Gluži kā cietumā: "zagļi" - tie ir partijas dūži, "blatnieki" - IeM, izpildkomiteju darboņi un tiem pietuvinātā radošā inteliģence, "mužiki" - ražošanas vadītāji, kultūras darbinieki, kas jau patālāk no augšām un monotoni kaut ko dara, "šestjorkas" - visa melnā tautas masa, "āži" - stukači visos slāņos. Vienīgi "petuhi" brīvībā ir labprātīgi izvēlēta profesija un sastopama pamatā starp augstākās kastas pārstāvjiem.
Par VDK jārunā atsevišķi, jo tā ir organizācija, kas atrodas virs partijas. Ja partija ir valsts galva, tad VDK ir reizē partijas dūre un kakls, kas šo galvu sargā un groza. Šī organizācija ir "valsts" valstī, ar saviem likumiem un morāli.
Diezin vai ir iespējams būt laimīgam tādā sabiedrībā, kurā tev ir liegts viss, kas nepieciešams īstai brīvībai. Šeit nav brīvības vārda pilnā nozīmē, ir tikai mazā un lielā zona. Valsts tur savus pilsoņus mūža ieslodzījumā un vēl cenšas viņiem iestāstīt, ka tiem ir jābūt laimīgiem par iespēju dzīvot šādā valstī.
No zeķu stāstiem zinu, ka šādas pārdomas nomoka ikvienu, kas iznācis no zonas. Un daudzi salūzt…
Un tomēr es savā 21. dzimšanas dienā ceru, ka izdosies noturēties šajā "brīvībā". Izdosies sākt savu jauno dzīvi un dzīvot starp šiem, varbūt vēl nelaimīgākajiem, cilvēkiem.
1984. gada marts.
Agri no rīta ir ieradušies puiši, kuri ar vēlēšanu urnu apbraukā tos, kas nav varējuši ierasties vēlēšanu iecirknī. Mēs esam tikko piecēlušies. Sieva, daudz nedomādama, iemet urnā biļetenu. Bet es izdaru to, kas vēlāk kļūs par iemeslu, lai mani izsvītrotu no labiekārtota dzīvokļa saņēmēju kandidātu sarakstiem. Puiši gan protestē, bet es paņemu savu biļetenu un lieku viņiem pierakstīt aktā, ka atsakos no savas iespējas piedalīties vēlēšanās. Biļetenu esmu paņēmis un neatdodu, lai to manā vietā neiemestu neviens cits.
Tā viņi aizbrauc, neko nepanākuši. Viņi jau tā bija pārcentušies: urnu taču jāved uz mājām tikai pie pensionāriem.
Pāris dienu vēlāk pie kolhoza kantora mani uzaicina iekāpt melnā volgā. Ar mani vēlas runāt rajona VDK pārstāvis. Diezgan saprātīgi parunājamies. Es paskaidroju, ka neredzu jēgas piedalīties vēlēšanās, kur uz vienu vietu ir tikai viens kandidāts. Nav nekādas vajadzības vēlēt, ja manā vietā vēlēšanu iznākumu jau izdomājuši citi.
Viņš man piekrīt, bet piekodina, lai es savus uzskatus par to paturot pie sevis un nesākot tos deklarēt skaļi. Citādi?…
Dažus gadus vēlāk pārliecinājos, ka arī tagadējie kustību un partiju pārstāvji ir tajos uzskatos, ka vislabākais vēlēšanu biļetens ir vienīgi ar viņa paša kandidatūru. Atmodas darboņi, ar kuriem kopā biju prasījis demokrātiskas vēlēšanas un Latvijas neatkarību, negribēja saprast, kādēļ es neņemu rokās biļetenu ar vienu kandidātu tajā, kaut arī šis kandidāts it kā bija mūsējais. Tā es "sakasījos" arī ar savējiem. Bet tagad daudzi šķendējas, ka tas it kā "mūsējais" ir mūs aizmirsis.
Laiki mainās, bet tikumi tie paši vecie.
1984. gada augusts.
Strādāju kolhozā un gaidu ģimenes pieaugumu. Dīvaina, pacilājoša sajūta. Zemapziņā līdz šim jau it kā biju apjautis, cik svarīgi ir, lai tavā dzīvē ienāktu bērni, tomēr nevaru iztēloties, kā tas būs īstenībā.
1984. gada 19. augustā aizbraucu uz Dignāju pie sievasmātes. Pēc visa tā, ko mums, izejot veselības pārbaudi pirms stāšanās laulībā, nācies pārciest no Stučkas mediķiem - tur bija gan provokācijas, gan morāls terors, gan apmelojumi, gan neķītri mājieni mēs nevarējām atļauties, lai mūsu bērns nāk pasaulē Stučkā. Nebija ticības, ka ārsti darīs visu, ja būs kādi sarežģījumi. Tādēļ sieva tagad aizvesta pie mātes, lai sievastēvs, kurš strādāja ātrajā palīdzībā, vajadzīgajā brīdī būtu klāt.
Kad ierodos Dignājā, uzzinu, ka Guntu jau aizveduši uz slimnīcu. Skrienu uz Līvāniem. Ceļā satieku sievastēvu: lai neskrienot kā apsvilis, vēl nekā neesot.
Tomēr par braukšanu uz mājām vairs nedomāju. Nolemju gaidīt. Labi, ka sievastēvs strādā ātrajos. Iekārtojos šoferu dežūristabā un gaidu. Pulksten 1.45 naktī uz 20. augustu pasaulē nāk mūsu ģimenes pirmā atvase.
Piepildās mans sapnis un apstiprinās mana pārliecība: tas ir dēls! Es jau zinu, kā viņu saukšu, un tomēr, cik tā ir neparasta sajūta, kad pasaulē ir nākusi dzīvība, kura ir daļiņa no tevis, tavs turpinājums.
Reizē ar šo dzīvību es saprotu to, ka dzīve patiešām turpinās, arī manējā. Un daudz kas no tā, kas līdz šim bija iesakņojies zeka domāšanā, sāk ļodzīties un pagaist. Dominējošās kļūst visas tās raizes, no kurām nevar izbēgt neviens ģimenes cilvēks. Galvā sadrūzmējas jaunas problēmas: par dzīvokli, par ģimenes uzturēšanu, par sīkumiem un lupatiņām, un tas pēkšņi kļūst dzīvē par galveno…
Tiekai retumis atceros, ka vēl nav beigusies krimināllieta pret
Stučkas miličiem, ka vēl būs tiesa un simtiem ar to saistītu neērtību. Ko tiesa dos man un cik lielā mērā tā man vispār vajadzīga, es tagad nezinu. Bet man tas vairs nav svarīgākais, tādēļ par to nedomāju.
Rudenī kolhozā dala tikko uzbūvētās Līvānu individuālās mājiņas, atbrīvojas līdz šim aizņemtie labiekārtotie dzīvokļi. Vienu no tiem valdes locekļi solījuši arī man. Bet pēc sadales uzzinu, ka mans vārds izsvītrots no kandidātu saraksta, - partijnieki tā prasījuši.
Saprotu, ka šoreiz atkal jāsaka paldies VDK, - tas ir par tām pavasara vēlēšanām. Sāku pamanīt, ka savā jaunajā dzīvē es itin bieži neklātienē tiekos ar šiem "biedriem", jo gandrīz vienmēr pēc kāda mana "izlēciena" mūsu ģimenei sākas kaut kādas "sīkas" sadzīviskas ķibelītes.