Padomājis saku, ka varu pamēģināt, bet diezin vai man kas sanāks. Un operām it kā starp citu paziņoju - pēdēja reizē, kad tikos ar prokuratūras izmeklētāju, es viņam pateicu: "Ja mani nomušīs zeķi, tad vainīgs ir tas Kūms (operatīvais darbinieks), kura pakļautības kamerā es atrodos."
Kūms neko nesaka, bet liek mani vest atpakaļ uz kameru. Kamerā mani sagaida jau naidīga gaisotne. Skaidrs, Vaļera savu padarījis, "sviestmaizēm" (tie, kas atrodas ieslodzījumā pirmo reizi) kaut kas ir iestāstīts.
Vaļera pieprasa uzrādīt, ko izmeklētājs man labu iedevis. Pārtikas maisiņu noslēpt nevar, bet uz vārdiem viņš mani nepaķers. Man jau ir skaidrs - Vaļera sapūtis "zaļajiem", ka es esmu Kūma cilvēks, "pīle". Un man iedotajā pakā noteikti ir kaut kas tāds, kam it kā jāapstiprina viņa teiktais. Tādēļ saku: "Manējais man iedeva tieši to pašu, ko tev, jo no vienas "gotiņas" barojamies."
Zinu, ka tūlīt sekos uzbrukums, tādēļ nostājos starp produktu skapi un sienu, lai vismaz nevar uzbrukt grupā, bet lai lien pa vienam. Vaļera jau metas man virsū, arī pārējie ir gatavi, bet šajā brīdī atveras durvis un tajās stāv Kūms ar "zonderiem".
"Sviestmaizes" ar visām mantām no kameras aizvāc prom. Paliekam divatā ar Vaļeru. Es viņam pasaku, ka esmu viņu atšifrējis, tādēļ pietiek izlikties par "likumīgo".
Drīz pēc tam Kūms aizved arī Vaļeru, atstājot kamerā mani vienu pašu. Pēc tam viņš atnāk pie manis un pasaka: šeit būšot "sanatorija" (kamera, kurā sēdina zeķu atšifrētās "pīles", lai tie nozustu no acīm, kamēr noklust skandāls). Mans uzdevums būšot ziņot viņam to, ko citas "pīles" man stāstīs, lai varētu noskaidrot viņu attieksmi pret uzdevumiem, ko tiem uztic. Aizejot Kūms piedraudēja -ja dzīšu velnu, uz galvas uzkritīs ķieģelis.
Ko darīt? Līdzko ieveda pirmo ieslodzīto, tam paskaidroju, ka šajā kamerā par savu pagātni, ķas nav zināma izmeklētājam, runāt aizliegts. Jautāt arī. Jo jebkurš no mums var būt opera stukačs. Kad Kūms vēlāk sāka prašņāt, kā man ar darbu, es nemaz neslēpu, ka esmu pats sevi atklājis, tā ka nekāda labuma nebūs. Viņš tikai nosmējās: "Es jau to zināju, bet saki paldies saviem "lielajiem draugiem", kuri jebkādas darbības ar tevi ir aizlieguši."
1983. gada jūlijs-augusts.
Tagad es patiešām sēžu kā sanatorijā. Prokuratūra arī likusi mani mierā, vairs neizsauc. Interesanti, kāpēc? Vai būtu pārdomājuši? Neizskatās. VDK vīrs taču arī teica, ka būšot jauna tiesa. Tātad vēl kaut kas lēcies. Nejau velti man lika rakstīt iesniegumu. Kaut ātrāk pienāktu atbrīvošanas diena…
Kamerā pagaidām pietiek gan pienesumu ar ēdamo, gan naudas alkoholam un tējai. Turpinu atlabt un sāku dzīt velnu ar apsardzes meitenēm.
Esmu sazīmējis starp kontrolierēm kādu meiču, ko pazinu vēl brīvībā. Viņa kādreiz rīvējās ar Edvīnu no Kokneses. No viņas uzzinu, ka Kokneses zēni, pēc raksta "Liesmā" būdami pārliecināti, ka es jau esmu viņsaulē, sapulcējušies un ierāvuši kārtīgu šņabi - lai man vieglas smiltis. Uzzinu arī, ka Fīrers manis dēļ dabūjis 15 diennaktis, jo viņš ir bijis zālē, kad man lasīja spriedumu, un tajā
brīdī, kad es iesmējos, viņš bija pacēlis roku un uzsaucis "Heil!" No lielākām nepatikšanām viņš paglābies tikai tādēļ, ka tikko bija demobilizējies no "afgāņiem".
Koknesē kēgēbisti par mani un ap mani esot pratinājuši daudzus. Viņu interešu lokā es biju nonācis jau tad, kad VDK rokās bija trāpījušās mūsu fotogrāfijas no alus bāra.
Mūsu kompānijā bija tāds Juris, viņš bija dienējis uz atomzemūdenēm. Pēc armijas viņam strauji sāka izkrist mati. Un vienā brīdi mēs pēc kārtīga "festivāla" pamanījām Jura apbrīnojamo līdzību ar dārgo Vladimiru Iļjiču.
Pēc mūsu ieteikuma Juris uzaudzēja arī ķīļbārdiņu a la Uļjanovs, un tad mēs ar proletariāta vadoni kopīgi nofotografējāmies parkā pie alus mucām.
No alus mucām bijām sabīdījuši tādu kā "bruņumašīnu", no kuras vadonis uzrunāja izslāpušo tautu. Šīs fotogrāfijas bija par iemeslu tam, ka Jurim piespieda nodzīt bārdu, bet daudzi dabūja smagi trūkties, un tad arī paklīda runas par manis zīmētajiem plakātiem.
Tagad es vismaz zināju, no kuras puses toreiz pūta vējš…
1983. gada 12. augusts.
Notiek pamatīgs skandāls. Kūms Kurilovs uzskrien virsū man un pastaigu konvojniecei Svētai, kad mēs "deguns pie deguna" ķircināmies pie pastaigu laukuma.
Kā vēlāk es uzzinu no Svētas, viņai pieprasīts rakstīt iesniegumu par izvarošanas mēģinājumu, bet to darīt viņa kategoriski atteikusies. Tādēļ tieku cauri ar 15 diennaktīm karcerī.
Cietuma karceris ir 1,5 x 3 metru telpa. Tajā atrodas paceļama un pie sienas pieslienama gulta, grīdā ir iebetonēts ķeblītis un kaktā "paraša", virs kuras rēgojas caurules gals, no kuras var padzerties ūdeni un nomazgāties.
Gultasdrēbju nav, personiskās drēbes tiek atņemtas. Izsniedz plānu specapģērbu un divas liela izmēra galošas. Gulēt drīkst tikai no pīkst. 23.00 līdz 5.00, pārējā laikā gulta ir pieslēgta. Par to, ka guli dienā uz betona grīdas, vari tikt piekauts vai arī apliets ar aukstu ūdeni.
Ēdienu dod ik pārdienas, tādēļ karcerī ir tā sauktās "lidojamās" un "nelidojamās" dienas. "Lidojamā" dienā ēdiens "palido" karcerim garām, "nelidojamā" iedod paēst.
Par ēdiena kvalitāti labāk nerunāt, tās vispār nav.
Biju liecinieks tam, kā blakus kamerās sita ieslodzītos. Grasījās ienākt arī pie manis, bet dežūrvirsnieks Caika skumji paziņoja, ka mani neesot brīv aiztikt, man esot "draugi prokuratūrā".
1983. gada 16. augusts.
Karcera astotajā kamerā apsardze nosita cilvēku. Tādēļ, ka viņš nerunāja. Vēlāk cietuma pasts paziņoja, ka šis ieslodzītais esot bijis kurlmēms.
Tad tāpēc viņa sāpju kliedzieni skanēja tik dīvaini slāpēti un neartikulēti…