"Paldies, tev, Dievs," nočukstu, vēl nesaprazdams, kas notiek. Un kas vēl sekos?
Seko vēl divi šāvieni. Kāda nepasakāmi riebīga sajūta, kad metāls nodžinkst un ieurbjas sniegā, kas nočūkst netālu no manas galvas…
Velni, šoreiz laikam mani nožmiegs! Tomēr nekustos un gaidu, kas notiks. No gaidīšanas sāk palikt auksti, tomēr savas divas stundas noguļu nekustoties.
Nolādēts, kāpēc es dzīvoju šādā nostūrī, - kaut nu būtu jel kāds cilvēks nācis! Bet visapkārt tikai klusums…
Galu galā ceļos un eju.
Mājās pārdomāju notikušo un nolemju - nav te ko darīt, jālasās prom, turklāt labi ātri, tikai jāatrod, kur strādāt un dzīvot.
Sakarā ar dzīvesvietas maiņu atprasos no piedalīšanās tiesas sēdē. Cik noprotu, mana klātbūtne tiesā ir galvenais uzbrukumu iemesls. Un ar ko tas var beigties, vēl nav zināms.
Es vēlreiz atkārtoju to, ko esmu rakstījis un apgalvojis jau iepriekš: es uzskatīju toreiz un joprojām uzskatu, ka viss, kas ar mani un ap mani toreiz notika, nebija nejaušību virkne. Tikai diezin vai atvaļinātie milicijas ģenerāļi jebkad par to savos memuāros uzrakstīs kaut pušplēstu vārdu…
1985. gada pavasaris.
Kad jau dzīvoju Preiļu pagasta "Rožupē", beidzās tiesa un es ierados uz spriedumu. Kad to nolasīja, man sanāca smiekli. Prokuroru Liņģi (58 gadu vecumā) nodeva pāraudzināšanā darba vietā. Kupraini tikai kaps iztaisnos, bet šo ņemsies pāraudzināt!
Mums, tā sacīt: "Paldies, puiši, un piedodiet, bet varat būt brīvi."
Kurā pasaules valstī (izņemot šo, protams) cilvēkam pēc tāda pārinodarījuma garāmejot pasaka pliku paldies, pat piedošanu pieklājīgi nepalūdzot?
Kur ir šīs valsts sirdsapziņa, ja tā, nevainīgu notiesājot un pēc tam attaisnojot, pat neprot pieklājīgi līdzjūtīgu vārdu pateikt?
Bet ko gan tur brīnīties - bija laiks, kad nāvēja miljonus. Uz kauliem šī valsts ir būvēta un uz kauliem vēl tagad kopā turas.
Ja par mūsu "noziegumu" bija aprakstīts daudzos preses izdevumos, tad atsaukumi bija dažu rindiņu garumā. Un galvenokārt neizpratnes pilnu jautājumu formā: vai tiešām varētu būt, ka tā ir taisnība? Gan jau patiesību uzzināsim pēc tam…
Epilogs.
Divdesmit viena gada vecumā savu dzīvi sāku atkal no nulles. Es bieži vien iedomājos - kur gan ir tie izslavētie fondi, kas palīdzot tiem, kuri nepamatoti cietuši no sistēmas? Nē, man nekas nav vajadzīgs, bet tas neliedz domāt…
Pēc miliču tiesas vasarā mani nesaprotamā veidā uzmeklēja kāds cilvēks, kurš stādījās priekšā kā cīnītājs par cilvēku tiesībām. Mani aicināja uz sadarbību, uz cīņu taisnības meklējumos. Bet tādēļ, ka viņam bija liela vēlēšanās nolīst kaut kur malā, runāties tikai bez lieciniekiem un tādēļ, ka tikšanās vieta bija noteikta visai tālu no manām mājām, es viņam aizliedzu atrasties man aiz muguras un garās sarunās neielaidos. Pastāstīju par nāviniekiem un atvadījos. Vairāk viņam no manis neko nevajadzēja…
Tā varēja būt arī čekas akcija, jo es taču savu grūto pārbaudījumu biju izturējis - izdzīvojis līdz pogaino tiesai.
Ja tas arī bija patiess cilvēks, viņam vajadzēja zināt, ka kēgēbešņiki tajā laikā mani ganīja un uzraudzīja bez pārtraukuma.
Vai es šodien varu teikt, ka man viss jau aiz muguras?
Nezinu.
Es tikai tagad sāku apzināties, ka esmu iznācis no elles, kuru cits manā vietā varbūt nebūtu izturējis. Es esmu it kā atgriezies no viņpasaules. Vai tas nozīmētu, ka mani uzskati par valsti kā piespiedu struktūru un sabiedrības morāli kā kārtības pamatu būtu radikāli mainījušies?
Droši vien ne.
Es esmu bijis kopā ar tiem, kas izdarījuši ļoti smagus noziegumus, es esmu redzējis un izpratis, kā viņi novērtē izdarīto. Lai Dievs man piedod, bet es uzskatu, ka vislabāk zinu, cik dziļi šo sabiedrību ir sakropļojusi velnišķīgā sociālisma sistēma. Pagaidām šī slimā sabiedrība nav gatava pat likumu sistēmu mainīt un ieviest daudzmaz humānākus sodus par īpaši smagiem nodarījumiem. Pakaļķēmošanās un "civilizētās pasaules" atdarināšana atnestu tikai jaunas nelaimes jau tā izmocītajiem cilvēkiem.
Un tomēr visos laikos dzīvi un politiku ir virzījuši cilvēki, viņu māka un dvēseles spēks.
Grūti aptvert, kādu milzīgu darbu tā laika dogmu apstākļos veica izmeklētājas Ritas Aksenokas puiši Jānis Lovnieks un Ints Upma- cis. Laikā, kad visus un visur varēja nopirkt vai iebiedēt (arī mani), viņi uzdrošinājās noraut kaut stūrīti šīs drausmīgās sistēmas aizkulišu priekškaram. Un nevajag tagad spriest, kā būtu, ja būtu… Bars taču tikai stāvēja un aplaudēja. Tāpat, kā to dara tagad, tikai apgriezuši kažoku uz otru pusi…
Ak kungs, cik daudz vēl šajā sabiedrībā darāmā! Nedrīkst tik ātri aizmirst savu vēsturi, sevišķi to, kuru pats esi "taisījis".
Nebūsim dinozauri. Lai Dievs mums palīdz!
1992. gads.
PĒCVĀRDĀ VIETA - DOKUMENTI
No krimināllietas Nr. 8120012 materiāliem.
Apsūdzētie:
- Jānis Škeris, dzimis 1938. gada. latvietis, ar augstāko juridisko izgliti bu. no 1980. gada oktobra Stučkas rajona iekšlietu daļas priekšnieka vietnieks;
- Modris Missers, dzimis 19-18. gadā. latvietis, ar augstako juridisko izgliti bu. strādājis Latvijas PSH Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas pārvaldē par vecāko sevišķi svarīgu lietu inspektoru;
- Andrejs Stars, dzimis 1953. gadā. latvietis, ar vidējo izgliti bu. no 1977. gada decembra Stučkas rajona iekšlietu daļas kriminālmeklēšanas nodaļas inspektors;
Rihards Pil ka, dzimis 1951. gada. latvietis, ar vidējo izgll ti bu. no 1978. gada jūlija Stučkas rajona iekšlietu daļas vecākais eksperts kriminālists;
- Vasilijs Vasiļjevs, dzimis 1950. gada. krievs, ar vidējo speciālo izglītību. Stučkas rajona iekšlietu daļas inspektors dežurants;
- Valerians Martinovs, dzimis 1942. gada. latvietis, ar 7 klašu izglītību. Stučkas rajona iekšlietu daļas dežuranta palīgs;