Kamerā tiek iesēdināta "pīle" (ieslodzītais, kurš izpilda milicijas uzdevumu cita ieslodzītā izspiegošanai un psiholoģiskai apstrādei). No "pīles" stāstījuma uzzinu: "Milicija vienmēr pierāda savu patiesību, tādēļ labāk ar viņiem nestrīdēties."
Tieku izsaukts uz nopratināšanu, pratina IeM darbinieks Sesto- palovs. Saruna ar viņu notiek viens pret vienu. Kad arī viņam paziņoju par savu nevainību slepkavībā, Sestopalovs sāk mani spārdīt ar kājām. To viņš dara runādams, kā pantiņu skaitīdams: "Slepkavniek, es tevi nositīšu, tu, latviešu cūka. Domā, ka esmu aizmirsis, kā tavs vecaistēvs dedzināja baltkrievu sādžas?"
Vairs nevarēdams panest sāpes un saprotot, ka šis nenomierināsies, es apsolu runāt. Izdomāju nebijušu veikala aplaupīšanas mēģinājumu "Dzelmēs" naktī no 26. uz 27. augustu. Apgalvoju, ka esmu bijis tur, nevis slepkavības vietā.
Šie meli tomēr palīdz, sišana tiek pārtraukta.
Kādēļ meliem viņi tic, bet patiesībai ne?…
16. septembrī pīkst. 21.30 saskaņā ar LPSR Kriminālprocesa kodeksa 120. pantu beidzas mans iepriekšējās aizturēšanas laiks, jo ir pagājušas 72 stundas. Pulkstenis bija 22.00, kad sāku pieprasīt savu atbrīvošanu. Milicijas darbinieki nekādi nereaģēja uz maniem pieprasījumiem, nekādus paskaidrojumus nedeva, sankciju par arestu neuzrādīja.
Pēc stundas Sestopalovs, Sķēris un Onckulis mani aizved uz "Dzelmēm".
Izkāpjam no mikroautobusa "Latvija". Ir melna nakts. No Sesto- palova nak šņabja dvinga, laikam lielākai drosmei tas uzņēmis uz krūts.
Tiek pieprasīts, lai es parādu, kā esmu mēģinājis iekļūt veikalā. Uz labu laimi vedu miličus aiz ēkas, domādams, ka tur ir logi, bet tādu tur nav. Sķēris smīnēdams saka: "Redzi nu, kā tu mums melo, bet pat to tu jēdzīgi neproti izdarīt."
Tad Sestopalovs piedāvā visu atrisināt, mani nošaujot, jo es it kā esot mēģinājis bēgt. Sķēris savukārt notēlo aizstāvi: "Viņš to saprot un beigs muļķoties. Gan jau atzīsies."
Kad atgādinu, lai uzrāda sankciju, paskaidro: "Likums nav rakstīts tādiem kā tu."
Mani aizved atpakaļ uz Stučkas IeD. Kamerā esmu viens, "pīli" aizvākuši.
1981. gada 17. septembris.
Tiek sarīkota atpazīšana: viltus lieciniecei Skaidrītei Baikovai vajaguzrādīt mani kā vienu no trim puišiem, kuri naktī no 26. uz 27. augustu redzēti Aizkraukles stacijā kopā ar Marutu Začu.
Savās iepriekšējās liecībās Baikova uzrādījusi Aivaru Krievu un vēl divus puišus - viens džinsu kostīmā, otrs ādas jakā. Pēc ārējām pazīmēm - gaišiem matiem, džinsu kostīmā - tas būtu es.
Mani pa kāpnēm ved augšā uz Sķēra kabinetu. Netālu no tā gaitenī sēž S. Baikova un stāv divi vīrieši.
Sāku nojaust, ka tā ir it kā nejauša manis atrādīšana, lai "liecinieki" zinātu, kādam jāizskatās noziedzniekam. Oficiāla procesuālā atpazīšana notiek daudz savādāk, un neviens pieaicinātais mani iepriekš nedrīkstēja redzēt.
Tomēr ar visu to Baikova mani neuzrāda. Pirms tam viņa konfrontācijā uzrādījusi Aivaru Krievu.
Tā kā vēlamais rezultāts nav sanācis, seko piekaušana Stara kabinetā (Stars, Citajevs un vēl kāds ments).
Diena, kad miliči neliekas par mani ne zinis, ir laiks, kad varu pārdomāt visu notikušo.
Atceros naktī redzēto sapni. Skrienu Koknesesparkā pretkalnu, ceļu aizšķērso asiņu peļķe. Izbrienu caur to, kāpju kalnā, kur redzu skaidras debesis, bet tad ceļu aizšķērso milicis. Galvā uzplaiksni: "VIENĪGI DIEVS VAR MAN PALĪDZĒT".
Būtu liekulīgi apgalvot, ka es toreiz biju dziļi reliģiozs. Neviens man nav mācījis kristīgo ticību. Ja nu vienīgi vecāmāte par to kādreiz runājusi.
Bet tobrīd es svēti ticēju, ka Dievs ir debesīs, ka viņš mani glābs. Cilvēki, jūs pat neapjēdzat, kā mums dažreiz ir vajadzīgs Dievs!…
Ķermeni moka neciešamas sāpes. Nevaru pagriezt galvu, sāp mugura, urinēju un vemju asinis. Ir tikai viena vēlēšanās, kas šobrīd liekas vissvarīgākā: kā paziņot ārpasaulei par milicijas zvērībām?
1981. gada 19. septembris.
Mani nopratina rajona prokuratūras izmeklētāja Apsēna. Liekot lietā visu savu sievietes šarmu un pavedināšanas māku, viņa vēlas panākt atzīšanos.
, Pratina mani dežurantu istabā. Man tiek stāstīts, kā es esmu nositis Marutu ar akmeni, kā to pēc tam aizmetis, kā cietušās mantas izbēris pa ejoša elektrovilciena logu dzelzceļa posmā starp Aizkraukli un Skrīveriem.
Viņa nesēž, bet visu laiku gorās manā priekšā un demonstrē sevi. Tad apsēžas man cieši līdzās tā, ka es jūtu viņas smaržas. Beidzot piespiežas man pavisam klāt un žūžo: "Zigi, nu ko tu liedzies, tu taču redzi, cik daudz mēs zinām." Bet es domāju pavisam par ko citu: interesanti, cik tālu tu aizietu, ja es tagad sāktu tirgoties?…
Tad viņa pielec kājās un šausminās, kāpēc gan man vajadzējis slepkavot. Viņa esot pārbaudījusi manas dzīves pēdējo mēnesi brīvībā un secinājusi, ka es katru nakti esot pavadījis pie citas meitenes. Es atcērtu, ka vienīgā nakts, par kuru viņai nav ziņu, ir nakts no 26. uz 27. augustu.
"Bet ko tu darīji 28. augustā netālu no slepkavības vietas?"
Es apstulbstu - ko tas nozīmē? Bet viņa mīlīgi pasmaida un turpina: "Nu, tu taču atceries. Piebraucāt ar pelēcīgu astoto moskviču, tu un vēl viens čalis izkāpāt ārā, panācāt uz mūsu pusi, kad mēs izdarījām vietas apskati, pastāvējāt, parunājāt un aizbraucāt. Jau tad es gTibēju ar tevi aprunāties. Nu?…"
Tagad es atcerējos - vienā no tām dienām klasesbiedrs Ojārs patiesi ar sava tēva mašīnu mani veda uz Aizkraukli. Ceļā ieraudzījām milicijas mašīnas, Ojārs apturēja, un mēs-pagājām paskatīties, ko šie tur dara. jo domājām, ka notikusi kāda avārija.
Klāt negājām, tas arī viss.
Noklausījusies šo stāstu, Apsēna pasmīn un saka: "Es gan domāju, ka tā bija noziedznieka interese - vēlreiz apskatīt notikuma vietu, un tikai bailes no aresta tev liedza pienākt tuvāk. Eh, vajadzēja jau toreiz ņemt tevi ciet…"