Bet tā bija prokuratūras iecere. IeM toties domāja savādāk un pēc iespaidīga ierēdņa pavēles mani atbrīvoja paklusām, bez prokuratūras darbinieku piekrišanas un klātbūtnes.
Beidzot Brīvība!!!
Pirmie soļi aiz cietuma vārtiem vienmēr ir robežšķirtne. Ikvienam zekam un jebkurā gadījumā. Vienīgi problēmu loks, par nākotni domājot, katram ir atšķirīgs.
Man bija absolūti skaidrs: menti nav tā tauta, kas mani tik viegli aizmirsīs. Kaut vai tāpēc vien, ka man bija viegli piesieties jebkurā brīdī - manus atbrīvošanas papīrus greznoja ieraksti par 12 režīma pārkāpumiem.
Bet galvenās briesmas, bez šaubām, draudēja no Stučkas sprukstiņiem. Es viņiem traucēju, to nenoliedzami pierādīja liecību pārbaude Stučkas milicijā, un uz brīvām kājām es varēju būt viņiem daudz bīstamāks, nekā cietumā sēdēdams. Tāpēc tie mierā neliksies.
Tā es savā nodabā prātoju, soļodams netālās Brasas stacijas virzienā. No pārdomām mani izrāva uzsauciens: "Ei, veco zēn. ierausim šņabi!"
Visiem turpmākajiem notikumiem es piešķīru un joprojām piešķiru noteiktu kontekstu un jēgu, jo skaidri zinu, ka tā nebija nevainīgu starpgadījumu nejauša sakritība, bet profesionāli pārdomātu provokāciju virkne, - lai ko arī šodien censtos iestāstīt tie, kuri tieši vai netieši bija manā lietā iejaukti un sasmērējušies, bet tagad dara visu, lai mazgātu sevi baltu. Protams, otru pēc iespējas nomelnojot…
Tātad man uzsauca. Pagriežos-tādu redzu pirmo reizi. Bet man nav ne mazākās vēlēšanās ar kādu uzsākt sarunu, tāpēc pielieku soli. Jūtu - man seko. Ielecu tramvajā un - dzirdu aiz muguras nievājošas lamas pazīstamajā žargonā. Nedrīkstu reaģēt. Man vispirms jāaizbrauc uz Koknesi, jāapdomā, kur dzīvošu, gan pēc tam varēšu skaidroties ar šitādiem.
Tuvojoties Ķegumam, sāku nervozēt. Izeju elektrovilciena tam- burā uzsmēķēt. Kā no zemes izlien divi "draugi". Arī "nesen no zonas". Dzīvei neesot nekādas jēgas. Piedāvā ņemt dalību kāda dzīvokļa "pavisam drošā" apskatē…
Neko neizrādu, bet Lielvārdē, vilcienam sākot kustību, ar spēku atbīdu pneimatiskās durvis un izlecu ārā.
No savas mātes Dzidras uzzinu: mani jau meklējuši no LPSR prokuratūras - atstāta pavēste, ka jāierodas pie izmeklētāja Lov- nieka.
Izkāpis Rīgā no vilciena, dodos turp. Pie veikala "Orbīta" nokau- cas sirēna un ietves malā nobrauc melna volga. No tās izlec man pazīstamais IeM darbinieks, kurš mani apmeklēja nāviniekos. Tikai šoreiz tas nav labais onkulis, kurš cienā ar cigaretēm. Ja nebūtu garāmgājēju, viņš laikam saplosītu mani gabalos.
Viņš nošņācās: "Tu labi māki slēpties, bet vai ilgi tev tas izdosies?" Tad viņš iesēstas mašīnā, bet pa atvērtajām durvīm dzirdu noskanam citu balsi: "Xo^euiL jkhtb, He pacnvcKaH «3mk!" (Gribi dzīvot, nepalaid mēli!)
Vai atkal tikai nejauša sakritība?…
Ieeju prokuratūrā.
Jāņa Lovnieka kabinetā atrodas arī Ints Upmacis. Viņi grib mani nopratināt, bet es atsakos runāt. Mani pārāk šokējuši iespaidi pēc "sarunas" uz ielas.
Es esmu dzīvs, es esmu brīvs, bet ja vārstīšu muti, tas labi nebeigsies - tos večus es tagad pazīstu.
Kādas būs izmeklēšanas sekas, to vēl nevar zināt. Vismaz man tās nesola neko labu. Vārna vārnai acī neknābs, bet zvirbulīti aprīs, ka pat nepamanīs.
Kabinetā ienāk Rita Aksenoka, izmeklēšanas pārvaldes priekšniece. Arī trijatā viņiem neizdodas mani pierunāt. Rita vēlāk teica, ka es esot grasījies izlēkt pa trešā stāva logu. Varbūt…
Tad mani sāk pierunāt, lai braucu uz slimnīcu, tur tikšot izdarīta medicīniskā pārbaude. Arī to es nevēlos, jo zinu, ka Sistēma ne vienu vien nevēlamu cilvēku ir pataisījusi par kropli un garā vāju, lai tikai saglabātu pati sevi. Man šobrīd no šīs sistēmas vienkārši bail.
Tikai tad, kad man apsola, ka nekādas zāles jādzer nebūs, turklāt prokuratūra man garantējot apsardzi, es beidzot piekrītu braukt uz Gaiļezeru.
Tā mani ievieto Rīgas pilsētas 7. slimnīcā.
Esam vienā palātā ar Vitautu Vaļeviču. Vēl palātā ir jauns vīrietis Raimonds un kāds pensionārs.
Vitauts te atrodas jau nedēļu. Abi nolienam malā un pārspriežam radušos situāciju.
Nav zināms, cik tālu prokuratūra ies pret miličiem. No tā būtu jāvadās arī mums, dodot savas liecības. Vitautam neesot bijis nekāda kontakta ar VDK darbiniekiem, ari izsekošana neesot manīta. Toties viņam liekas aizdomīgi, ka Raimonds, it kā slims būdams, dzīvo tikpat vaļīgi kā mēs. Saņem minimālu skaitu kaut kādu tabletīšu, arī ārsts viņu aprauga visai epizodiski.
Lai gan prokuratūrā ir apsolīts, ka neviens neuzzinās, kur mēs atrodamies, tomēr nolemjam rīkoties un izturēties piesardzīgi.
Pēc papīriem mēs pašlaik it kā skaitāmies psihenē, bet es esmu pārliecināts, ka IeM, kas sarīkojusi manas medības, mūs ikvienā brīdī varētu atrast.
1983. gada 4. oktobris.
Rīta pusē palātas durvīs mani uzrunā medmāsa: kāpēc es esot ielas drēbēs.
"Betmāsiņ," saku, "jūsu noliktavā taču manam augumam nekā piemērota nav." - "Iesim, varbūt kaut kas atradīsies."
Nodaļas noliktavā patiešām tiek sameklēta pidžama, kas man der. Tā kā ir jau oktobris, pieprasu arī silto halātu. Bet personiskās drēbes tomēr nenododu - varbūt vēl noderēs.
Pārģērbjoties atklāju, ka man iedots halāts ar iešūtu inventāra numuru 13. Tūdaļ eju uz kabinetu, kurā uzturas medmāsa, kas man izsniedza drēbes. Viņa ir injekciju māsa un tikko durstīja mūsu palātas pensionāru. Nostājos durvīs un visā nopietnībā saku: "Māsiņ, ko jūs esat izdarījusi!?"…
Reti gadās redzēt tik apmulsušas un izbiedētas sejas, kādas šajā brīdī bija abām medmāsām. Bet es turpinu: "Jūs man iedevāt halātu ar 13. numuru, vai saprotat? Tagad visu dzīvi to pieminēsiet."