Vasiļjevs - dežurējošais virsnieks. Viņš man ne reizi neiesita, tikai vadāja uz nopratināšanām. Esot gan sitis Vita'u'tu. Par mūsu vainu viņš sprieda tikai pēc tā, ko teica augstākstāvošie, tādēļ, ja arī sita, tad tikai tāpēc, ka uzskatīja mūs par noziedzniekiem, kuri negrib stāstīt patiesību. Es domāju, ka viņam nebija vietas starp apsūdzētajiem, jo vairāk tāpēc, ka daudzi no tiem, kuru nodarījums
bija krietni vien lielāks, no kriminālatbildības vispār tika atbrīvoti.
Pēteris Liņģis - par to man spriest visgrūtāk. Viņš nekad nav bijis arestēts, laikam prokuratūra pasaudzējusi, savējais. Tāpēc viņam ir bijušas visas iespējas tā ietekmēt izmeklēšanu, lai samazinātu savu vainu. Sak, viņš jau neko, to jau tie miliči.
Bet tieši viņš izmeklēšanas laikā pārstāvēja likuma uzraudzību, tieši viņš prokurora mundierī attaisnoja visas nelikumības, kuras veica "pogainie". Pat gadījumos, kad griezos pie viņa ar sūdzībām par miliciju, tā vietā, lai tās pārbaudītu, viņš organizēja man kārtīgu "kaulu pieregulēšanu ar smadzeņu iztīrīšanu". Pēc manām domām, tieši viņš bija tas cilvēks, kuram pirmajam bija noteikti jābūt arestētam un jāsēž cietumā.
Bet es neredzu šajā zālē tos, kuriem tagad patiesi būtu jāsēž uz apsūdzēto sola.
Skaidrīte Baikova, kura savulaik spēja apgalvot, ka mēs bijām stacijā kopā ar M. Začu. Par "labu atmiņu" saņēma valdības medaļu, lai gan paģiru dēļ šī "atmiņa" uzplaiksnīja un nostrādāja tikai pēc vesela mēneša.
Apsēna. Otru tik slīpētu lapsu laikam grūti būs sastapt. Viņu laikam nemāc ne mazākās šaubas, ja tā kaut ko ieņēmusi galvā. Sātans brunčos. Lietas falsifikācijas laikā visu, ko tev būtu jāstāsta, pasaka priekšā un pati ieprotokolē. Pēc tam, kad lieta jau "uzcepta", piespēlē to mazpieredzējušai izmeklētājai Cakulei, lai tā nu to putru strebj tālāk; laikam taču apzinājusies, ka visā viņas sacerētajā "lietā" pārāk daudz baltu diegu. Bet viņas, pašas autores, šeit nav.
Sestopalovs - manā uztverē liels maita, bet labi nodrošinājies un prot aizsargāties.
Ja arī es būtu viņu uzrādījis, diez vai viņš te atrastos, jo par viņa atbildību pat milicijas darbinieki atteicās liecināt. Nav pierādījumu. Bet viņš, ja varētu, man laikam rīkli pārkostu, tikai tādēļ, ka viņa uztverē esmu latvietis un nacionālists.
Kavalieris. Tikai tagad es zinu "augstā kunga" uzvārdu. Cik reižu, lai glābtu mundieri, viņš bija gatavs lietu pasteidzināt, lai mani aizsūtītu uz viņpasauli. Pat zinot, ka viņa personīgais "āzītis" ir "sasmērējies", neatmeta cerību to izglābt uz citu dzīvību rēķina. Nē, es zinu, ka viņš jau neglāba Rogaļevu, viņš glāba pats savu ādu un reputāciju. Ar kādām acīm viņš tagad skatās uz cilvēkiem, stāstot tiem par taisnīgumu un patiesību?
Bet ko tur, - tagad šeit ir tikai septiņi apsūdzētie un arī nejautie paši vainīgākie, drīzāk tādi sīki grēkāzīši.
Apsūdzību uztur prokurors Valdis Batarags.
Jau no pirmās tiesas dienas atklājas, kāda kuram ir attieksme pret notikušo.
Ja Vasiļjevs izdarīto patiesi nožēlo, bet Piļka nožēlu vismaz tēlo, tad Martinovs ar Staru uzskata: viņiem vienkārši nepaveicās un, ja jau priekšniecība šos ir izraudzījusi par grēkāžiem, tad tā tam arī jābūt. Un viņi lepni nesīšot savu ērkšķu kroni…
Missers, Šķēris un Liņģis cenšas pierādīt, ka neko nelikumīgu vispār nav darījuši, bet ja arī kaut kur kaut kas ir noticis, tad viņi gan esot bijuši no tā visa kaut kur tālumā.
Liņģis, kā izrādās, visu izmeklēšanas laiku esot slimojis!…
Tiesas sēžu pārtraukumos abi ar Vaļeviču sākumā gājām ēst uz Augstākās tiesas bufeti. Tur varēja satikt arī tiesnesi Granti, kurš ar milzīgu patosu tika nolasījis mums spriedumu un uzspļāva paziņojumiem par mūsu alibi un nevainību. Domāju, ka mēs te daudziem bijām kā dazis acīs.
Pēcāk ar prokurora Bataraga starpniecību tikām informēti, ka labāk būtu, ja mēs pusdienotu citā vietā. Šeit, lūk, mēs bojājot "cilvēkiem" apetīti.
Sākām iet uz prokuratūras bufeti, jo īsteni sociālistiskā garā tur paēst iznāca lētāk un arī šādus tādus deficītus varēja nopirkt. Bet drīz vien arī šeit saņēmām aizliegumu, jo droši vien vēl kādam sāka zust ēstgriba.
Neviļus radās sajūta, ka lieta pret mentiem tiesā nonākusi kļūdas dēļ un tagad to vajag pēc iespējas ātrāk nobeigt, bet, kas notiks ar mums, tas Temīdas kalpiem bija vienalga.
Kad tas reiz beigsies?…
Tiesas laikā dzīvoju prokuratūras viesnīcā.
Pirms jaunā, 1985. gada, pēc ieilgušas tiesas sēdes atgriežos viesnīcā vēlu vakarā.
Pie veikala "Orbīta" ceļu aizšķērso trīs vīri. Dzirdu: šito esot jāsit nost, viņš par daudz muldot. Man beidzot ir aptecējusies dūša. Nez no kurienes radies tāds spēks, un visi trīs vīri pēc mirkļa ir gar zemi, pats es mūku prom. Un tad - cik daudz, daudz zvaigznīšu! Un es krītu, krītu, krītu…
Atjēdzos Rīgas pilsētas ātrās palīdzības 1. slimnīcā. Uz galvas - sešas šuves. Bet tomēr dzīvs!
Līdz nedēļas beigām tiesas zālē sēžu ar pārsietu ķobi.
Sestdienās es braucu mājās uz Bormaņiem. Sieva ar dēlu ir pie mātes Dignājā. Nolemju, ka braukšu turp.
Eju uz "Kalniešiem", bet pirms Ūsiņu kapiem neizskaidrojamā veidā pēkšņi nojaušu briesmas. Kaut kāda iekšēja balss man saka: "Zigi, kriti pie zemes!" Nezinu, kādēļ, bet es paklausu. Tad iedomājos: labi, ka ir jau kārtīgs mijkrēslis un diez vai kāds šīs manas izdarības redz. Reizē ar kritienu un šo domu jūtu: kaut kas aizspindz gar ausi, pēc tam atbalsojas šāviens…