Šādas sarunas ir kļuvušas par tautas folkloras sastāvdaļu rajona teritorijā.
1984. gada februāris.
Es jau zinu, ka ir arestēti Stars un Martinovs. Kārtējais izsaukums uz prokuratūru sola konfrontāciju ar Šestopalovu. Pēc tam būšot konfrontācija ar M. Misseru.
Pie "Orbītas" atkal sagaida volga ar "augstajiem kungiem". Šoreiz saruna ir draudīgāka. "Tūlīt prokuratūrā tev parādīs vienu cilvēku, bet tā kā tu savās liecībās esi viņu noraksturojis mazliet savādāk, tad tagad tu viņu, protams, nepazīsi, vai ne?" Teikto pavada "draudzīgi" smiekli. "Nē, protams, ja tu ļoti vēlies, tava tiesība ir viņu arī atpazīt," kāds aiz muguras uzsvērti nosaka, un no tā kļūst vēl neomulīgāk.
Saprotu, ka notiek iepriekšēja, neprotokolēta "konfrontācija" ar Šestopalovu.
Prokuratūrā pārliecinos: savās liecībās es patiesi biju raksturojis, ka viņš augumā ir lielāks par mani, bet īstenībā viņš ir mazāks. Tā laikam iznācis tāpēc, ka viņš mani sita, stāvēdams kājās, bet es biju ar roku dzelžiem piekabināts pie krēsla. Cik varu noprast, vienīgais pierādījums pret viņu ir manas liecības, tādēļ, atcerēdamies brīdinošo sarunu uz ielas, mīļā miera labad pasaku, ka nevaru apgalvot, vai šis ir tas pats cilvēks, kurš mani sita Stučkas IeD kabinetā. Bet varbūt es toreiz vienkārši nobijos…
Missers izmeklētāja kabinetā jūtas kā saimnieks. Apsēžamies viens otram iepretī. Uz manu stāstījumu par viņa likumpārkāpumiem atbild, ka es viņu apmelojot. Izsaka draudus par patiesības izkropļošanu.
Skaidrs, ka šis visiem spēkiem centīsies traucēt izmeklēšanu. Par laimi, pret aizdomās turēto M. Misseru tiek pielietots drošības līdzeklis - arests. Lielais, uzpūtīgais onkulis uzreiz izmainās. Viņam, lūk, esot slikta veselība, slima māte, mazi bērni.
Bet vai man tu toreiz prasīji, kā es jūtos?…
Nākamā konfrontācija vienlaikus ir arī atpestīšana no nakts spokiem: man jāuzrāda pagasta dežurants Orlovs. Ko es arī izdaru.
Pēc tam ejam uz VDK izmeklēšanas izolatoru, kurā atrodas arestētie IeM darbinieki. Tur notiek konfrontācija ar ekspertu Piļku.
Izmeklēšanas telpā ieved brašo švītu, kuru vairs nevar pazīt. Kamēr stāstu, ko viņš darījis, Piļka raud un lūdzas, lai palaiž brīvībā. Tomēr viņš vismaz ir godīgs pret sevi: nožēlodams izdarīto, viņš tomēr atzīst, ka ir gatavs nest atbildību par savu rīcību. Ko darījuši citi, to neesot redzējis un neko nezinot.
1984. gada 16. februāris.
Kopš sešpadsmit gadu vecuma šī ir mana pirmā dzimšanas diena, ko sagaidu brīvībā. Savu 17. un 18. dzimšanas dienu sagaidīju Cēsu kolonijā, 19. dzimšanas diena - pati šausmīgākā - pienāca nāvinieku kamerā. 20. dzimšanas dienu sagaidīju cietuma slimnīcā.
21. dzimšanas diena beidzot ir pienākusi paša mājās, pamostoties līdzās sievai, kura sevī jau nes mūsu bērnu. Esmu puiciski pārliecināts, ka tas būs dēls, un es viņu saukšu par Robertu - sava krusttēva vārdā.
Lai arī mana domāšana un lietu uztvere ir palikusi noziedzn.eku pasaules līmenī, es tomēr jūtos kā parādnieks. Jūtos parādā tiem cilvēkiem, kuri mani ir audzinājuši un skolojuši. Viņi man vēlēja labu, bet vai es pratu to novērtēt? Kādēļ saprašana nāk tik vēlu? Tad, kad esi pieaudzis, sāc saprast, cik skaista ir bijusi bērnība. Tad, kad tev kaut kas sāp, sāc saprast, ka arī citam var sāpēt.
Cik daudzreiz pēc nodzīvotajiem gadiem man nācies saprast, un pārvērtēt lietas, par kurām agrāk it kā nekad nebūtu dzirdējis. Es jūtu, kā mainās mana pasaules uztvere. Vienīgais, ko es laikam nekad nemainīšu, - savu uzskatu par sabiedrību, kurā mēs esam spiesti dzīvot. Visu laiku smadzenes urda solījums cīnīties ar sistēmu.
Zinot to, kā sistēma sevi sargā, ka tā mani "redz", ir jāizvēlas veids, kā ar to cīnīties. Šeit visi melo: saka vienu, dara otru, domā trešo; un tas tiek uzskatīts par sabiedrisko patiesību un pareizu dzīvošanu. Sistēma radījusi vienas personas trīsdaļīgu pastāvēšanu. Jebkurš sabiedrības loceklis savā darbā ir viens, mājās otrs, domās trešais cilvēks. Katrs zem lozunga "visi par vienu, viens par visiem" cīnās tikai par personisko labumu.
Un tomēr esmu atradis risinājumu. Ja jau šeit jāmelo, tad lai iet ar vērienu. Tagad es cilvēkos, kur neredzu pazīstamus, ātri pielāgojos sarunas tematam. Pēc vajadzības. Esmu izmeklētājs, kurš gatavs pastāstīt par nelikumībām; Afganistānas kareivis, kurš redzējis VDK neģēlības pret vietējiem iedzīvotājiem; ekonomists, kas var pastāstīt par augšējo slāņu naudas taisīšanas veidiem. Cilvēki tic, jo sabiedrība tomēr ir sadalījusies tajos, kuri valda un drīkst visu, un tajos, kuri, "pārejošu grūtību" spiesti, cīnās par eksistenci. Un tie otrie ir vairākumā, viņus var sastapt veikalu rindās, vilcienos, autobusos. Lai viņus vēl vairāk uzkurinātu pret valdošajiem, pietiek jebkuras informācijas dzirksteles, kas it kā nākusi no pirmavota. Man tas kļūst par hobiju. Interesanti vērot, ka sabiedrības acīs valdība ar savām institūcijām ir tik tālu diskreditējusies, ka paies ne viens vien gads, lai sabiedrība spētu noticēt, ka ir iespējamas arī tādas valdības un to institūcijas, kuru mērķis ir rūpēties visupirms par sabiedrības, nevis tikai par savu labklājību.
Kādas domas tik nelien galvā dzimšanas dienā! Arī par savu dzīvi. Grūti ir pierast pie tā, ka jādzīvo no algas līdz algai, ka jādomā par citu cilvēku sev līdzās. Tik daudz kas ir vajadzīgs, bet naudas nepietiek un nepietiek. Patiešām, cilvēkam, kas cenšas dzīvot godīgi šajā sistēmā, ir visas izredzes līdz mūža galam saglabāt "revolucionāra uzmanību", jo pamatā pār tautu valda "pārejošas grūtības, ko veicinājuši nolādētie Rietumu kapitālisti". Jebkura personas iniciatīva ārpus partijas komitejas instrukcijas ir krimināli sodāma. Cilvēks nedrīkst izrādīt savu spēju būt kaut kur pārāks par citiem, ja vien viņš nav nomenklatūras loceklis. Bet arī nomenklatūrai ir tirgus hierarhija, kur jāzina, ko un kā tu drīksti.