāstīt visu, ko es par viņu zinu. Pēc tam kāgēbešņiks man pajautā, cik liela esot pret mani vērstā civilprasība. Paskaidroju, ka 40 rubļu. Tad viņš ar smaidu saka: "Un kāds ir tavs pants?" - "Latvijas PSR KK 85. p. 2. d." - "Bet kādam jābūt pie šādas civilprasības?" - "Latvijas PSR KK 90. p. 2. d." - "Kādēļ tad tu, muļķi, neraksti? Še tev papīrs, un drukā iesniegumu Augstākajai tiesai! Ceru, ka ilgi atcerēsies, kurš tevi mācīja, kā tikt brīvībā." Bet es saku: "Interesanti, kādēļ gan jūs par mani tik ļoti gādājat?" - "Šai lietai ir jānonāk tiesā, un nav tava daļa, kam tas ir vajadzīgs. No cietuma administrācijas ir iecelti atbildīgie, kam būs ar savu pēcpusi jāatbild par to, lai tev ne mats no galvas nenokristu. Tomēr pārāk uz auguma viņiem nekāp, citādi brīvību būs grūtāk sagaidīt, Zonā tev drošu aizsegu noorganizēt nevarēsim. Labāk mēģini līdz rudenim noturēties tepat cietumā."
Atgriežos kamerā kā spārnos. Tikko es biju prātojis par gadiem, kas vēl jāpavada ieslodzījumā, bet te - velna kalpi klāt un izpilda to, ko es lūdzu Dievam!
Tātad, viņš teica, līdz rudenim. Skaidrs, 1. oktobrī paiet divi gadi no sankcijas uzrādīšanas brīža, un tas ir maksimālais sods pēc KK 90. panta. Velns ar jums, pagaidīsim! Tam, ka mani atbrīvos, es ticu. Kā šitie kungi teiks, tā būs. Skaidrs arī, ka esmu bandinieks kaut kādā lielā spēlē. Bet kas man tur par daļu? Galvenais - izdzīvot.
Ko es darīšu, kad būšu atbrīvojies? Braukt pie mātes vai tēva es nevaru. Viens pats es arī ilgi nenoturēšos, vajag meklēt atbalstu. Un šādu atbalstu es varētu atrast, vienīgi nodibinot ģimeni. Varbūt tad izdotos noturēties un vairāk nepakrist?
Pēc atveseļošanās dakteris Krjasņanskis man uztic slimnieku kopšanu. Pa īstam redzu, kādos apstākļosjāstrādā ārstiem un visam medicīnas personālam. Šajā sistēmā ir izdarīts viss, lai zeks, pat slims būdams, nevarētu saņemt nepieciešamo palīdzību.
Aivars no Valmieras kolonijas nomira uz manām rokām tāpēc, ka vajadzīgie medikamenti brīvdienā nav pieejami. Tie ir ieslēgti ārsta seifā, lai "tablešu rijēji" tos nevarētu iztirgot. Atslēga ir tikai ārstam, kurš strādā vienīgi darbdienās.
1983. gada maijs.
No slimnīcas tieku izrakstīts, jo dakterim esot apnikuši mani "romāni" ar apsardzes darbiniecēm un sūdzības no citu ieslodzīto puses par "īpašajiem apstākļiem", kādi it kā tiekot radīti mūsu kamerai.
Atkal nonāku pie opera. Tieku nosūtīts uz 2. korpusu.
Ieejot kamerā, uzreiz kļūst skaidrs: šeit ir savākts īpašs kontingents, kurš specializējies sišanā. Gaidu, kas sekos. Vispirms, kā parasti, iepazīšanās. Pēc ģīmjiem noprotu, kurš no pieciem kameras biedriem pārstāv operu, - četri puiši atrodas ieslodzījumā pirmo reizi un uzsvērti cenšas respektēt zeķu likumus, tāpēc tie ir ārpus aizdomām. Bet Vaļera…
Pagaidām te pret mani izturas samērā draudzīgi, bet cik ilgi?… Drošībnieks gan solīja, ka šeit mani apsargāšot čeka. Bet varbūt atmetuši ar roku - lai sargājos pats.
Nākamajā dienā Vaļeru izsauc pie "izmeklētāja". Viņš atgriežas bagātīgi apdāvināts ar narkotikām un ēdamo. Tūlīt pēc tam tieku izsaukts arī es.
Ejot uz administratīvo korpusu, sevī iztēlojos, kā Vaļera pašlaik instruē pārējos kameras biedrus. Aizdomas apstiprinās: mani uz sarunu izsaucis nevis izmeklētājs, bet opers. Tieku apdāvināts ar narkotikām, tēju, ēdamo un saņemu piedāvājumu - sadarboties ar operatīvo dienestu.
Tātad tagad uz mani spiedīs ar visiem līdzekļiem. Meklēs ieganstus un piespēlēs situācijas, lai es salektos ar priekšniecību. TO nedrīkst pieļaut.