Nākamajā brīdī dabūju mukt, citādi laikam ar veselu ādu nebūtu ticis cauri.
Lai izlīgtu, aizeju uz kafetēriju un nopērku kūciņas. Veselu kasti. Atkal stāvu kabineta durvīs un vainīgi smaidu. Viena no māsiņām neiztur: "Ko blenz, it kā būtu pielaulāts?" - "Varbūt es taisni gribu pielaulāties." - "Tad tev vēl gadi pieci jāpagaida." - "Varu arī pagaidīt, bet, lai gaidīšana saldāka, - te no manis maza dāvaniņa," runādams pasniedzu kastīti ar kūkām.
Kafijošanas laikā uzzinu, ka "manu" māsiņu sauc Gunta. Toreiz man pat prātā neienāca, kas no tā visa kādreiz iznāks, bet iznāca, raugi, kas - tagad mēs abi kopīgi audzinām jau četrus ņiprus bērneļus…
1983. gada novembris.
Ekspertīzes rezultāti: atsisto nieru dē] - hronisks pielonefrīts; kroņa maize uz visiem laikiem nodrošinājusi hronisku gastrītu; toties labi, ka vismaz viens "parametrs" atbilst normai, - nervi, paldies Dievam, kārtībā.
Ko darīt tālāk?
Ka pie Dzidras nedzīvošu - to es zinu. Ka pie tēva nedzīvošu - to arī zinu. Kā vienā, tā otrā gadījumā man atpakaļceļš uz cietumu būtu nodrošināts. Bet ir pagājis jau gads, kopš esmu izrāvies no nāviniekiem un skaidri zinu: manai turpmākajai dzīvei būs pavisam cits virziens.
Galu galā nokļūstu savā dzimtajā ciemā - Bormaņos. Strādāšu kolhozā, ar mani būs Gunta, gan jau saimniecība iedos arī dzīvoklīti.
Cilvēki mani pazīst un man tic, vienīgi priekšsēdētājam ir savs spriedums: "Gan jau pēc gadiem desmit piecpadsmit nāks gaismā, kāda bijusi tava loma šajā noziegumā…"
Nelietis. Bet varbūt līdējs?
Man ir skaidrs, ka viegli nebūs, bet ir jāsakož zobi un jādzīvo.
Kārtojot pierakstīšanos, ir jāstājas uzskaitē Stučkas milicijā, tur kabinetā mani sagaida Andrejs Stars. Dokumentus viņš, protams, pieņem, bet indīgi nosaka: "Žēl, ka es tevi toreiz nenošāvu."
Bet tieši tāpēc, tieši viņa aklā naida dēļ mana pašsajūta uzlabojas. Vēl durvīs dzirdu sev nopakaļ: "Neceri, ka tev kaut kas no tām kāzām iznāks!"
Vai tiešām šos necilvēkus neviens nevarēs savaldīt? Ir jābūt gatavam uz visu, bet ir jādzīvo par spīti viņiem. Gan jau arī prokuratūra palīdzēs, cik būs tās spēkos.
1983. gada 10. decembris.
Šī ir mūsu kāzu diena. No rīta krīt balts lielpārslu sniegs. Daba it kā drošina mani: nebaidies, dzīve ir skaista, un viss būs kārtībā!
Ar Guntu esam uzsākuši kopdzīvi, riskēdami abi. Vai izturēsim šo risku? Paldies viņai, ka noticēja man un apņēmās palīdzēt atgriezties sabiedrībā un normālā dzīvē. Es pat nebiju iedomājies, cik tas būs grūti. Vēl tagad uz apkārtējo pasauli lāgiem skatos ar cietumnieka acīm un bieži neesmu spējīgs to savādāk uztvert. Cik ilgi tas vēl turpināsies?
Šodien negribas atcerēties neko sliktu, bet iztēlē acu priekšā vienmēr stāv Anatolijs, Traktorists - cilvēki, kuri toreiz man kļuva tuvi un saprotami. Domāju, ka viņiem nevajadzēja mirt, viņi nebija to pelnījuši. Viņu vairs nav, bet es esmu šeit, brīvībā. Ja toreiz es būtu pārliecināts, ka tas būs tieši tā, - vai no tā mana dzīve un uzskati būtu mainījušies?
Es apbrīnoju Guntu par to, ko viņai vajadzēja iznest, pieciest un pārciest. Darbabiedru nosodījumi. "Vai tu galīgi galvu esi saspiedusi?" Pašas radu pārmetumi. "Pati ciemos vari braukt, bet šo pie mums neved!" Visādu tantiņu un "labvēļu" brīdinājumi. Pat todien, kad gājām "uzsaukties", izpildkomitejas darbiniece manā klātbūtnē šausminājās: "Un jūs iesiet pie viņa par sievu? Man, tikai paskatoties vien uz viņu, tirpas pār kauliem iet!"
Tomēr Gunta ir man līdzās. Un mēs sāksim savu dzīvi no nulles. No nekā. Viņai ir divi mazi brāļi, par kuriem viņas vecākiem rūpju tāpat būs gana, tomēr iespēju robežās viņi varbūt palīdzēšot.
Man toties nav neviena, no kā gaidīt palīdzību. Un ir jāpaļaujas vienīgi uz sevi un paša rokām.
Un uz darbu. Uz jebkuru darbu, turklāt tādu, ka lai tumšs metas gar acīm.
1984. gada janvāris.
Stars man solīja, ka mierīgi dzīvot neļaušot, un to es jūtu uz savas ādas.
Jau vairākas reizes ir bijuši "ciemiņi". Jebkurā diennakts laikā mani apmeklē Stučkas kriminālmeklētāji un uzdod vienus un tos pašus jautājumus: ko es daru un kur es esmu bijis tad un tad? Ir ļoti "patīkami", kad naktī, tieši visīstākajā brīdī pie durvīm klauvē un laužas iekšā.
Lai arī skaidroju, ka no 23.00 līdz 6.00 dzīvoklis ir neaizskarams, un iesaku piebraukt no rīta, saņemu atbildi: "Saki paldies Rīgas prokuratūrai, ka tev vēl nav uzraudzības režīms. Bet mums uz aizdomu pamata ir tiesības tevi traucēt. Ja nepatīk, varam izmantot KPK 120. panta tiesības."
Tā tas jau turpinājies labu laiku, un es kolhoza večiem esmu pasūdzējies par šito "cūcību".
Manā vārda dienā atkal ir atnākuši "ciemiņi". Man šis apmeklejums ļoti nepatīk, bet šoreiz tomēr neko pateikt nepaspēju. Aiz menta un kārtības sarga muguras ar ilksīm rokās parādās kolhoza veči. Kazimirs, lai arī manāmi iereibušā, tomēr cietā balsī paziņo: "Ja jūs, utubungas, nedosiet tam puisim mieru, tad mēs jūs sitīsim, kur vien manīsim."
Vispār skats iespaidīgs.
Kārtības sargi jau pamukuši malā, taisnojoties, ka viņiem par notiekošo neesot nekādas daļas, lai milicis pats tiek ar visu galā. Tas atkal, sapratis, ka šoreiz liecinieku nebūs, atkāpjas, piedraudēdams to visu pieminēt. Tomēr pēc kolhoza viru apmeklējuma un izteiktajiem draudiem nakts vizītes izbeidzas.
No puišiem nejauši uzzinu, cik smagi ir strādāt tiem milicijas darbiniekiem, kuri vēl turpina darbu IeD, bet kuri kaut kā ir bijuši saistīti ar to laiku, kad notika tendenciozā izmeklēšana pret mani. Arī šoferis Kola vēl strādā iekšlietu daļā, un viņam nereti ir jācieš dažādi pazemojumi no pēdējiem alkašiem. Starp aizturētāju un aizturamo parasti izvēršas apmēram šāds dialogs:
"He, tas esi tu, Kola?"
"Nu, es."
"Vēl neesi iesēdināts? N-jā. Nu, bet neuztraucies, drīz ietupinās."